“Kad piedzimu, manai Vecmammai bija 62 gadi, viņa kļuva par manu Māti,” pavisam atklātas Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Šī nedēļa man pagājusi kādā skumjā apcerīguma zīmē. Tas sākās ar Mātes dienu. Par savu Māti es vienmēr esmu saukusi vecomammu, kas mani izaudzināja par to cilvēku, kāds es esmu. Mana mērķtiecība, spīts un izdzīvošanas spējas noteikti nav iedzimtas rakstura īpašības. Es tās iemantoju.
Kad piedzimu, manai Vecaimammai bija 62 gadi un gandrīz uzreiz arī viņa kļuva par manu Māti, jo paņēma mani audzināt. Vecāmamma nomira pirms 24 gadiem, dažus mēnešus pirms piedzima mans dēls. Mums nekad nebija sarunu par to, kāpēc tā notika, ka mēs bijām divas un kāpēc viņa mani paņēma pie sevis.
Mamma nomira pirmajā kovid gadā. Starp mums nekad nav bijušas mātes un meitas attiecības. Bet mēs uzturējām kontaktu un ik pa laikam es cerēju, ka tas var būt arī kas vairāk par pliku kontaktu, bet parasti neizdevās.
Es saku, ka vecāmamma zināja – nav ielikusi manā bioloģiskajā mātē to, ko būtu gribējusi un tāpēc es biju viņas dzīves centrs un zaudēto viņa ielika manī ar uzviju. Viņa man atdeva visu. Laikam tā ir vienīgā beznosacījuma mīlestība – pret savu bērnu.
Es nekad nesapratu, kāpēc nejūtu, ka tāda manai mātei būtu pret mani. Droši vien bija kāds iemesls, kādēļ viss notika tieši tā. Diemžēl skaidrojumu man par to nav un nav, kam pajautāt. Ir tikai minējumi, sajūtas, pieņēmumi un daudz aizvainojuma, sāpju un apvainošanās no manas puses.
Man vienmēr ir pietrūcis vecāku. Citiem bija, man – nē. Es vienmēr galvā izdomāju stāstus par to, ka patiesībā viņi ir blakus, tikai fiziski es viņus nejūtu. Bērnībā par mani smējās, jo uz skolu vienmēr nāca vecāmamma. Kad es gāju pirmajā klasē, viņai bija jau gandrīz 70.
Visiem bija jaunas mammas un tēti, man – vecāmamma. Ko es mīlēju un aizstāvēju. Jo tā bija pareizā lietu kārtība – es jau maza kļuvu par ģimenes galvu mūsu divu ģimenē. Ja bija jāskalda malka, tad es to darīju, iemācījos, kad man bija 14. Un man visu laiku bija bail, ka viņa nomirs un es būšu viena. Ieradums klausīties gulošu cilvēku elpu manī bija iesakņojies tik dziļi, ka es dažreiz naktīs atradu sevi pie savu pusaudžu gultām, klausoties, vai viņi elpo.
Pusaizmigusi es, protams, to darīju, bet bērnības bailes manī bija dzīvas gadu desmitiem.
Vecāmamma gribēja nodzīvot līdz 100 gadiem, jo tad Prezidents pie viņas braukšot apsveikt. Pietrūka viņas dzīvē līdz tam astoņu gadu. Kad pirmo reizi kļuvu par ministri – janvāra aukstā dienā – visas sadāvinātās rozes aiznesu uz kapiem. Bridu pa dziļu sniegu pie cilvēka, kurš būtu vislaimīgākais tajā dienā.
Savu bioloģisko māti par mammīti nosaucu dienā, kad viņa nomira. Es aizbraucu uzreiz, kad uzzināju. Vai es raudāju? Nē. Es biju jau saradusi ar domu, ka man viņas nav un nekad nav bijis. Es raudāju tad, kad pati vadīju viņas bēru ceremoniju. Iepriekš šķita, ka to varēšu bez emocijām. Tomēr realitāte bija cita – es stāvēju blakus mirušam cilvēkam, kurš pirms 50 gadiem bija mani laidis pasaulē. Un tajā brīdī es viņu sajutu visvairāk. Man bija žēl, ka viņa man nepateica to, kāpēc es izaugu tāda. Nevienam manā ģimenē, ko par tādu var saukt teorētiski, nebija pieņemts runāt par attiecībām.
Vai esmu dzirdējusi, ka mani mīl? Man tas bija jāsaprot pašai un arī tad tikai no vecāsmammas, jo neviena cita īsti nebija.
Viņas abas ir mirušas. Un es, stāvot pie spoguļa, tik bieži sevī redzu abu vaibstus. Šonedēļ es pētīju mātes jaunības bildi un meklēju tajā atbildes. Smaidīga un skaista. Starojošām acīm, jo tā bilde dāvināta manam tēvam, ar ko tikko iepazinusies. Tāpēc acis man neatbild uz jautājumu, kas notika starp mums, kad es parādījos. Bet es viņu bieži redzu sapnī.
Vecomammu vairs nē, pārāk ilgi neesmu dzirdējusi viņas balsi, bet atceros, kā viņa mani sauca. Lindiņ. Māte šo pamazināmo formu nav lietojusi nekad. Vai mani kāds ir saucis par meitiņu? Sveši cilvēki dažreiz, kas gribējuši mani mierināt, kurstmāte noteikti. Droši vien vēl kāds kādreiz, bet gribējās jau no tuvākajiem.
Un tā nu es tāda – padzīvojusi, stipra, nocietinājusies – visu nedēļu skatījos savas dzimtas triju sieviešu bildēs, salīdzinot vaibstus. Trešā ir mana meita. Un es ļoti vēlos un ticu, ka viņa salauzīs šo ģimenes nelaimīgo sieviešu stāstu un būs laimīga sieviete, mamma saviem bērniem un maniem mazbērniem.
Viss pārējais šonedēļ mazsvarīgi šķita. Lai kas notiktu, es to mehāniski darīju. Es domāju par savas dzimtas sievietēm. Par tām, kas mani radījušas un par maniem bērniem, ar kuriem kopā Māmiņdienā piedzīvoju pēdējos gados vislaimīgākos brīžus. Ja es neesmu bijusi mīlēta meita, es esmu mīloša māte un tas vien ir dzīves piepildījums, lai nekad nebūtu jājūtas nelaimīgai.
“Pati vesela? Bērni veseli? Tad dzīvē viss ir kārtībā”, tā kādreiz man teica kāda gudra sieviete.
PS. Šis ir par godu manai vecaimammai Olgai Kļaviņai (19.08.1908 – 7.02.2001). Manai mammai Maijai Ezermanei (26.01.1949 – 10.09.2020)
Un maniem bērniem, kas padarījuši mani par mammu – Helēnai un Haraldam. Haraldam šodien paliek 24.
