“Visādi citādi esmu latviete līdz kaulam, bet…” latviete aizdomājusies, kāpēc viņai vairs nepatīk svinēt Jāņus 0
Lai arī Līgo un Jāņi daudziem Latvijā joprojām ir vieni no gada gaidītākajiem svētkiem, sociālajos tīklos plašu atsaucību izpelnījies ieraksts, kurā kāda lietotāja atklāti atzinusi — viņai Jāņi vairs nepatīk un kā svētki vairs īsti neinteresē.
“Visādi citādi esmu latviete līdz kaulam, bet man vairs nepatīk Jāņi, precīzāk — neinteresē kā svētki,” viņa raksta, piebilstot, ka katru gadu pirms svētkiem parādās trauksme par to, kur doties un ko darīt. Arī ierastais scenārijs — sēdēšana zaļumos, gaļas cepšana un alus dzeršana — viņai vairs nešķiet saistošs.
Ieraksta autore joko, ka nezina, kā latviski saukt “Jāņu Grinču”, tomēr komentāros ātri vien atradās vairākas versijas. Kāds piedāvāja apzīmējumu “Grinčjānis”, cits — “Jāņu Skrūžs”.
Komentāru sadaļā izrādījās, ka šādas sajūtas nebūt nav retums. Daļa cilvēku raksta, ka Jāņus nesvin jau gadiem, citi šos svētkus uztver vienkārši kā garākas brīvdienas vai iespēju doties ceļojumā. Vairāki komentētāji atzīst, ka svētku sajūta ar gadiem zudusi, īpaši tad, ja nav lauku māju, ierasto kompāniju vai vēlmes piedalīties skaļās svinībās.
“Man arī neinteresē dzerstiņš, tāpēc jau otro gadu dodamies ārpus Latvijas ceļojumā,” raksta kāda komentētāja. Cita norāda, ka viņas ideālie Līgo būtu klusumā pie ūdens, teltī, ar ugunskuru un bez “sadzērušies pajoliņiem” apkārt. Vēl kāds piebilst, ka svētkus jau sen atzīmē līdzīgi kā Ziemassvētkus un Jauno gadu — mierīgi, mājās, pie datorspēlēm un ar čipsu paku.
Tomēr diskusijā netrūkst arī pretēju viedokļu. Daudzi norāda, ka problēma neesot pašos svētkos, bet tajā, kā cilvēki tos izvēlas svinēt. “Nav jau jāsvin Jāņi! Priecājies par saulgriežiem, dabas pilnbriedu, izej ārā un sajūti pasauli apkārt,” raksta kāda komentētāja. Citi atgādina, ka Jāņu sajūtu var atrast pļavās, ziedu vainagos, ugunskurā, saullēktā un kopā būšanā ar tuvajiem.
Vairāki komentētāji uzsver atšķirību starp komercializētu Līgo vakaru un īstajiem vasaras saulgriežiem. Pēc viņu domām, svētku būtība nav pārēšanās, alus un šašliks, bet gada gaišākais laiks, dabas pilnbrieds un iespēja apstāties. Kāda komentētāja raksta, ka kopš sākusi atzīmēt saulgriežus, tradicionālais 23. jūnija “dzerstiņš pie ugunskura” viņu vairs nevilina.
Citi savukārt norāda, ka Jāņu svinēšanas paradumi mainās līdz ar vecumu, ģimenes situāciju un dzīvesvietu. Vecākiem ar maziem bērniem vakara pasākumi nereti vairs nav ērti, ārzemēs dzīvojošajiem svētki var šķist attālāki, bet tiem, kuri strādā tirdzniecībā vai apkalpojošajā sfērā, svētku laiks bieži saistās nevis ar atpūtu, bet ar nogurdinošu pirmssvētku drudzi.
Diskusija izgaismo, ka Jāņi daļai sabiedrības vairs nav automātisks prieka un kopā būšanas simbols. Vieniem tie joprojām ir gada skaistākais laiks, citiem — sociāls pienākums, no kura gribas izvairīties. Taču komentāros atkārtojas doma, ka svētkiem nav obligāti jāizskatās pēc vispārpieņemtā scenārija.
Var svinēt skaļi, var svinēt klusi, var doties pļavā, var palikt mājās ar grāmatu, var ceļot vai vienkārši izmantot brīvdienu atpūtai. Un, iespējams, tieši tajā arī slēpjas mūsdienu Jāņu gars — katram atrast savu veidu, kā pavadīt gada īsāko nakti, pat ja tas nozīmē kļūt par nelielu “Jāņu Grinču”.
Kāds ir Tavs noskaņojums pirms svētkiem?
