Likuma tapšanas gaitā diskusijas smagākais jautājums bija prostitūcijā iesaistītās personas vecuma cenzs. Uzskatām, ka jautājums netika atrisināts. PZ daļēji piekrita tā paaugstināšanai no 18 uz 21 gadu (dažs šai vecumā vēl mācās vidusskolā, vēsturiski 21 gads ir pilngadība) , taču beigās tika iestrādāta norma 25 gadi, kas, mūsuprāt, nav pamatojama ar likuma anotācijā iekļauto skaidrojumu. Kāpēc ne 23 vai 27 gadi? 30 gadi? Morālais nobriedums katram iestājas savā laikā, arī anotācijā teikts ,”no 21-25 gadiem”. Mūsu iepriekš pieminētā pētījuma laikā iegūtā informācija liecina, ka daudzas sievietes prostitūcijā iesaistās vēl pirms 18 gadiem, atbildību nes un sodu par nepilngadīgas personas seksuālu izmantošanu tad saņem (būtu jāsaņem) tas, kurš šo nepilngadīgo izmanto. Ar to viss ir loģisks un skaidrs. Par gadus ierobežojošo slieksni ieteicām papētīt citu valstu praksi, tā arī neuzzinājām, kurā vēl valstī būtu šāds 25 gadu slieksnis… 25 gadu slieksnim iebilst arī biedrība ,,Dia+Logs”. 1
Netika ņemti vērā arī mūsu iebildumi par 100 m attāluma normas svītrošanu (dzīvoklim, kurā tiek sniegti prostitūtas pakalpojumi, jāatrodas ne tuvāk par 100 m no izglītības iestādes, kulta celtnēm, kā baznīcas), kas nešķiet loģisks likuma pants, jo seksuālās darbības jau notiek iekštelpās un tai nav tiešas sasaistes ar apkārtni.
Toties, atsaucoties uz ANO Konvencijas par cīņu pret cilvēku tirdzniecību un prostitūcijas ekspluatēšanu no trešo personu puses, kas nosaka, ka valstis apņemas atzīt par spēkā neesošiem jebkuru normatīvo aktu noteikumus, kas paredz prostitūtu vai personu, kas varētu nodarboties ar prostitūciju, reģistrāciju vai uzraudzību, vai arī uzliek par pienākumu šīm personām reģistrēties vai uzrādīt īpašus dokumentus, likuma projektā tika svītrota iepriekšējos noteikumos ieviestā pretrunīgā norma obligāti reģistrēties kā prostitūcijas pakalpojumu sniedzējam, un regulāri pārbaudīt veselību arī uz Latvijā un pat pasaulē neaktuālām slimībām, kā, piem., lepru. Par seksuāli transmisīvo infekciju izplatīšanu tiks piemērots administratīvs sods, tātad – likumsakarīgi, ka katras personas pienākums ir veikt veselības pārbaudi un ārstēties nepieciešamības gadījumā. Šīs normas regulējuma maiņa mazina arī tās iepriekšējo deklaratīvo interpretāciju.
Pozitīvi vērtējam, ka likumā vairāk uzmanības ir pievērsts interneta vides (reklāmas) uzraudzībai un aizliegumam piedāvāt vai veicināt seksuālās darbības par maksu sabiedriskās vietās, par ko atbildīgs komersants.
Likumprojekta virzība
Līdz likuma projekta finalizēšanai atlicis pavisam nedaudz. Kāds tas būs finālā, rādīs laiks un darba grupas lēmumi. Bet kopumā tā ir bijusi tiešām laba pieredze strādāt kopā ar ministriju, valsts iestāžu un nevalstisko organizāciju pārstāvjiem.
