Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs: “Esam kolekciju muzejs” 0
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šogad 250. gadskārta aprit Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam (RVKM) – vecākajam muzejam Baltijā. Lai arī muzeja ēku kompleksa kapitālā renovācija finansējuma trūkuma dēļ kavējas un šā iemesla dēļ jaunas ekspozīcijas veidot nevar, muzejs jubilejā pārsteigs ar vairākiem jaunumiem. Muzeja jaunā direktore Liene Johansone-Kuzmina šo gadu uzskata par starta punktu ilgtermiņa pārmaiņām, kuru mērķis ir pārveidot seno muzeju par modernu Rīgas vizītkarti. Kādas būs pārmaiņas un kādam jābūt modernam Rīgas muzejam – par to sarunā ar muzeja direktori.
Jaunā RVKM direktore ir amatā vairāk nekā gadu – kopš 2021. gada 29. novembra, pārņemot ilggadējās direktores Klāras Radziņas misiju. Viņa nāk ar jaunu elpu un lielām idejām, mēģinot iekustināt ar gadsimtu smagumu apaugušo muzeja mehānismu. Savu vadības periodu Liene Johansone-Kuzmina sākusi ar gleznas nomaiņu savā darba kabinetā, kura logi pavērsti pret seno Palasta ielu. Kādreizējo Rīgas rātes ķemerejas sēdes ainu nu aizstāj Aleksandra Zviedra lielformāta glezna “Kuģa remonts dokā” – aina no darbīgas Rīgas ostas strādnieku ikdienas. “Rāte man par pompozu, te ir strādnieki – manējie,” pasmaida jaunā direktore. Pretējā pusē no gleznas rāmja noraugās kādreizējais rīdzinieks un kolekcionārs Nikolauss fon Himzels, kura dāvātā kolekcija pirms 250 gadiem kļuva par Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja aizsākumu. Šogad muzejā katru mēnesi aplūkojami arvien jauni (kopā 11) interesanti Himzela kolekcijas priekšmeti. Pirmā jubilejas izstāde tiks atklāta ceturtdien, 30. martā, Mazajā zālē – īpaša muzeja izcilo restauratoru darbu izstāde “Cilvēka pieskāriens” – vairāk nekā 70 tekstila, papīra, metāla un citu materiālu priekšmeti, restaurēti pēdējo 50 gadu laikā.
Iepriekš esat bijusi Olaines vēstures un mākslas muzeja direktore, kur strādājāt visai veiksmīgi – 2019. gadā par ekspozīciju “Laboratorija” saņēmāt Latvijas Muzeju biedrības Gada ekspozīcijas balvu. Kādēļ aizgājāt no Olaines muzeja un izvēlējāties piedalīties konkursā uz Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja vadītājas vietu?
L. Johansone-Kuzmina: Tas nebija viegls, drīzāk sāpīgs un emocionāls lēmums. Kad parādījās konkurss, Olaines muzejā bija pabeigta liela daļa no manis iecerētā un sapratu, ka man drīz pietrūks vēriena. Pieņēmu lēmumu, domājot par savu nākotni, meklējot vietu, kur izpausties. Valsts muzeju direktoru amatus neizsludina bieži – iepriekš šis konkurss tika sludināts pirms vairāk nekā 30 gadiem, šī bija unikāla iespēja.
Konkursu uz vadītāja vietu izsludināja arī Turaidas muzejrezervāts. Kādēļ ne tur?
Attālums! Joprojām esmu uzticīga Olaines novadam, tās ir manas mājas jau desmit gadus, esmu iemīlējusi šo vietu, tur vidusskolā mācās mans dēls, tur aktīvi darbojos joprojām.
Vadāt Rīgas vēstures un kuģniecības muzeju, pati nebūdama vēsturniece. Atklāsiet, kāds ir jūsu muzejnieces ceļš?
Mana pirmā izglītība ir pedagogs – strādāju pirmsskolā un sākumskolā. Kādā brīdī sapratu, ka tas nav man. Esmu pārāk emocionāls cilvēks. Iesaistījos visur, mani ievilka ģimeņu konfliktos, pamatīgi izdegu. Biju izmisumā, un sev teicu – man vajag mierīgu, klusu vietu. Jokoju, vai nu muzejs, vai morgs! Ievēroju sludinājumu, ka Olaines muzejs meklē muzejpedagogu. Lai gan nebija ne jausmas, kas tas ir, konkursā startēju veiksmīgi – laikam palīdzēja pedagoģijas zinības. Muzejā parādījās tāds azarts, ka pati nespēju noticēt, cik labi tur jutos! Bija jāmācās ārkārtīgi daudz – stāstīju par numismātiku, vadīju etnogrāfijas nodarbības. Kopš brīža man ir atkarība no muzejiem. Pēcāk ieguvu maģistra grādu organizāciju vadībā un uzņēmējdarbībā, kas ļāva vadīt Olaines muzeju, tad vēl vienu maģistra grādu kultūras mantojuma pārvaldībā un komunikācijā. Par vadītāju nostrādāju četrus gadus – izveidojām jaunu izziņas maršrutu un rekonstruējām visu muzeju…
No pieciem pretendentiem Rīgā izvēlējās tieši jūs. Zināt, kāpēc?
Atklāti sakot, es pat nezinu, kas bija mani konkurenti. Konkurss bija ilgs, daudzās kārtās. Nācās pateikt toreizējiem darba devējiem, ka tajā startēju, un tas process nebija viegls. Acīmredzot konkursā salika kopā manu pieredzi, izglītību un idejas. Esmu sprinteris – īstermiņā varu paveikt daudz, arī darbaholiķe, jo man nepatīk atstrādāt, bet strādāt.
Februārī, muzeja 250. gadadienā, saņemot Kultūras ministrijas atzinību, teicāt, ka vēlaties, lai pēc desmit gadiem šeit atrastos moderns muzejs, kas simbolizē Rīgu. Cik moderns ir Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs, un kas tad ir šis modernais muzejs?
Kad startēju konkursā, pirmais, ko teicu, – šeit lielā mērā jāsakārto “iekšiņa”. Gads sākās ar iekšēju fokusa maiņu uz to, kā strādājam, kā sadarbojamies. Muzejs ir liels, daudz vairāk nekā 130 dažāda vecuma darbinieku. Man kā vadītājai bija jāsavieno paaudzes apstākļos, kad iekšējā komunikācija ir vāja. Nelielā komandā uzsākām muzeja nākotnes stratēģijas izveidi, domājot, kāds ir mūsu nākamo desmit, divdesmit un 100 gadu plāns. Interesanti, ka darba grupā bija arī cilvēks no privātā sektora, kurš sākumā nesaprata, kāpēc pirmajām pārmaiņām vajag vismaz desmit gadus, kas privātā sektorā būtu mūžība. Bet šeit jāsaprot, ka mums vispirms ir jātiek galā ar ēku.
Cik kritiskā stāvoklī ir muzeja ēka – Rīgas Doma ansambļa daļa?
Ēka ir ļoti novecojusi. Tā gan neapdraud apmeklētājus un darbiniekus, taču tajā nav iespējams veidot jaunu ekspozīciju, jo kompleksi jāmaina apkures, elektrības, ūdensapgādes un citas sistēmas. Ēkai nepieciešama siltināšana, citādi “sildām Rīgu”. Nevaram radīt kaut ko jaunu, kamēr nav sakārtots kodols jeb šajā gadījumā čaula. Tas prasa daudzus gadus. Tomēr mūsu mērķis ir kļūt par Rīgas muzeju. Tādu, kurš pastāstītu pašam rīdziniekam to, kas viņš ir, un radītu emocionālu saikni ar savu pilsētu. Otrs – parādīt tūristam to, kas ir Rīga. Tā nav tikai Latvijas galvaspilsēta, bet savulaik milzu centrs, Hanzas pilsēta ar lielu nozīmi Eiropā. Vēlamies pacelt latiņu stipri augstāk. Lielais, tālais mērķis ir iezīmēt mūsu muzeju arī Eiropas muzeju kartē. Reizē kā mūsu galveno vērtību redzam pārlaicīgumu. Domājot par to, lai tas, ko šobrīd veidojam, pēc gada, pieciem vai desmit, nebūtu nemoderns.
Nesen mani pārsteidza aizraujošais Narvas vēstures muzejs, kas tepat, kaimiņos, rekonstruēts un iekārtots, lielā mērā piesaistot Eiropas fondu līdzekļus. Vai raugāties uz iespēju izmantot šādu finansējumu?
Pozitīvā skaudībā reizēm sažņaudzas sirds, kad paskatos, kā Igaunijā veido muzejus un rūpējas par kultūras mantojumu. Nevaru teikt, ka Latvijā šobrīd muzeju jomā ir izdarīts labākais iespējamais, lai gan mūsu muzejos, tostarp mazajos pagastu muzejos, ir neticami lieliski cilvēki, stāstnieki, idejas. Protams, mēs skatāmies Eiropas naudas virzienā, tomēr bez Kultūras ministrijas līdzfinansējuma tas nenotiks. Muzeja ēka šobrīd ir Kultūras ministrijas desmit renovējamo ēku sarakstā, finansējums tiek meklēts. Runa ir par miljoniem eiro.
Domājot par Eiropas mūsdienīgiem muzejiem, acu priekšā ir visai vienveidīga aina – ekrāni, maz drukāta teksta, interakcija, mediji, tehnoloģijas…
Tam visam ir jāienāk muzejā, bet tas nedrīkst būt pašmērķīgi. Negribam, lai muzejs kļūtu par šovu. Tehnoloģijām jāpalīdz iznest fizisku saturu, bet tās nedrīkst nomākt to, kas mums ir. Esam kolekciju muzejs – mums ir izcilas Eiropas mēroga kolekcijas, ko nekad neaizstās neviena tehnoloģija, neviens ekrāns. Protams, vienkārši ekspozīcijā salikti priekšmeti “nerunā” ar apmeklētāju. Lai kā es gribētu ar burvju nūjiņu šeit atnākt un saburt jaunumus, lai visi jau pēc gada teiktu – Liene atnāca un, paskatieties, kas notika ar šo muzeju –, tas īsā periodā nav iespējams.
Ar ko sāksiet jubilejas gadā?
Mums ir svarīgi parādīt krājuma kolekciju, tāpēc rudenī taps izstāde “Katram savs krēsls” Baltajā zālē. Mums ir liela, izcila vēsturisku krēslu kolekcija – ideju kolēģi izstrādāja vairākus gadus, šobrīd jau top izstādes dizains – svaiga, aizraujoša interpretācija par mūsu kolekciju. Manu muzejpedagoga sirdi visvairāk silda tas, ka šogad pirmoreiz muzeja vēsturē radīsim muzejpedagoģisko klasi, citādi darbs ar jauniešiem notiek pa stūriem, to gribam novērst. Ieplānota īpaša telpa skolēniem, bērniem, jauniešiem, kur apgūt dažādas tēmas. Tūlīt sākam iepirkumu, septembrī klasei jābūt. Iecerēta pārlaicīga interjera telpa ar ļoti īpašu auru, Latvijā ražotām mēbelēm, skaņu izolējošiem griestu paneļiem. Gribam šādi ienest sajūtu par šodienu, to, kas tiek ražots pie mums.
Cik no apjomīgā, vairāk nekā 600 000 priekšmetu lielā Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja krājuma šobrīd vispār pieejams apskatei?
Muzeja krājumā ir 657 597 priekšmeti, un tas ir Eiropas līmeņa krājums. No tā redzam tikai nelielu daļu – 6515, pārējais slēpjas mūsu ēku kompleksā. Katra nodaļa lepojas ar savām bagātībām. Mums ir izcila numismātikas kolekcija, viena no Latvijā nozīmīgākajām, kaut ekspozīcijā to nevar nolasīt. Krājums ir tik bagātīgs, ka sasniegta kritiskā robeža – īsti nevaram pievienot neko jaunu. No kolekcionēšanas viedokļa tā ir liela sāpe. Pēdējās desmitgades laikā sirds sāpējusi par vairākiem lielajiem priekšmetiem. Iegādāties neko daudz nevaram atļauties, tam parasti prasām papildu finansējumu, bet dāvinājumus pieņemam. Esam priecīgi, ka, piemēram, šogad sadarbībā ar Latvijas vēstniecību Anglijā mūsu rīcībā nonāks kāda Lielbritānijas pilsoņa dāvināts 1889. gadā Rīgā ražots sienas pulkstenis. Dāvinātāja vectēvs, Britu karalisko jūras spēku virsnieks, to iegādājies Rīgas ostā un izvedis uz Angliju.
Muzejam ir trīs filiāles: Ainažu Jūrskolas muzejs, Mencendorfa nams unLatvijas Fotogrāfijas muzejs Rīgā. Vai arī tās jūsu vadībā gaida pārmaiņas?
Tie ir kā trīs bērni, pilnīgi dažādi, tāpat kā dažādi ir to kolektīvi. Foto muzeju nākotnē paredzēts apvienot ar Kino muzeju, paredzams, ka tas pāries Latvijas Kultūras akadēmijas pārziņā. Muzejam šobrīd jāaizceļo prom no Mārstaļu ielas, tāpēc meklējam tam pagaidu telpas, cenšoties saglabāt tā publisko pieejamību. Tikmēr Ainažu muzejs šogad gaida fasādes restaurācijas darbus – īpašumu uzturēšana aizņem lielu mūsu darba apjomu. Vasarā tur ir burvīgi, ļoti gribētu, lai tā būtu mana vasaras rezidence. Mencendorfa nams, kurš daudziem asociējas ar pankūku cepšanu, šobrīd ir mūsu muzeju omulīgākā vieta un ir ļoti pieprasīts. Pārmaiņas briest arī filiālēs, taču par tām vēl nestāstīšu.
