“Biedrība “Papardes zieds” laika periodā no 2012. līdz 2015.gadam ieviesa vairākus projektus Latvijā HIV un seksuāli transmisīvo infekciju (sifiliss, gonoreja, hlamīdiju infekcija u.c.) izplatības mazināšanai to sieviešu vidū, kuras sniedz seksuālus pakalpojumus. Tā esam iepazinuši šo sieviešu dzīvesstāstus, pētījuši pastāvošos riskus, satikuši profesionālus un atsaucīgus sociālos darbiniekus, ārstus, vidējo medicīnas personālu, kas gatavi par šīm sievietēm rūpēties un viņām palīdzēt. Projektu ieviešanas laikā esam sadarbojušies ar citām sabiedriskajām organizācijām. Nevaram mūsu sastaptās sievietes tikai nosodīt, katrai no viņām ir savs dzīves stāsts, savs sākums iesaistei prostitūcijā. Un daudzām ir vēlme dzīvot citādi, bet nav prasmju kaut ko savā dzīvē mainīt. 1
Šo gadu laikā, pastāvot it kā vienam un tam pašam regulējumam (2008.gada Ministru kabineta noteikumi par prostitūcijas ierobežošanu), Rīgā ir mainījusies uzraugošo institūciju (policijas) attieksme pret prostitūcijā iesaistītajām sievietēm, viņu darbību sākot vairāk regulēt. Sabiedrība to izjūt kā atvieglojumu – nav vairs ,”Čaka ielas meiteņu” un pie viņām piestājušu automašīnu, bet tie, kuri strādā infekciju profilaksē – to redz kā patiesu šķērsli piekļūt mērķa grupai, kura aizvien dziļāk iet “pagrīdē”. NVO, lai kā vēlētos, nevar piekļūt tām pakalpojumu sniedzējām, kuras strādā savos vai nomas dzīvokļos. Bet šī ir augstam infekciju izplatīšanās riskam pakļauta sabiedrības grupa (biedrības ,”Papardes zieds” 2012.gada Eiropas pētījuma dati: HIV izplatība 22%, hepatīts B 47%, hepatīts C 58%, sifiliss -23%), ar kuru ir jāturpina strādāt, lai infekcijas tiktu laikus atklātas, ārstētas un neizplatītos tālāk…
Par likumu
Biedrība “Papardes zieds” bija viena no tām nevalstiskajām organizācijām, kuras Iekšlietu ministrija aicināja strādāt darba grupā, lai nepilnu divu gadu laikā MK noteikumu vietā izveidotu prostitūciju regulējošu likumu. Likums joprojām ir projekta stadijā, bet ar noteiktu virzību uz priekšu. Ja jārunā par darba organizēšanu, manuprāt, Iekšlietu ministrijas darbs tik tiešām ir uzteicams kā pozitīvs piemērs pretēju viedokļu uzklausīšanai, kopējas domas virzīšanai, profesionālai argumentēšanai un darba grupas vadīšanai. Ir skaidrs, ka, izvēloties ceļu, ka prostitūcija Latvijā tiek regulēta, regulējums ir nepieciešams.
Vai likums palīdzēs uzlabot situāciju kopumā un situāciju profilakses pieejamībai mērķa grupā? Uz otro jautājumu jāatbild vairāk noliedzoši, ja nu vienīgi atvieglos piekļuvi tām sievietēm, kas jau būs iesaistījušās rehabilitācijas programmās, kas tiek paralēli veidotas un ir kopumā apsveicams solis (ar šo nodarbojas Labklājības ministrija). Joprojām paliks neredzamā “aizberga zemūdens daļa”, un šobrīd ir grūti spriest, kā mūsu biedrība varētu turpmāk profilakses darbā un risku izpēti. Valstij būtu jāapzina HIV izplatība visās augsta riska grupās, arī šajā, un NVO ir tie, kam ir iestrādes, bet piekļuve šobrīd mazinājusies.
Darba grupā diskutētais
Darba grupa piekrita, ka likumā vārds seksuālais “pakalpojums” tiek aizstāts ar terminu “seksuālas darbības par atlīdzību”. Domāju, ka joprojām termins ,”seksuālais pakalpojums” un ,”seksuālo pakalpojumu sniedzējs” turpinās eksistēt.
