Kultūra
Kultūrpolitika

“Esam gatavi tam, ka var sāpēt.” Totalitārisma traumu pētniece Baltijas valstu literatūrā Zanda Gūtmane5


Zanda Gūtmane: “Mēs katrs dzīvojam sabiedrībā, veidojam un baudām kultūru, esam kultūrvides sastāvdaļa. Ja to ignorējam, kļūstam par manipulējamu sabiedrību.”
Zanda Gūtmane: “Mēs katrs dzīvojam sabiedrībā, veidojam un baudām kultūru, esam kultūrvides sastāvdaļa. Ja to ignorējam, kļūstam par manipulējamu sabiedrību.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Pirms 15 gadiem Literatūras, folkloras un mākslas institūts (LFMI) sāka pētniecības projektu “Salīdzināmā literatūra un Baltijas literatūra”, kurā darbojās arī literatūrzinātņu doktore, tagad Liepājas Universitātes Humanitāro un mākslas zinātņu fakultātes dekāne, Rakstniecības studiju programmas vadītāja ZANDA GŪTMANE.

Tolaik viņai radās interese par latviešu, lietuviešu un igauņu literatūras paralēlu pētniecību. Projekts sen kā noslēdzies, bet tikai šoruden klajā nākusi Z. Gūtmanes monogrāfija, kurā

Baltijas valstu literatūra pētīta tieši okupācijas seku kontekstā.

Pētniece atzīst: aktīvāks darbs pie monogrāfijas noritējis pēdējos gados, kad arī kļuvis skaidrs, ka fokuss būs tieši uz totalitārisma traumu Baltijas literatūrā.

Z. Gūtmane: Visvairāk priekšplānā izvirzījās deportāciju un holokausta pieredze: tas bija tas, par ko gribējās runāt atsevišķi, paralēlā skatījumā, bet nevienādojot šīs abas pieredzes, iedziļinoties un mēģinot atrast ļoti būtiskas atšķirības šiem abiem traumatiskajiem procesiem.

Esat pētījusi gan dokumentālos darbus, gan tā saukto fikcionālo literatūru, kuros atspoguļota totalitārisma laiku pieredze. Kāda ir šo literāro darbu nozīme vēsturiskās atmiņas veidošanā?

Z. Gūtmane: Rakstot monogrāfiju, ļoti apzināti ignorēju dokumentālo un literāro darbu nošķīrumu, jo lielai daļai lasītāju, ja viņus interesē kāda vēsturiska tēma, vienalga, vai lasa romānu vai dokumentālu liecību.

Arī dokumentāli teksti taču ne vienmēr ir simtprocentīgi ticami, tie var būt subjektīvi,

jo autors raugās no sava redzespunkta. Literārais darbs ir ceļš, kas aizved pie faktiem.

Piemēram, kuģa “Wilhelm Gustloff”, kur varēja būt pat līdz 10 000 pasažieru, torpedēšana un bojāeja Baltijas jūrā Otrā pasaules kara beigās. Uz šī kuģa bija arī baltieši, tomēr sabiedrība par to nezina gandrīz neko.

Pirmoreiz šim faktam uzmanību pievērsa vācu rakstnieks Ginters Grass romānā “Krabja gaitā” un salīdzinoši nesen – lietuviešu izcelsmes amerikāņu rakstniece Rūta Šepetis romānā “Jūras sāļums”. Tas ir viens piemērs, kā mūsu uzmanības lokā caur literatūru nonāk kaut kas no pavisam nesenas vēstures, ko vēsturnieki gan aprakstījuši, bet kas nav pietiekami pamanīts. Par “Titāniku” lielākā daļa zina vairāk, kaut tur bija trīsreiz mazāk upuru.

Literārs darbs droši vien uzrunā arī emocionālāk nekā vēstures grāmatā izlasīts sauss fakts.

Tieši tā. Literārs darbs liek iedziļināties kāda atsevišķa indivīda sajūtās attiecīgajā vēsturiskajā brīdī, un tas uzrunā personiski. Tad caur indivīdu, caur sevi mēģinām domāt plašākās kopsakarībās.

Tas arī ir literatūras uzdevums: ļaut cilvēkiem kaut ko vairāk saprast savā dzīvē.

Kuri tad ir tie literārie darbi, kuros visvairāk jūtama totalitārisma trauma?

Šis jautājums konfliktē ar manu pārliecību par to, ka daži atsevišķi darbi šajā kontekstā nav izceļami. Literatūra palīdz iepazīt cilvēciskās pieredzes daudzveidību. Savā darbā gribēju parādīt gan to, gan dažādās iespējas, kā var izstāstīt stāstu dažādos atmiņu segmentus. Tāpēc neizcelšu nevienu tekstu.

Bet droši vien, ka var teikt, ka tieši pēdējos gados iznācis daudz literāro darbu, kas spilgti apliecina šo totalitārisma traumu, piemēram, grāmatu sērija “Mēs – 20. gadsimts”?

Protams, tieši 21. gadsimtā varam ieraudzīt ļoti lielu rakstnieku devumu totalitārisma pieredzes apzināšanā un šī grāmatu sērija devusi nozīmīgu ieguldījumu atmiņu veidošanās kultūrā. Būtiski, ka tajā skarti daudzi tādi segmenti, kas iepriekš literatūrā bija parādījušies ļoti epizodiski.

Parādās aizmirstās atmiņas, ko neesam vēlējušies atcerēties.

Kas ir tās nevēlamās atmiņas?

To ļoti labi var ieraudzīt, paralēli izvērtējot deportāciju un holokausta pieredzes literāru pārradīšanu. Izsekojot cauri visiem vēstures posmiem pēc šiem traģiskajiem notikumiem, redzam, kuros brīžos par kaut ko runājam un kuros ne.

Man šķiet, ka vēsturiskās atmiņas veidošanā visbūtiskāk ir saglabāt līdzsvaru: par vienlīdz svarīgiem notikumiem runāt vienlīdzīgās proporcijās un visas svarīgās atmiņas atzīt par nozīmīgām, akceptētām, pieņemtām.

Atmodas gados un pēc neatkarības atgūšanas ļoti intensīvi esam mēģinājuši atgūt deportāciju pieredzes liecinājumus, arī pārradīt tos literārā formā. Tolaik izslēdzām citas atmiņas par Latvijā notikušo. Šobrīd šīs atmiņas tiek aktualizētas. Tas nozīmē, ka esam gatavi vairāk uzklausīt, izprast, iedziļināties citu pieredzē, ne tikai savas nācijas traģiskajā pieredzē.

Iepriekš “aizmirstās” atmiņas ir ne tikai holokausts, bet arī leģionāru liktenis un partizānu cīņas.

Ļoti neskarta tēma, par ko varbūt tikai tagad sāk runāt, ir migrācija uz Latviju no visas lielās Padomju Savienības: kā šeit ir jutušies iebraukušie un kādas ir viņu atmiņas pēc savas dzimtenes zaudējuma.

Proti, būtu jāsāk skatīties uz šiem migrantiem kā cilvēkiem, nevis vienotu masu?

Tieši tā, paskatīties kā uz cilvēkiem un ieklausīties viņu stāstos. Process savā ziņā jau ir sācies ar Andras Manfeldes romānu “Virsnieku sievas”.

Saprotams gan, kāpēc pēc neatkarības atgūšanas tieši deportāciju tēma nonāca priekšplānā: tā ir latviešu tautas sāpe, par ko ilgu laiku nebijām drīkstējuši runāt.

Protams! Deportācijas bija ļoti sāpīga, neatgriezeniska pieredze, kas mainīja nācijas identitāti. Staļinisma laikā par to nemaz nevarēja runāt, bet Hruščova atkušņa laikā šī tēma literatūrā parādījās tikai nedaudz. Tāpēc, atgūstot neatkarību, deportāciju atmiņas pār mums gāzās kā lavīna.

Tas ir loģiski un likumsakarīgi. Turklāt atmodas laikā atmiņas par deportācijām darbojās kā tautu konsolidējošs spēks.

Nācijas attīstībai ir ļoti svarīgi atgūt aizliegtās atmiņas, tās, kuras nav bijusi iespēja reprezentēt, pārradīt kultūrā, ne tikai literatūrā. Taču, atgūstot šīs atmiņas, tajās nedrīkst palikt, iestrēgt.

Ir jāizsāp un jāiet tālāk, lai neapstātos nācijas attīstība.

Jāspēj paskatīties apkārt, ieraudzīt arī citu sāpes, ne tikai savu traģēdiju. Pat, ja paraugāmies uz deportācijām: ebreji procentuāli tika izsūtīti vairāk nekā latvieši, taču ebreji šo pieredzi vērtē citādi: viņiem Sibīrijā bija lielākas izredzes izdzīvot nekā holokaustā. Tas ir traģisks paradokss.

Sanāk, ka nākamā traģēdija savā ziņā dzēš iepriekšējo. Esat arī pamanījusi, ka Latvijas okupācija literārajos darbos atainota salīdzinoši maz. Visticamāk, tāpēc, ka tam sekoja deportācijas un karš, kas kaut kādā mērā lika “aizmirst” okupāciju.

Tieši tā, tas varētu būt iemesls, kāpēc okupācija ļoti maz parādījusies ne tikai latviešu, bet visas Latvijas literatūrā. Traģiski notikumi sekoja viens pēc otra, nākamie notikumi daudz tiešāk apdraudēja katra cilvēka dzīvību.

Taču okupācijas laiks nenoliedzami ir svarīgs un ar laika nobīdi tas literatūrā tomēr tiek reprezentēts. To redzam pēdējo gadu literatūrā – Gundegas Repšes “Bogene” un Māra Bērziņa “Svina garša”.

Nav gan pareizi teikt, ka agrāk okupācijas fakts vispār netika pārradīts literatūrā. Daļa latviešu sabiedrības, arī rakstnieki, 1944. gadā devās uz Rietumiem un tur viņi rakstīja arī par okupāciju.

Šos darbus rakstīja cilvēki, kuri tikko zaudējuši dzimteni, tāpēc vēstījumā ielika ļoti lielu personisku sāpi, naidu. Līdz ar to šie romāni bieži ir tendenciozi, autori it kā mēģina iesvelt mūsos savu naidu, pietrūkst mākslinieciskā vispārinājuma.

Iepriekš teicāt, ka nevar koncentrēties tikai uz pašu pārdzīvojumiem, jāpamana un jāizvērtē arī citu tautu ciešanas. Kāpēc mums tas būtu vajadzīgs?

Spēja iedziļināties, ieraudzīt kaut ko ārpus sevis liecina par emocionālo inteliģenci. Tikai tad, ja nekoncentrējamies tikai uz sevi, spējam ieraudzīt paši savas stiprās un vājās puses, paskatīties uz sevi no malas. Tas ir ļoti būtiski. Tas mums neko nevar nodarīt, bet tikai padarīt stiprākus, saprotošākus, tolerantākus.

Kāds iebildīs, ka Eiropā tolerances tāpat jau ir gana.

Tas atkarīgs no tā, ko saprotam ar šo jēdzienu.

Es teiktu, ka tolerances nekad nevar būt gana, ja neuzskatām, ka tolerance pieļauj kādu likumu pārkāpšanu vai kopīgo vērtību zudumu.

Vai nācija attīstībā neiestrēgst arī tad, ja ieciklējas uz kādas uzvaras apjūsmošanu?

Jā, protams! Arī pārlieka savu panākumu kultivēšana nav veselīga. Vēl vairāk: ja kādā sabiedrībā tas izteikti vērojams, necik tālu no totalitārisma tā nav tikusi.

Atmodas laikā ļoti liela nozīme bija pateiktajam vārdam, taču literatūra vispārējā patosā tobrīd neiekļāvās. Man šķiet, ka tas ir ļoti veselīgi, ļoti labi. Literatūra tobrīd nedaudz pakāpās malā un mēģināja uz to visu paraudzīties kritiski.

Tūlīt pēc tam literatūrā šis laiks tiek atspoguļots varbūt pat pārāk skeptiski, vērojama arī aiziešana prom no tēmām, kas skar sabiedriskos procesus. Rakstniekam ir nedaudz jāparaugās, kas notiks tālāk, lai ar laika distanci reaģētu uz notikušo.

Skepsi par atmodu laika distance nav mazinājusi. To parāda arī pirms diviem gadiem izdotais Arno Jundzes “Sarkanais dzīvsudrabs”.

Tā ir. Un līdzīgi tas ir arī igauņu literatūrā, kur tieši tāpat mēģina kritiski izvērtēt, kas tajā laikā īsti notika, kaut mīts par atmodu izveidojies ļoti skaists.

Vai atšķiras totalitārisma norišu atainojums dažādu Baltijas valstu literatūrā?

Visu triju Baltijas valstu literatūras attīstībā vērojama ļoti liela līdzība. Atšķirības nav lielas, tomēr pietiekami būtiskas.

Hruščova atkušņa periodu literatūrā ļoti efektīvi spēja izmantot igauņi un lietuvieši, k

amēr Latvijā, ja arī parādās brīvdomīgi teksti, seko publicēšanas aizliegums. Igaunijā atkušņa laikā izdod Raimonda Kaugvera romānu “Četrdesmit sveces”, kur runāts par okupācijām un leģionu. Latvijā nekā tāda nebija un šis romāns tobrīd latviski netika tulkots.

Latvijā nenonāca arī citi tobrīd svarīgi tulkojumi. Piemēram, Solžeņicina stāstu “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē” igauņi un lietuvieši iztulko, bet latviskots tas tikai trimdas vidē un Latvijā nenonāk. Šajā posmā latviešu centība bija lielāka nekā kaimiņiem.

Centība pakļauties režīmam?

Jā, tādi centieni būt iztapīgiem.

Pētniecības procesā esat arī saskatījusi “dubultās domāšanas izpausmes rakstniecībā”. Kā tas jāsaprot?

Tā ir tā īpašā māksla, kas jo īpaši parādās atkušņa laika literatūrā, kurā rakstnieks, lai varētu izpaust savu pietiekami brīvdomīgo domu, dod arī kādas nodevas režīmam un sociālajai estētikai. Ļoti bieži šī kombinācija veidojas tiešām interesanta.

Piemēram, lietuviešu autora Alfonsa Bieļauska “Kauņas romāns” ir modernistisks, dziļš sašķeltas, nomaldījušās depresīva cilvēka psihes šķērsgriezums. Vienlaikus autors spēj līdz romāna beigām panākt socreālisma patosu, aizvedot pat līdz tam, ka šis sašķeltais cilvēks dzīvos, viņš spēs atrast savu vietu šajā dzīves formātā, ko pats tik ļoti kritizē.

No mūsu autoriem šajā kontekstā var piesaukt Ēvaldu Vilku.

Mēs tikai varam izteikt līdzjūtību cenzoriem: bija grūti atrast konkrētu neatbilstību ideoloģijai, kaut skaidrs, ka neatbilstība ir.

Attiecībā uz padomju laika dzeju bieži dzirdēts par zemtekstiem tajā. Vai prozā arī bija zemteksts?

Protams, jo sevišķi atkušņa laikā. Ja cilvēks ir patiešām radošs, viņš nevar nepretoties režīmam kaut kādā formā. Tā ir dziļa traģēdija, ja patoloģisku baiļu dēļ tas nenotiek. To mēs redzam, piemēram, Aleksandra Čaka liktenī.

Vai prozā vairāk esam attēloti kā upuri vai kā izdzīvotāji?

Tas atšķiras dažādos periodos: esam gan upuri, gan izdzīvotāji, gan tādi, kas kliedz savu pēdējo kliedzienu pirms iespējamās bojāejas.

Stagnācijas posmā – pagājušā gadsimta septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados – Baltijas prozā ir ļoti spēcīgs kliedziens: mēs slīkstam, pazūdam. Tas jaušams, piemēram, Alberta Bela “Saucēja balsī”, kur vienlaikus ir gan šis kliedziens, gan manis jau pieminētās dubultās domāšanas pazīmes.

Tolaik visā Padomju Savienībā bija šī tendence, ka tieši rakstnieks kliedz par to, ka tautas sakusīs šajā katlā.

Lai atceramies kaut vai Aitmatova darbus “Un garāka par mūžu diena ilgst” un “Pieresvieta”. Savukārt atmodas laikā, kad sašķeltā tauta saplūda kopā, jutāmies kā bāreņu tauta, kā tie, kuri cieš, jo konsolidējamies ap kopīgo sāpi. Tas arī redzams literatūrā. Šobrīd neesam ne tur, ne tur. Taču gribam klausīties visādus stāstus, redzēt visu, ko agrāk nebijām pamanījuši. Esam beidzot gatavi tam, ka var sāpēt, ka var būt sarežģīti. Man šķiet, ka tā ir laba zīme.

Salīdzinoši nesen sabiedrībā uzvirmoja diskusija par to, vai pārāk nekultivējam upura, piemēram, Cibiņa tēlu, vai to var likt par paraugu mūsdienu bērniem.

Problēmas sākas tad, ja kaut ko nesabalansējam un pārspīlējam. Skolēnam būtu jāuzzina par iejūtīgo Cibiņu, jo tikai caur šādiem tēliem varam iemācīties klausīties citos. Tomēr pretī Cibiņam jāliek kas cits, jāveido balanss.

Kurš tad latviešu literatūrā ir stiprais tēls, ar ko būtu veselīgi asociēties mūsdienu jauniešiem? Pat Lāčplēsis bez ausīm ir vājš.

Jā, šis ir grūti atbildams jautājums. Man pašai šķiet, ka tādā ziņā vērtīga ir Kārļa Skalbes pasaka “Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties”, jo tas ir stāsts par to, kā izej no savas mazās sētiņas, tiecies pēc ideāla, ieraugi citu piedāvājumu, kritiski uz to palūkojies un ej tālāk.

Svarīgi gan, lai skolēns prastu ar literārajiem tekstiem strādāt. Nevaram sagaidīt, ka skolēns to izlasīs un automātiski ieinteresēsies un sapratīs, kas pateikts. S

kolotāja uzdevums ir runāt par šīm tēmām, aizejot līdz katram skolēnam, nododot šo pasakas vēstījumu, ka pasaulei nav gala un malas.

Tāpēc labāk lasīt mazāk tekstus, bet dziļāk, tā, lai tas paliek uz mūžu.

Ik pa brīdim ir aktuāla arī diskusija par humanitārajām zinātnēm, par to lomu un finansējumu. Esat teikusi, ka humanitāro zinātņu pārstāvji ir pārāk bailīgi. Kā jūs to domājāt?

Humanitāro zinātņu pārstāvji ir pieticīgi, viņi raksta pētījumus bez finansiālā seguma, jo kaut ko prasīt nav ētiski un šķiet, ka nav jāskaidro pašsaprotamas lietas, piemēram, ka vajadzīga domājoša kultūrvide, kas nevar veidoties bez literārās publicistikas, izdevējdarbības, pētniecības šajā jomā.

Uzskatu, ka arī studiju programmās, kas nav humanitāras, vajadzētu iekļaut atsevišķus humanitāros studiju kursus. Jo mēs katrs dzīvojam sabiedrībā, veidojam un baudām kultūru, esam mūsu kultūrvides sastāvdaļa.

Ja to ignorējam, kļūstam par manipulējamu sabiedrību un šobrīd diemžēl tāda virzība ir.
Saistītie raksti

Nevajadzētu virzīties uz šauri profesionāli orientēta darbaspēka sagatavošanu, kuriem būs mūsu laikam un tehnoloģijām atbilstošas prasmes, bet ar kuriem varēs manipulēt, jo viņi neredzēs kultūras kontekstu, nesapratīs sociālpolitisko kontekstu.

Arī vispārējā vidējā izglītība virzās uz specializāciju. Jācer, ka tajā plašākais konteksts nepazudīs.

Kaut nu pārmaiņas izglītības saturā izdotos, tomēr risks pārāk šaurai specializācijai tur ir.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Rīga kļust par prestižas starptautiskas dizaina organizācijas pārstāvi Ziemeļeiropā
16 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Noskaties: Matīss Kaža uzņēmis dokumentālo filmu par divdesmitgadniekiem dzīves jēgas meklējumos
16 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
“Jelgava ’94” un citas: britu blogere iesaka, ko izlasīt pirms brauciena uz Baltijas valstīm
16 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

Raivis Šveicars
Ekonomika
Māja nostāvēs 800 gadus un vairāk. Koka guļbūvju otrā atnākšana
6 stundas
LA
LA.LV
Sports
Vai Ernestam Gulbim Melburnā nāksies spēlēt basām kājām?
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Dānijas parlamenta spīkeram nodod lūgumu neizdot Kristīni Misāni
7 stundas
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Mistiska valsts institūciju nevarība 2
7 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Notikušais satriecis visu ciematu: jauns puisis zaudē dzīvību
6 stundas