“Esam viszemākajā punktā.” Līga uzskata, ka mūsu valsts šobrīd jau aizgājusi galīgā tūtē 1
Katrs mēs ikdienā komunicējam ar noteiktu cilvēku loku, kas ietekmē mūsu viedokļus un sajūtas. Tā gribas raksturot kādu diskusiju soctīklos, no kuras ātri top skaidrs – daļai sabiedrības tiešām šķiet, ka mūsu valsts šobrīd atrodas viszemākajā punktā. Bet vai tā tiešām ir?
Diskusiju aizsākusi Līga, kura raksta: “Esmu savas valsts patriote. Bet šobrīd jau esam aizgājuši galīgā tūtē….Pat tie cilvēki, kas ir miera mikas un nekad ne par ko nav stresojuši, jau saka, ka esam viszemākajā punktā. It visā.”
Komentāros zem ieraksta ātri kļūst redzams, ka šis apgalvojums daļā sabiedrības izsauc nevis piekrišanu, bet gluži pretēji – neizpratni. Vairāki cilvēki jautā, ar ko tieši šis zemākais punkts tiek salīdzināts. Ar padomju laikiem? Deviņdesmitajiem? Kara un deportāciju laiku? Kāda komentētāja norāda, ka ierakstu lasa 14. jūnijā – Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā – un šādā kontekstā frāze par valsts zemāko punktu šķiet īpaši pārspīlēta.
Daļa komentētāju uzskata, ka Latvijā, par spīti visām problēmām, cilvēki nekad nav dzīvojuši tik labi kā šobrīd. Kāds atsaucas uz Lidiju Doroņinu-Lasmani, kura savulaik teikusi, ka latvieši nekad nav dzīvojuši tik labi kā tagad. Citi piekrīt, norādot, ka pietiek paskatīties apkārt — ceļas jaunas mājas, ģimenēs ir automašīnas, cilvēki ceļo, apmeklē pasākumus un izmanto valsts nodrošinātus pakalpojumus.
Īpaši spilgts ir kādas sievietes komentārs par nesenu pieredzi slimnīcā. Viņa raksta, ka pēc visiem dzirdētajiem “šausmu stāstiem” bijusi ļoti nobijusies, taču pēc ārstēšanās Gaiļezerā izjūt dziļu pateicību mediķiem. Viņasprāt, tur strādā cilvēki, kuri savu darbu dara ar lielu cieņu, uzmanību un atbildību. Turklāt par saņemto palīdzību viņai nebija jāmaksā, jo izmaksas sedza valsts un apdrošināšana.
Vairāki komentētāji uzsver, ka “viss ir slikti” sajūta nereti ir atkarīga no cilvēka burbuļa. Ja ikdienā apkārt ir cilvēki, kuri runā tikai par neveiksmēm, netaisnību un sabrukumu, tad arī pašam var sākt šķist, ka valsts tiešām brūk kopā. Kāds komentē īsi un skarbi: vajagot mazāk uzturēties starp tiem, kuri visu redz tikai melnās krāsās. Citi iesaka mainīt cilvēkus sev apkārt un dzīvot savu labāko dzīvi.
Netiek noliegts, ka problēmu Latvijā netrūkst. Komentāros izskan arī viedoklis, ka, salīdzinot sevi nevis ar pagātni, bet ar vidējo Eiropas Savienības progresu, Latvijai vēl ir daudz darāmā. Kāda komentētāja piekrīt, ka viss ir relatīvs — jautājums ir, pret ko salīdzinām. Ja salīdzinām ar kara plosītām valstīm, Latvijā dzīvojam mierā un drošībā. Ja salīdzinām ar bagātākajām Eiropas valstīm, neapmierinātībai atradīsies pamats.
Tieši šis salīdzinājuma jautājums diskusijā kļūst par galveno. Vieniem šķiet, ka zemākais punkts ir sajūta — neuzticēšanās, nogurums, dusmas un vilšanās. Citiem tas ir faktiem nepamatots dramatizējums. Kāds komentētājs raksta, ka zemāko punktu šī paaudze acīmredzot nemaz nav redzējusi, savukārt cits piebilst, ka īsts zemākais punkts būtu tad, ja cilvēkiem vairs nebūtu pat spēka spriest par augstumiem un zemumiem.
Diskusijā parādās arī ironija. Kāds jautā, “kurā palātā to saka”, cits joko par validola izpirkšanu aptiekās, vēl kāds atgādina, ka viduslaiki diez vai bija labāki. Šie komentāri parāda nogurumu no mūžīgās “viss ir slikti” retorikas, kas sociālajos tīklos parādās regulāri — īpaši pie tēmām par politiku, medicīnu, cenām, izglītību vai valsts pārvaldi.
Tajā pašā laikā būtu pārāk vienkārši pateikt, ka visi neapmierinātie vienkārši pārspīlē. Daļai cilvēku ikdienas grūtības ir ļoti reālas — rēķini, veselības aprūpes rindas, zemākas algas, nedrošība par nākotni, reģionu tukšošanās un sajūta, ka valsts viņus nesadzird. Šī pieredze arī veido “zemākā punkta” sajūtu, pat ja plašāki rādītāji vai citu cilvēku pieredze rāda daudz niansētāku ainu.
Iespējams, šīs diskusijas kodols nav jautājums, vai Latvija objektīvi ir savā zemākajā punktā. Drīzāk tas ir jautājums par to, kādā burbulī katrs dzīvojam. Vienā Latvijā cilvēki ceļ mājas, apmeklē koncertus, saņem labu medicīnisko aprūpi un ir pārliecināti, ka nekad nav dzīvojuši tik labi. Citā Latvijā cilvēki jūtas noguruši, nenovērtēti, dusmīgi un pārliecināti, ka viss slīd uz leju.
Un abas šīs sajūtas var pastāvēt vienlaikus. Tikai no vienas pašas sajūtas vēl nepietiek, lai pasludinātu visu valsti par nonākušu “galīgā tūtē”.
Vai Latvija atrodas zemākajā punktā?
