Ludvigs van Bēthovens.
Ludvigs van Bēthovens.
Foto: SHUTTERSTOCK

Planētas noslēpumi: Ģēnijs ne–parastais jeb Neticamais Ludviga van Bēthovena dzīvesstāsts 0

Arnis Terzens, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
Lasīt citas ziņas

 

Bēthovenu dēvē par pēdējo titānu no “vīniešu klasiķiem”. Viņš radījis 240 muzikālos sacerējumus, no kuriem deviņas ir pabeigtas simfonijas, pieci klavierkoncerti, 18 skaņdarbi stīgu kvartetam, kā arī viena pabeigta opera “Fidelio”. Mūsdienu pētnieki uzskata, ka Bēthovens praktiski no jauna izgudrojis simfonijas žanru, piemēram, savā Devītajā simfonijā izmantojot kori, ko pirms viņa neviens komponists vēl nebija darījis. Taču kā cilvēks viņš bija… protams, neviennozīmīgi un dažādi vērtējams. Bet katrā ziņā ģēnijs.

CITI ŠOBRĪD LASA
Ģēnijs ne–parastais

 

Raduraksti

Ludvigs van Bēthovens dzimis Bonnā 1770. gadā Ķelnes kūrfirsta–arhibīskapa rezidencē. Var piebilst, ka Ķelnes kūrfirste ietilpa Svētās Romas impērijā kā sastāvdaļa tā dēvētajā Vācu nācijā, kas bija konfederatīva valsts ar galvaspilsētu Vīnē un kas vēlāk sabruka, sadaloties Vācijas un Austrijas impērijās.

Šīs muzikālās dinastijas pamatlicējs bija komponista vectēvs Lodeviks van Bēthovens (1712–1773), flāmu mūziķis (bass), kurš mūža nogalē ieņēma galma kapelmeistara amatu. Viņa vienīgais bērns bija dēls Johans van Bēthovens (1740–1792), kurš kļuva par tēvu vēlāk ievērojamajam komponistam, kurš savukārt nodēvēts par godu vectēvam. Johans arī kalpoja kapelā kā vokālists (tenors), kā arī piepelnījās, pasniedzot mācībstundas vijoles un klavīru spēlē.

1767. gadā Johans apprecējās ar Mariju Magdalēnu Keverihu (1748–1787), kura bija Trīras arhibīskapa rezidences Koblencā galma šefpavāra meita. Pēc trim gadiem viņiem piedzima otrais dēls Ludvigs van Bēthovens, kuru atbilstoši katoļu tradīcijai kristīja 1770. gada 17. decembrī, tāpēc pieņemts uzskatīt, ka viņa dzimšanas diena ir 16. decembris, lai gan pilnībā drošu ziņu par to nav. Vien zināms, ka tajos laikos jaundzimušos parasti pakļāva kristīšanai nākamajā dienā pēc piedzimšanas, kā arī daudzviet esot vēstīts, ka gan Bēthovena tuvinieki, gan viens no viņa skolotājiem Johans Albrehtsbergers viņa dzimšanas dienu atzīmējuši tieši 16. decembrī.

Vēl var piebilst, ka no septiņiem Johana un Marijas Magdalēnas bērniem izdzīvoja tikai trīs: Ludvigs un divi viņa jaunākie brāļi – Kaspars Karls (1774–1815) un Nikolauss Johans (1776–1848).

 

Ātri kļuva par augstmaņu lutekli

Pirmais Bēthovena skolotājs bija viņa tēvs. Tradicionāli pieņemts uzskatīt, ka viņš bijis ļoti skarbs un nepiekāpīgs pret mazo Ludvigu, kurš nereti “pie instrumenta sēdējis, izplūdis vienās asarās”. Lai gan tas varētu arī būt tikai tradicionāls mīts, kas līdzinās daudziem gadījumiem saistībā ar citiem topošajiem mūzikas ģēnijiem.

Vēl Bēthovenam bijuši arī citi skolotāji, pie kuriem viņš apguvis to pašu klavīru spēli, kā arī vijoli un altu, un praktiski visi allaž novērtējuši, ka viņam agri sācis izpausties īpašs muzikālais talants. Tas arī pamudinājis tēvu tiekties uz to, lai radītu pasaulei jaunu brīnumbērnu jeb “vēl vienu mazo Mocartu”. Piemēram, uz pirmās Bēthovena publiskās uzstāšanās afišas 1778. gadā mazais brīnumbērns bija pieteikts kā sešgadīgs, lai gan tolaik viņam jau ritējis astotais dzīves gads.

Tomēr, kā vēstījuši muzikologi, vislielākā ietekme uz Bēthovena sākotnējo muzikālo izglītību bijusi Kristianam Gotlībam Nefem, kurš par galma kapelas ērģelnieku kļuva 1779. gadā. Nefe mazo Bēthovenu iesvaidīja kompozīcijas pamatos, un viņa vadībā topošais mūzikas ģēnijs uzrakstīja savu pirmo publicēto sacerējumu “Variācijas par Dreslera marša tēmu”, ko izdeva 1783. gada martā. Nefes vadībā Bēthovens sāka iepazīt un studēt Baha, Hendeļa, Haidna un Mocarta daiļradi un kopš desmit gadu vecuma strādāja kā pilnvērtīgs galma kapelas ērģelnieka palīgs: vispirms pilnībā bez samaksas, bet kopš 1784. gada – jau kā štata mūziķis ar noteiktu atalgojumu.

Tostarp vēl tajā pašā 1783. gadā publicētas arī pirmās trīs Bēthovena sacerētās klavieru sonātes, kas visas bija veltītas toreizējam kūrfirstam Maksimilianam Fridriham un kuru kopīgais nosaukums bija “Kūrfirsts”. Turklāt pats kūrfirsts acumirklī pamanīja un novērtēja apdāvināto jaunekli, uzsākot apmaksāt viņa muzikālās nodarbības.

Tiesa, jau ļoti drīz kūrfirsts nomira un šis ienākuma avots Bēthovenam izsīka. Par jauno kūrfirstu kļuva Maksimilians Francs, Austrijas imperatores Marijas Terēzas jaunākais dēls, un viņa valdīšanas laiks kļuva iezīmīgs ar dažādām reformām apgaismības ideju filozofijas garā, kā arī ievērojami plašāku izglītības un mākslas atbalstīšanu. Jaunais Bēthovens gluži noteikti arī bija visu šo jauno strāvojumu neglābjamā ietekmē, turklāt biogrāfi pauduši, ka viņu spēcīgi varēja ietekmēt arī masonu idejas, jo zināms, ka gan Nefe, gan daudzi viņa aprindu ļaudis bija Iluminātu ordeņa vietējās nodaļas locekļi.

 

Problēmas vecāku ģimenē

1787. gada martā Bēthovens pirmo reizi apmeklēja Vīni – visdrīzāk, cerībā kļūt par Mocarta skolnieku. Nav zināms ne tas, kas finansēja šo viņa braucienu, ne arī tas, vai viņam vispār izdevās satikties ar Mocartu, taču kāda leģenda pierakstījusi Mocartam vārdus, kurus viņš it kā teicis par jauno Bēthovenu: “Pievērsiet viņam uzmanību, viņš visiem liks par sevi runāt.” Bet tas vēl nebija Bēthovena spožās karjeras sākums. Jau pēc divām nedēļām viņš uzzināja, ka smagi saslimusi māte, tāpēc steidzās mājup. Drīz Marija Magdalēna nomira no tuberkulozes, savukārt tēvs jau bija pasācis ļauties dzeršanas postam, tāpēc jaunais Bēthovens faktiski pilnībā pret savu gribu agri kļuva par ģimenes galvu jeb pilnā mērā atbildīgs par divu jaunāko brāļu likteni. Tādēļ viņš vēl piecus gadus bija spiests pavadīt Bonnā.

Taču tieši tajā laikā viņa dzīvē ienāca cilvēki, kuri uz ilgiem gadiem veidoja viņa tuvāko loku. Jaunais medicīnas students Francs Vegelers iepazīstināja Bēthovenu ar fon Brēningu ģimeni, pie kuras Bēthovens sāka bieži viesoties – gan kā draugs, gan tostarp arī kā ģimenes bērnu mūzikas pasniedzējs. Biogrāfi uzskata, ka, iespējams, tieši šeit Bēthovens rada to ģimenes siltuma atmosfēru, kuras viņam diemžēl tik ļoti pietrūka pašam savās mājās. Uzturēšanās izglītotā un inteliģentā vidē stimulēja interesi par vācu un antīko literatūru un filozofiju, kā rezultātā Bēthovens 1789. gadā pat kā brīvklausītājs iestājās Bonnas universitātes Filozofijas fakultātē, tiesa, uzturoties tur ļoti neilgi. Un aptuveni tajā pašā laikā Bēthovens iepazinās ar grāfu Ferdinandu fon Valdšteinu, kurš uz visu mūžu palika komponista draugs un mecenāts.

1789. gadā Bēthovens saņēma tiesas lēmumu, ar kuru bija noteikts, ka puse no tēva darba algas tieši pāriet uzreiz pie komponista – ģimenes uzturēšanas nolūkā. Līdz ar to tagad sanāca tā, ka viņa darbs galma kapelas orķestrī altista statusā kalpoja jau vairs tikai kā papildu ienākumu avots.

1792. gadā, izmantojot tiešu kūrfirsta atbalstu, Bēthovens atkal ieradās Vīnē. Iespējams, ar viņu jau bija iepazīstināts Jozefs Haidns – vai nu 1790. gadā, kad Haidns ceļā uz Londonu bija piestājis Bonnā, lai tur nosvinētu Ziemassvētkus, vai arī atpakaļceļā no Londonas 1792. gadā, kad viņš atkal viesojās Bonnā. Nav izslēgts, jau tad tapa vienošanās par to, ka Bēthovens savas muzikālās studijas turpinās pie slavenā meistara. Lūk, un 1792. gadā, aizvien pārliecinošāk izskanot draudiem par kara sākšanos pret Franciju, Bēthovens no Bonnas atkal pārcēlās uz Vīni. Taču šajā reizē jau burtiski pēc neilga laika uzzināja par kārtējo nelaimi ģimenē – nomiris tēvs…

 

Karjeras sākums Vīnē

Līdz tam laikam Bēthovens jau bija uzrakstījis pietiekami daudz muzikālo darbu (tajā laikā neviens no tiem gan nebija publicēts, turklāt lielākajai daļai pat nebija piešķirts opuss), kas uzskatāmi apliecināja jaunā talanta augošo daudzveidību un stila nobriešanu. Piemēram, 1791. gada variāciju ciklā mūsdienu pētnieki uztaustījuši saknes Bēthovena Trešās jeb “Heroiskās”, jeb “Varoņsimfonijas” tēmām. Tostarp Vīnē Bēthovens ne gluži uzreiz iemantoja ievērību kā komponists, arī neskatoties uz to, ka daudz laika bija veltījis tieši kompozīcijas nodarbībām. Haidna vadībā viņš centās apgūt kontrapunkta meistarību, bet vienlaikus arī mācījās vijoļ­spēli pie Ignaca Šupanciga, kā arī apguva itāļu vokāla pasaules zinības pie Antonio Saljēri. Turklāt zināms, ka Bēthovena nodarbības pie Saljēri turpinājušās vismaz līdz 1802. vai pat 1809. gadam, kas patiesībā vērtējams kā ļoti ilgs “apmācību kurss”.

Pēc Haidna aizbraukšanas uz Angliju 1794. gadā Bēthovenam vajadzēja atgriezties Bonnā pie kūrfirsta, taču viņš tomēr izvēlējās palikt Vīnē, turpinot cītīgi apgūt kontrapunktu pie Johana Albrehtsbergera. Līdz ar to viņš vairs nesaņēma monarha stipendiju, taču līdz tam mirklim jau daudzi Vīnes augstmaņi bija atzinuši Bēthovena talantu un piedāvāja savu finansiālo atbalstu. (Var piebilst, ka tādā kā oficiālajā traktējumā mūzikā kontrapunkts ir attiecības starp divām vai vairākām mūzikas līnijām, kas harmoniski savstarpēji ir atkarīgas, taču vienlaikus arī neatkarīgas ritmā un melodiskajā kontūrā.)

Pirmā publiskā Bēthovena uzstāšanās Vīnē notika 1795. gada martā, un tajā viņš debitēja ar savu klavierkoncertu. Patiesībā nemaz nav precīzi fiksēts: vai tas bija viņa Pirmais vai Otrais klavierkoncerts, taču abi šie muzikālie sacerējumi tajā laikā bijuši stadijā, ko varot dēvēt par “ļoti tuvu pabeigšanai”, un turklāt abus viņš patiešām arī pabeidza un dažus gadus vēlāk arī kopā publicēja. Drīz pēc šīs uzstāšanās Bēthovens publicēja arī savu pirmo “Klavieru trio opus 1”, kas bija veltīts toreizējam viņa aizgādnim kņazam Lihnovskim. Avotos vēstīts, ka šim izdevumam bija pat satriecoši lieli panākumi, līdz ar to Bēthovenam ienācās līdzekļi, ar kuriem viņš varēja, piemēram, veselu gadu pilnībā segt visus savus izdevumus.

 

Muzikālais briedums

Ap gadsimtu miju Bēthovens bija izlēmis ķerties pie sarežģītāku mūzikas formu sacerēšanas, ieskaitot stīgu kvartetus un simfonijas. Un viņa pirmie seši stīgu kvarteti (uzrakstīti 1798.–1800. gadā pēc kņaza Lobkovica pasūtījuma un viņam arī veltīti, publicēti 1801. gadā) kopā ar Pirmo un Otro simfoniju (attiecīgi – 1800. un 1802. gadā) tad arī padarīja viņu par ievērojamu personu savas paaudzes komponistu saimē, kas sekoja pēc Haidna un Mocarta.

Vienlaikus Bēthovens rakstīja arī citos žanros. Tieši tajā laikā tapa arī viņa slavenā “Patētiskā” sonāte (op.13), kā arī Septets (op.20), kas vispār visas viņa dzīves laikā palika kā viens no viņa vispopulārākajiem sacerējumiem. Ļoti ražīgs Bēthovenam bija tieši laika posms no 1800. līdz 1802. gadam, kad tapa balets “Prometeja darbi” un leģendārā “Mēnesnīcas sonāte”. 1803. gadā Bēthovens kļuva par Vīnes teātra štata komponistu, sākot regulāri tur uzstāties, turklāt ar tādiem panākumiem, ka varēja uz saviem koncertiem noteikt pat trīs reizes lielāku cenu nekā parasti, un zāle allaž bijusi pārpildīta.

Turklāt kopš 1802. gada lieliski veicās arī ar darbu publicēšanu, kad viņa brālis Karls, kurš iepriekš palīdzēja Bēthovenam tikai atsevišķos gadījumos, aktīvi ņēma savās rokās visu brāļa lietu kārtošanu. Nemitīga biļešu cenu paaugstināšana bija viņa ideja, un daudz deva arī viņa ierosme publicēt visus Bēthovena agrāk uzrakstītos un vēl nepublicētos darbus, kā arī viņš aktīvi mudināja brāli veidot aranžējumus saviem populārākajiem darbiem dažādiem mūziķu sastāviem. Bēthovenam gan šī pēdējā ideja lāgā nepatika, taču Karls allaž spēja pārvarēt viņa pretestību, jo – naudiņa turpināja dāsni ienākties. Turklāt faktiski Bēthovenam arī nebija lielas izvēles, jo viņš nespēja patraucēt izdevējiem pasūtīt viņa darbu transkripcijas citiem pietiekami spēcīgiem komponistiem un mūziķiem. Tad jau labāk pats, patiešām.

 

Pasniedzējs un mecenāti

1799. gada maijā Bēthovens sāka piepelnīties, pasniedzot klavierspēles stundas ungāru grāfienes Annas Brunsvikas meitām. Tiesa, tas ilga gan tikai vienu mēnesi, taču ar to bija pietiekami, lai Bēthovenam rastos nopietns romāns ar vecāko meitu Žozefīni, un šis fakts joprojām raisījis daudz dažādu spekulāciju. Bet jau drīz Žozefīne šķietami veiksmīgi apprecējās ar grāfu Josifu Deimu, un tagad Bēthovens bieži viesojās viņu mājā, tostarp arī uzstājoties kā labi apmaksāts salona pianists. Viņš nebeidza pārdzīvot par Žozefīnes “nodevību”, turklāt skaidri redzēja – lai arī pāris laida pasaulē četrus bērnus, šo laulību par laimīgu un izdevušos nodēvēt nekādi nevarēja. Kad 1804. gadā grāfs pēkšņi nomira, Bēthovena un Žozefīnes attiecības atkal uz laiku atjaunojās, un saistībā ar to pat ir kāda versija par iespējamu Žozefīnes meitu, kuras tēvs varētu būt bijis Bēthovens…

Bet tostarp Bēthovenam bija arī citi skolnieki. No 1801. līdz 1805. gadam viņš apmācīja Ferdinandu Rīsu, kurš vēlāk kļuva par komponistu un uzrakstīja grāmatu par savām tikšanās reizēm ar Bēthovenu. Tajā pašā laikā Bēthovena skolnieks dažus gadus bija arī Karls Černijs, kurš vēlāk pats kļuva par ievērojamu mūzikas pasniedzēju un daudzu tā dēvēto didaktisko skaņdarbu autoru. Tostarp var pieminēt, ka Černijs kļuva par pirmo Bēthovena Piektā klavierkoncerta “Imperators” izpildītāju Vīnē 1812. gadā. Savulaik vēlāk viens no paša Černija skolniekiem bija ungāru talants Ferencs Lists.

Lai arī Bēthovens Vīnē pietiekami agri sāka no savu sacerējumu publikācijām un koncertiem gūt patiešām prāvus ienākumus, viņš tomēr joprojām bija atkarīgs arī no mecenātu dāsnuma, un tieši viņiem komponists bieži sniedza privātus koncertus un nodeva ekskluzīvā lietošanā savu vēl nepublicēto darbu partitūras periodā līdz to publicēšanai. Daži no viņa uzticamākajiem atbalstītājiem, ieskaitot kņazu Lobkovicu un kņazu Lihnovski, bija viņam noteikuši gada stipendijas – vēl papildus pietiekami regulārajiem pasūtījumiem un publicēto partitūru iepirkumam.

Iespējams, viens no svarīgākajiem aristokrātiskajiem Bēthovena aizgādņiem bija erchercogs Rūdolfs – imperatora Leopolda II jaunākais dēls, kurš 1803. gadā sāka pie Bēthovena mācīties klavierspēli un apgūt kompozīcijas mākslu. Viņi kļuva par labiem draugiem, šīm attiecībām turpinoties līdz 1824. gadam. Bēthovens veltījis Rūdolfam 14 savus sacerējumus, savukārt Rūdolfs vienu no saviem sacerējumiem veltījis Bēthovenam.

1808. gadā Bēthovens zaudēja amatu Karaliskajā teātrī, toties faktiski acumirklī saņēma uzaicinājumu no Napoleona brāļa Žeroma Bonaparta, kurš drīz kļuva par Vestfāles karali, ieņemt ļoti labi apmaksāto viņa galma kapelmeistara amatu Kaselē. Rūdolfs nevēlējās laist Bēthovenu prom, tāpēc nolūkā panākt viņa palikšanu Vīnē pierunāja vēl arī kņazu Lobkovicu un grāfu Kinski kopīgi sarūpēt Bēthovenam krietnu stipendiju – 4000 florinu gadā. Tiesa, drīz vienīgais maksātājs izrādījās tikai pats Rūdolfs. Iesaukts dienestā kā virsnieks, grāfs Kinskis neveiksmīgi krita no zirga un gāja bojā. Savukārt kņazs Lobkovics vienkārši bez paskaidrojumiem pārtrauca veikt savus maksājumus 1811. gadā.

Tādējādi Bēthovens nonāca situācijā, kad stabilu ienākumu ziņā varēja paļauties vairs tikai uz autortiesību maksām un nelielu karalisko pensiju. Tomēr tā nu laika garam bija labpaticis izrīkoties, ka arī šie avoti pamazām sāka izsīkt, un to pamatā izraisīja skarbā inflācija, ko noteica karš ar Franciju un karadarbības finansēšanas nolūkā valdības veiktā naudas emisija.

 

Dzirdes zaudēšanas sākums

Dzirdi Bēthovens sācis zaudēt vai vismaz vairāk vai mazāk skaidri apjaust šo skumjo faktu aptuveni ap 1796. gadu – tātad nepilnu 27 gadu vecumā. Nepārejoša “zvanīšana” ausīs sāka traucēt uztvert un novērtēt mūziku, bet jau drīz šā iemesla dēļ viņš sāka vairīties no personīgām sarunām – iespējams, arī tāpēc, ka lielu daļu sarunas biedru teiktā vienkārši nesadzirdēja un lāgā nespēja uzturēt sarunas pavedienu.

Pilnībā skaidri nav zināms Bēthovena kurluma iestāšanās patiesais iemesls. Daudzos avotos minēts arī sifiliss, saindēšanās ar svinu, tīfs, autoimūnie traucējumi un pat nezin kopš kura laika saglabājies paradums iegremdēt galvu aukstā ūdenī, lai tādējādi izvairītos no aizmigšanas sev nevēlamā laikā. Pēcnāves apsekošanas rezultātos balstītais skaidrojums pauž, ka runa ir arī par smagu vidus­auss iekaisumu, kas laika gaitā varētu būt sekmējis kurluma iestāšanos. Saistībā ar Bēthovena matu paraugos konstatēto augsto svina koncentrāciju, šī hipotēze arī ir pamatīgi izanalizēta, taču, lai arī tāda iespēja ir ļoti augsta, ar to saistītais kurlums tomēr tikai ļoti retos gadījumos mēdzot iemantot to formu, kāda piemitusi Bēthovenam.

Jau 1801. gadā Bēthovens draugiem aprakstījis savus simptomus un grūtības, ar kādām viņam nākas sastapties gan profesionālajā, gan parastajā dzīvē. Tiesa, virkne Bēthovena biogrāfu pauduši, ka viņa tuvākajiem draugiem jau sen bijis zināms par šo problēmu. 1802. gadā visu vasaru līdz pat oktobrim, sekojot ārsta ieteikumam, Bēthovens pavadīja nelielajā pilsētiņā Heiligenštatē netālu no Vīnes, cenšoties tur uzlabot savu stāvokli. Taču šī ārstēšanās neko daudz nedeva, un par Bēthovena nomāktā stāvokļa liecinieku kļuva viņa vēstule, kas pazīstama kā “Heiligenštates testaments”, kurā komponists brāļiem ļoti savdabīgā veidā vēstījis par savu lēmumu turpināt dzīvot tikai savai mākslai un ar tās palīdzību.

Taču pat absolūts dzirdes zudums netraucēja Bēthovenam turpināt sacerēt mūziku. Kļuva aizvien sarežģītāk uzstāties. Bet tas bija viens no būtiskākajiem viņa ienākumu avotiem. Pēc diemžēl absolūti nesekmīgā mēģinājuma izpildīt savu populāro klavierkoncertu Nr. 5 (“Imperators”) 1811. gadā viņš vairs ne reizi nav publiski uzstājies pats kā izpildītājs. Tiesa, Černijs paudis, ka vēl 1812. gadā Bēthovens spējis sadzirdēt gan mūziku, gan citu cilvēku runu, bet pilnībā kurls kļuvis tikai 1814. gadā…

Var piebilst, ka pietiekami lielā Bēthovena dzirdes caurulīšu kolekcija mūsdienās ir Bonnā ierīkotās Bēthovena muzejmājas ekspozīcijas sastāvdaļa. Un tostarp viens no savdabīgajiem Bēthovena kurluma rezultātiem ir arī unikālais vēsturiskais materiāls, ko veido viņa sarunu klades. Nolūkā sazināties ar draugiem Bēthovens tās izmantoja aptuveni pēdējos desmit savas dzīves gadus. Pamatā viņš uz rakstiskām replikām atbildēja mutiski, bet nereti savas atbildes ierakstīja kladē. Un šīs klades sevī glabā dažādas diskusijas par mūziku un citiem jautājumiem, tādējādi ļaujot labāk izprast komponista personību, viņa vispārējos uzskatus un attieksmi pret mākslu. Viņa mūzikas izpildītājiem arī mūsdienās šie ieraksti ir svarīgs avots, no kura pasmelties informāciju saistībā ar autora sacerējumu interpretāciju.

Kopumā esot bijis vismaz 400 šādu pierakstu burtnīcu, no kurām diemžēl 264 kaut kad pilnībā iznīcinātas jau drīz pēc Bēthovena nāves. Turklāt pētnieki uzsvēruši, ka arī palikušās dažviet esot pamatīgi izrediģētas jeb tātad cenzētas. Vēstīts, ka to visu pamatā veicis Antons Šindlers, kurš vēlējies saglabāt idealizētu ģeniālā un kurlā komponista veidolu. Iespējams, kaut kādā mērā tas viņam arī ir izdevies.

 

Heroiskais periods

Muzikologi vēstījuši, ka Bēthovena atgriešanās no Heiligenštates galvaspilsētā Vīnē uzskatāma arī par atskaites punktu komponista daiļrades nākamā – vidējā jeb “heroiskā” – perioda sākumam. Uz šo periodu attiecināma virkne visnozīmīgāko Bēthovena darbu, kas pamatā ieturēti patiešām īsteni heroiskā toņkārtā, tādējādi ievērojami paplašinot klasiskās muzikālās valodas ietvarus, kas bija pārmantoti no Haidna un Mocarta. Pie šā perioda darbiem pieskaitāmas simfonijas – no Trešās līdz Astotajai, stīgu kvarteti – no 7. līdz 11., vairākas klaviersonātes un vijoļkoncerti, kā arī oratorija “Kristus Olīvkalnā” un opera “Fidelio”.

Par pirmo šā perioda lieldarbu kļuva Trešā simfonija, kas salīdzinājumā ar jebkuru citu simfoniju izcēlās ar savu pamatīgo vērienīgumu. Tās pirm­atskaņojums notika 1805. gadā, izraisot neviennozīmīgu reakciju: daudzus lāgā neapmierināja simfonijas ilgums un jo sevišķi tās sarežģītā struktūra, savukārt citi jau kopš pirmā acumirkļa Bēthovena jauno sacerējumu uzskatīja par vēl vienu neapšaubāmu šedevru.

Kad 1804. gadā saistībā ar vadības maiņu Bēthovens zaudēja amatu Vīnes teātrī, viņš kopā ar draugu Stefanu fon Brēningu bija spiests uz laiku pat vispār pamest galvaspilsētu, apmetoties pagaidu dzīvošanai kādā Vīnes priekšpilsētā. Tas esot pamatīgi aizkavējis operas “Fidelio” uzrakstīšanu, kas tobrīd pretendēja kļūt par viņa lielāko, vērienīgāko sacerējumu. Turklāt vēl arī pēc pabeigšanas operas tālāku virzīšanu apturēja austriešu cenzūra, un, kad 1805. gada novembrī beidzot notika tās pirmizrāde, zāle arī izrādījās teju vai tukša – pilsētu jau bija paspējis okupēt franču karaspēks. Bet līdztekus finansiālajam kraham šī “Fidelio” versija arī pati par sevi piedzīvoja iznīcinošu kritiku, kuru Bēthovens pat uzskatīja par pamatotu un jau drīz ķērās pie pārtaisīšanas.

Tostarp par īpaši lielu dvēselisko satricinājumu Bēthovenam kļuva 1809. gada maija notikumi, kad uzbrūkošais Napoleona karaspēks apšaudīja Vīni. Ferdinands Rīss vēlāk paudis, ka Bēthovens, bažījoties par to, ka šāds troksnis varētu pilnībā iznīcināt to pašu mazumiņu, kas vēl palicis no viņa dzirdes, paslēpies sava brāļa nama pagrabā, sēžot tur ar spilveniem aizklātām ausīm. Tieši tajā laikā viņš rakstīja savu pēdējo klavierkoncertu (Nr. 5), kas bija veltīts erchercogam Rūdolfam.

 

Ļoti neatkarīgs un nesavaldīgs raksturs

Laikabiedri pauduši, ka Bēthovena sadzīvi pilnā mērā raksturo šādi atribūti – pilns naktspodiņš zem klavierēm, ēdienu atliekas kopā ar partitūrām, nekopti un neķemmēti mati, novalkāta un netīra šalle, un tamlīdzīgi. Un šis jaunībā ārkārtīgi dzīvespriecīgais cilvēks dzīves laikā iemantoto slimību iespaidā diemžēl pārāk ātri pārvērties neciešami smaga rakstura īgņā.

Pārliecinoši progresējošais kurlums būtiski iespaidoja jau arī bez tā viegli uzliesmojošo komponistu. Hroniskas spēcīgās vēdersāpes maitāja viņam dzīvesprieku kopumā vismaz 30 gadus, nereti vedinot uz domām par pašnāvību (tas pausts, piemēram, viņa vēstījumā no Heiligenštates). Virkne laikabiedru aprakstīto simptomu un uzvedības īpatnību mūsdienu psihiatriem devusi pamatojumu izteikt pieņēmumu, ka Bēthovens sirdzis ar psihes bipolārajiem traucējumiem. Lai gan vispār jau viņam bija savs pietiekami tuvo draugu loks, un viņš viņiem visiem bija patiesi un no sirds pieķēries. Arī tādēļ sava mūža pēdējos un ļoti mokošajos mirkļos komponists tomēr ne mirkli nejutās vientuļš un pamests.

Bēthovens visnotaļ nicinoši izturējies pret tā dēvētajām autoritātēm un cilvēku sociālo statusu. Piemēram, ja publika sāka skaļi sačukstēties un novērsties no viņa priekšnesuma klausīšanās, Bēthovens bez liekas kautrēšanās vienkārši pārtrauca uzstāšanos. Tāpat augstākās sabiedrības viesībās viņš varēja pārliecinoši atteikties muzicēt, ja tāds priekšlikums viņam nebija izteikts jau laikus. Lai izvairītos no dažādiem iespējamiem nelāgiem incidentiem, erchercogs Rūdolfs reiz pat pasludināja, ka parastie galma rautu etiķetes noteikumi nav attiecināmi uz Bēthovenu…

Bēthovens bija arī laikmetīgo apgaismības ideālu kvēls pielūdzējs. 1804. gadā, kad Napoleona impēriskās ambīcijas jau kļuva pilnībā acīmredzamas, komponists kādā brīdī noplēsa savas Trešās simfonijas titullapu, iepriekš burtiski izskrāpējot no tās imperatora vārdu tik lielā niknumā, ka iztaisīja pat caurumu arī nākamajās partitūras lapās. Bet jau nākamajā mirklī Bēthovens nodēvēja simfoniju par “Heroisko, kas radīta piemiņai par diženu cilvēku” un pārveltīja to savam toreizējam patronam kņazam Lobkovicam, kura pilī Bēthovens arī pirmo reizi atskaņoja šo skaņdarbu.

 

Kam veltīts skaņdarbs “Elīzai”?

Bēthovena bagatele la minorā, kas vairāk pazīstama ar populāro nosaukumu “Elīzai”, laikam jau tomēr ir vispopulārākā no viņa sakomponētajām melodijām. Mūsdienās gan tam varētu arī nebūt īpašas nozīmes, tostarp pētnieki joprojām turpina lauzīt galvas: kurai būtnei pirms vairāk nekā diviem gadsimtiem veltīts šis nelielais šedevrs?

Bagatele žanriski ir neliels, izpildījumā viegls un vienkāršs muzikālais sacerējums. Konkrēti tieši skaņdarba “Elīzai” notis daudzus gadus jau pēc Bēthovena nāves (precīzi 1870. gadā) publicēja muzikoloģijas profesors Lud­vigs Nols, kurš pie mūziķa Rūdolfa Šahnera mātes bija atklājis šā Bēthovena skaņdarba pieraksta oriģinālu. Var piebilst, ka Šahners savukārt bija tuvos draugos ar Terēzu Malfati, kurā Bēthovens bija ne tikai iemīlējies, bet esot arī gribējis apprecēt.

Nokopējis bagateles oriģinālu, kas gan vēlāk diemžēl kaut kur bez pēdām pazuda, Nols vienlaikus nokopēja arī speciālo autogrāfu jeb veltījumu: “Elīzai – 27. aprīlī par piemiņu no Ludviga van Bēthovena.” No sevis Nols, kurš ilgus savas dzīves gadus veltījis ievērojamā komponista biogrāfijas un daiļrades pētīšanai, piebildis, ka, arī neskatoties uz visām šīm netiešajām norādēm, tomēr absolūti nezinot, tieši par kuru “Elīzu” šajā gadījumā ir runa.

Arī vēlāku laiku pētnieki nav spējuši Bēthovenam tuvo cilvēku lokā piemeklēt nešaubīgu “pretendenti” ar tādu vai vismaz ļoti līdzīgu un raksturīgu vārdu. Viss beidzās ar vispārēju pieņēmumu – Nols būs vienkārši kļūdījies, nekādas Elīzas nekad nav bijis, un šī slavenā muzikālā etīde veltīta tieši Terēzai Malfati. Visā, visdrīzāk, esot vainojams Bēthovena baisais rokraksts, kurā uzrakstīts vārds “Terēza” varot būt arī izlasāms kā “Elīza”. Un vēl jo vairāk par daudz ko liecinot fakts, ka ilgus gadus partitūras oriģināls glabājies tieši pie šīs dāmas.

Taču gluži nesen vācu muzikologs Klauss Kopics nāca klajā ar skaļu paziņojumu: viņš beidzot esot atradis Bēthovena mūža “Elīzu” – un tā esot bijusi Elizabete Rēkele. Par šo dāmu zināms, ka viņa savulaik ieradusies Vīnē pie brāļa, kurš bija operas dziedātājs un pietiekami labi pazīstams ar Bēthovenu. Viņa pat atstājusi rakstiskas piezīmes arī par savu satikšanos ar komponistu, lai arī attiecīgais teksts ir, teiksim tā – mēreni savdabīgs: “Ar viņa Reinas iedabai raksturīgo frivolumu viņš visu vakaru nebeidza par mani smieties un ķircināties. Visbeidzot, es vienkārši nezināju, kā no viņa paglābties, jo viņš tāpēc, ka es viņam biju ļoti iepatikusies, visu laiku čamdīja mani.”

Elizabetei Rēkelei tad bija vien 17 gadu. Bēthovenam, starp citu, – 39. Arī laikabiedru atmiņas saglabājušas atziņas par to, ka Bēthovens bijis kaismīgi iemīlējies Elizabetē Rēkelē, vienlaikus nebeidzami pārdzīvojot to, ka viņa noraidīja visus viņa uzmanības apliecinājumus. Bet 1810. gadā Elizabete Rēkele aizbrauca no Vīnes, un ar to, kā uzskata Kopics, varot izskaidrot veltījumu “par piemiņu”. Protams, tikai tajā gadījumā, ja šis skaņdarbs patiešām veltīts tieši viņai.

Tostarp var piebilst, ka atrast Elizabetes Rēkeles pēdas Bēthovena dzīvē pētnieki neesot varējuši tāpēc, ka, izrādās, patiesībā viņas vārds bijis Marija Eva. Katrā ziņā tādu viņai deva kristībās. Taču šis uzspiestais vārds viņai neesot lāgā paticis, tāpēc pusaudzes gados meitene pamanījusies, ja tā var izteikties, piesavināties citu vārdu – tajā laikā ļoti moderno un izplatīto Elizabeti, kas turklāt bija arī viņas mātes vārds. Tuvinieku un draugu lokā viņa dēvēta praktiski tikai par Elīzu. Vismaz tā apgalvojis Kopics.

Lai kā arī būtu, Kopica iniciatīvas katrā ziņā iedvesmojušas arī citus viņa kolēģus, kuri, mazliet parakājušies dažādos arhīvos, uzskata, ka ir pilnībā satriekuši pīšļos viņa piedāvāto versiju. Vēl vairāk: esot iespējams noskaidrot, ka Elizabete Rēkele sevi dēvējusi nevis par Elīzu, bet gan par Betiju (tradicionāli saīsinātā forma no vārda Elizabete). Turklāt 2012. gadā uzņēmīgajiem pētniekiem izdevās uzmeklēt vēl vienu iespējamo “Elīzu”, kurai varēja būt veltīta Bēthovena bagatele. Tā bija dziedātāja, kuras pilnais vārds bija Juliāna Katarina Elizabete Barensfelde. Un viņa, spriežot pēc virknes vēsturisko norāžu, ar joprojām kaislīgo Bēthovenu varēja iepazīties pie Terēzas Malfati. Protams, tas ir tikai kārtējais pieņēmums, un tā uz to arī jāraugās.

Bet vēl viena savdabīga hipotēze uzradās burtiski pirms dažiem gadiem. Tā pauž, ka Bēthovens savu slaveno bagateli nav veltījis ne kādai Elīzai, un pat ne Terēzai Malfati, bet vispār nevienai konkrētai personai, un attiecīgo veltījuma tekstu uz nošu oriģināla uzrakstījis komponists un pianists Rūdolfs Šahners, kuram Terēza Malfati bija novēlējusi savu muzikālo arhīvu un pie kura mātes vēlāk šo oriģinālu atrada. Turklāt daudzi pētnieki pauduši, ka šī versija nemaz neliekoties tik ļoti jau nu fantastiska, ja ņem vērā to, ka gan Šahnera sievai, gan viņa meitai vārds bija… Elīza. Tiesa, šeit joprojām spēkā ir absolūtā pārliecībā profesora Nola, kurš atrada šo oriģinālu, paustais par to, ka veltījums tomēr uzrakstīts ar paša Bēthovena roku.

Lai kā arī būtu ar šo jautājumu, kas varbūt patiešām varētu interesēt pamatā tikai mūzikas vēsturniekus, tomēr svarīgākais ir un paliek tas, ka ģeniāls skaņdarbs ir un paliek ģeniāls pilnībā neatkarīgi no tā, kam tieši tas veltīts vai kurš bijis tā pasūtītājs. Un pat tā: bija vai nebija kādam vispār veltīts…

 

Neveiksmīgās batālijas mīlas frontē

Bēthovena privāto dzīvi vispār pamatīgi sarežģīja tas, ka viņš kā mākslinieciskās elites spīdeklis, kurš apgrozījās pamatā aristokrātiskajās aprindās, pēc izcelšanās tomēr bija no vienkāršās tautas. Un diemžēl jo īpaši nepatīkami tas izpaudās jauniem cilvēkiem raksturīgajā mīlas moku frontē. 1801. gadā caur Brunsviku ģimeni, kurā, kā jau minēts, viņš pasniedza mūzikas stundas meitām Terēzai un Žozefīnei, Bēthovens iepazinās arī ar šo meiteņu māsīcu jauniņo grāfieni Džuljetu Gvičiardi. Jau drīz viņš rakstījis bērnības draugam Francam Vegeleram par savu jauno aizraušanos: “Pārmaiņas, kas ar mani notikušas, izraisījusi jauna, burvīga meitene, kura mīl mani un es mīlu viņu…”

Taču nav iemesla domāt, ka Bēthovens neapzinājās labi saprotamo: viņš nekad nespēs pat bildināt savu iemīļoto, jo to jau saknē liedza šķiriskie aizspriedumi. Un 1803. gadā Džuljeta apprecējās ar grāfu fon Halenbergu. Tostarp pasaules sabiedrības ieguvums no šā skarbā mīlas romāna ir Bēthovena 1801. gadā uzrakstītā un tieši Džuljetai veltītā klaviersonāte Nr. 14, kas vairāk pazīstama kā “Mēnesnīcas sonāte”. Šeit nekādu noslēpumu un domstarpību nav…

Bet 1813. gada 8. aprīlī Vīnē piedzima meitenīte, kuru nokristot nodēvēja par Mariju Terēziju Selmu Āriju Kornēliju Minonu. Par šā cilvēkbērna likteni diezin vai kāds būtu sācis interesēties, ja vien nebūtu uzpeldējis kāds ļoti savdabīgs apstāklis. Proti, pastāv versija, ka šī vēlāk dzīvē kā Minona fon Štakelberga pazīstamā sieviete esot bijusi Bēthovena meita. Jau 1827. gadā Bēthovena pirmais biogrāfs un viņa pietiekami tuvs draugs Antons Šindlers (1795–1864) komponista galda atvilktnē atrada kādu vēstuli, kas tur bija kopā ar akciju paketi un divu nepazīstamu dāmu miniatūrportretiem. Vēstulei bija nosaukums “Nemirstīgajai iemīļotajai”. Protams, nācās krietni nopūlēties, lai vārda vistiešākajā nozīmē atšifrētu komponista rokrakstu, pēc kā vēstules teksts kļuva pieejams muzikologiem un arī plašākai sabiedrībai. Tostarp palika pilnībā nenoskaidrots: kam veltītas šīs uz desmit lapām ar zīmuli uzrakstītās kaismīgās rindas?

Zināms, ka Bēthovens bija maza auguma, neizcēlās ar ārēju pievilcību un eleganci, taču tas viņam neliedza pastāvīgi iemīlēties. Un, lai kā arī būtu, izrādās, vispār arī “mazs” Bēthovens tomēr ļoti paticis sava laikmeta sievietēm. Katrā ziņā viņam pašam nepārtraukts iemīlēšanās stāvoklis bija absolūta dzīves nepieciešamība, neizsmeļams iedvesmas avots. Un to saprata ne tikai viņš pats, bet savdabīgā kārtā acīmredzot arī sievietes. Iespējams, tieši tāpēc joprojām tā arī palicis nenoskaidrots, kam tieši veltīta šī savdabīgā vēstule. Variantu ir tik daudz, ka meklētāji parasti kādā brīdī vienkārši apmulst.

Tāpat palicis nezināms: vai vēstule vispār nosūtīta, un vai adresāts to arī saņēmis. No patiešām sarežģīti izburtojamā rokraksta esot iespējams skaidri saprast tikai to, ka vēstule datēta ar pirmdienas, 6. jūlija, rītu un vakaru. Neskatoties uz to, ka oriģinālā nav minēts gads, tomēr varot pieņemt, ka vēstule rakstīta 1812. gadā jeb tajā gadā, kad Napoleons sāka savu karagājienu uz Krieviju, savukārt tobrīd 41 gadu vecais Bēthovens uzturējās sanatorijā Teplicā. Viņš bija iegriezies arī Karlsbādē (mūsdienās Čehijas Karlovi Vari), bet tajā pašā laikā tur kaut kur tuvumā varēja uzturēties arī Bēthovena tuvākā loka dāmas – Antonija Brentano un grāfiene Žozefīne Brunsvika. Var piebilst, ka pētnieki nekad nav spējuši vienoties, kurai no dāmām šajā strīdiņā dot priekšroku, lai gan biežāk par uzvarētājiem esot kļuvuši Žozefīnes aizstāvji. Taču katrā ziņā ne vienu, ne otru versiju nav iespējams nodēvēt par neapšaubāmu.

Pilnā vārdā Žozefīne Brunsvika de Korompa apbūrusi Bēthovenu, kad viņai bija 19 gadi, un tas notika toreiz Vīnē, kad komponists pasniedza klavierspēles stundas viņai un viņas māsai Terēzai, kura arī esot paspējusi iemīlēties savdabīgajā pasniedzējā. Kad Žozefīne apprecējās ar grāfu fon Deimu, Bēthovens esot ļoti pārdzīvojis un cietis. Taču jau 1804. gadā grāfs nomira, un komponista un Žozefīnes kaislība uzliesmoja atkal no jauna. 20. gadsimta 70. gados atrasta viņu mīlas apliecinājumu pilnā sarakste. Šīs vēstules uzrakstītas laika periodā no 1804. līdz 1809. gadam, turklāt kopīgā stila ziņā esot pārsteidzoši līdzīgas vēstulei “nemirstīgajai mīļotajai”. Pēc kāda laika gan viņu romāns izplēnēja un viņi šķīrās, taču nav izslēgts, ka kaut kad vēlāk šīs attiecības atkal atjaunojušās.

Tostarp pētnieki noskaidrojuši, ka Žozefīne bijusi visnotaļ baudkāra dēkaine, kura sava mūža 42 gados no dažādiem vīriešiem laidusi pasaulē kopumā astoņus bērnus. Divas viņas atvases dzimušas ārpus laulības: meitas Marija Laura un Emīlija. Turklāt iezīmīgi, ka šo meiteņu tēvi bija pasniedzēji, kuri Brunsviku ģimenē mācīja bērnus: Kristofs fon Štakelbergs un Karls Eduards fon Andreans. Proti, tāpat kā Bēthovens…

1812. gadā no ne gluži krietnās Žozefīnes aizgāja otrais vīrs, un, kā pati tajā laikā rakstījusi māsai Terēzai, viņa bijusi “ļoti apjukušā stāvoklī”. Bet deviņus mēnešus pēc tā, kad uzrakstīta šī jau daudzkārt pieminētā noslēpumainā vēstule, 1813. gada aprīļa sākumā pasaulē ieradās Minona, kura bijusi pēc kārtas septītais Žozefīnes bērns. Par viņas oficiālo tēvu kļuva mājskolotājs Kristofs fon Štakelbergs, ar kuru Žozefīne tajā momentā pat bija salaulājusies. Taču māte par savu kārtējo bērnu praktiski nemaz neesot interesējusies, vienkārši it kā “uzdāvinot” viņu māsai Terēzai.

Vēlāk tēvs paņēmis Minonu kopā ar viņas māsu Mariju pie sevis uz mūsdienu Igaunijas teritoriju, kur audzinājis abas visnotaļ stingrā uzraudzībā. Zināms, ka meitenes uzaugušas absolūtā izolācijā no sabiedrības. Un tikai pēc Štakelberga nāves Minona guvusi iespēju atgriezties Vīnē, kur nodzīvojusi atlikušo mūžu, sasniedzot tajos laikos cienījamo 84 gadu vecumu. Avotos vēstīts, ka viņas galvenā iezīme bijusi izteiktais baltiešu akcents, un kopumā Vīnes sabiedrība viņu uzskatījusi par “dāmu ar īpatnībām”.

Vēl var piebilst, ka potenciālās Bēthovena meitas Minonas liktenis iedvesmojis Vācijā dzīvojošo mūsdienu igauņu komponistu Juriju Reinveri uzrakstīt operu “Minona”, kuras pirmizrāde notika 2020. gada janvārī Regensburgā. Un, vācot materiālus savai operai, Reinvere uzdūries vairākām interesantām detaļām. Izrādās, Minona bijusi muzikāli ļoti apdāvināts bērns, turklāt allaž izpaudies viņas grūti savaldāmais raksturs. Viņa nepārejoši esot pretdarbojusies fon Štakelberga skarbajām audzināšanas metodēm, taču rezultātā tomēr zaudējusi. Tāpēc viņas turpmākais mūžs tomēr esot kopumā jāuzskata par skumju.

Un vēl. Daudzi mūsdienu pētnieki esošajos Minonas attēlos saskata pārsteidzošu līdzību ar Bēthovenu…

 

Nepārejoša cīņa ar veselības problēmām

1811. gada pavasarī Bēthovens smagi saslima: viņu kratīja drudzis un ilgstoši nomocīja nepārejošas galvassāpes. Šajā reizē ārsti ļoti nopietni ieteica atpūsties kūrortā, viņš paklausīja un sešas nedēļas pavadīja Teplicā. Nākamajā ziemā, rakstot Septīto simfoniju, komponista stāvoklis atkārtoti pasliktinājās, un 1812. gada vasaru viņš atkal pavadīja Teplicā, kur cita starpā uzrakstīja savu slaveno vēstuli “Nemirstīgajai iemīļotajai”…

Bet tā paša gada rudenī Bēthovens tomēr rada spēku apciemot savu brāli Johanu, kategoriski pieprasot viņam pārtraukt kopdzīvi ar Terēzu Obermaijeri, kura bija ne gluži nevainojamas reputācijas būtne, turklāt viņai jau bija viens ārlaulībā dzimis bērns. Bēthovenam gan tā arī nesanāca pierunāt brāli pārtraukt šo “nepiedienīgo savienību”, taču, atsaucoties uz baznīcas autoritāti un sabiedrisko viedokli, viņam vismaz izdevās pierunāt brāli noslēgt likumīgu laulību, ko Johans 9. novembrī arī izdarīja.

1813. gada sākumā Bēthovens jau pārcieta smagu emocionālo un radošo krīzi, kas negatīvi ietekmēja arī viņa finansiālo stāvokli. Neskatoties uz to, viņš turpināja cītīgi rūpēties arī par brāli Karlu, kurš slimoja ar tuberkulozi, ar saviem līdzekļiem pabalstot viņa ģimeni, turklāt darīja to pilnībā pretēji senā savstarpējā strīdā dotajam solījumam atstāt brāli bez graša kabatā.

Par īstenu komponista dvēseliskās atdzimšanas momentu kļuva pienākusī ziņa par kauju pie Vaterlo, kurā par Velingtonas hercogu dēvētā angļu karavadoņa hercoga Artura Veleslija vadītā koalīcijas armija sakāva Napoleona armiju. Batāliskā simfonija “Velingtona uzvara” un Septītā simfonija piedzīvoja pirmatskaņojumu 1813. gada 8. decembra koncertā, kas bija sarīkots nolūkā godināt militārās kampaņas upurus. Šiem sacerējumiem bija lieli panākumi, un tas tā bija ne tikai saistībā ar ideoloģisko zemtekstu, bet arī pateicoties ģeniāli vienkāršajai kompozīcijai, patētiskajam un eksaltētajam noskaņojumam. “Velingtona uzvara” neskaitāmas reizes izskanēja arī nākamajos Bēthovena koncertos 1814. gada janvārī un februārī.

Savas komponista reputācijas un popularitātes pieauguma iespaidā Bēthovens saņēma pasūtījumu atjaunot un pārstrādāt operu “Fidelio”, ar kuru 1814. gada jūlijā sekmīgi iepazīstināja publiku. Savukārt tajā pašā gadā uzrakstīto klaviersonāti Nr. 27 op.90 var uzskatīt par ļoti svarīgu šā žanra attīstības pavērsiena punktu Bēthovena daiļradē. Turklāt vienlaikus viņš iekļuva to komponistu lokā, kuri saņēma speciālu pasūtījumu radīt patriotiskus muzikālos sacerējumus Vīnes Kongresa interesēs, kas sākās 1814. gada novembrī un piesaistīja Vīnei daudzu pasaules valstu vadītāju un diplomātisko pārstāvju uzmanību.

Tomēr periodā no 1815. līdz 1817. gadam Bēthovena radošā produktivitāte sāka kristies. Tam par iemeslu bija ieilgusī slimošana – hronisks iekaisums un nepārejošs drudzis viņu turēja savā varā vismaz gadu (!), lai gan pētnieki uzskata, ka pietiekami liela ietekme bijusi arī negatīvajiem faktoriem viņa personīgajā un sabiedriskajā dzīvē: kārtējie bezatbildes mīlas gadījumi, skarbā austriešu varas cenzūra, kā arī brāļa Karla smagā slimošana ar tuberkulozi, kas diemžēl beidzās ar viņa nāvi.

 

Kļūt par mirušā brāļa dēla aizgādni

Karla slimošanas periodā Bēthovens sniedza nopietnu palīdzību viņa ģimenei, bet jau pēc viņa nāves 1815. gada novembrī izrādījās iesaistīts ilgstošā tiesāšanās procesā saistībā ar aprūpes noformēšanu tobrīd deviņus gadus vecajam mirušā brāļa dēlam, kuru arī sauca par Karlu. Bēthovens uzskatīja, ka zēna māte Džoanna nav spējīga pildīt vecāku pienākumus, jo vēl bez palikšanas absolūti bez finanšu līdzekļiem un vispār acīmredzamas nevēlēšanās strādāt, viņa jau bija sapelnījusi arī krietnas nepatikšanas likuma priekšā – bija tiesāta par zādzību, līdz ar to, protams, krietni pabojājot jau tā ne pārāk labo reputāciju, jo bez Karla dēla viņai vēl bija ārlaulības jeb tā dēvētais bandu bērns.

Saistībā ar Karla pirmsnāves novēlējumu Bēthovens un Džoanna bija saņēmuši vienādas mazā Karla aprūpes tiesības. Taču, ņemot vērā visus objektīvos apstākļus, 1816. gadā tiesa atzina tikai Bēthovena tiesības. Lai gan Džoanna vēl līdz 1820. gadam centās atkarot šīs tiesības sev, kā rezultātā izmeklētāji regulāri nomocīja Bēthovenu ar savām prasībām skaidri un pārliecinoši vairākkārt apliecināt, ka zēnam pie viņa klājas ļoti labi un ka viņš nosūtījis viņu mācīties privātā pansijā.

Tāpat avotos uzsvērts, ka aizgādniecības tiesvedību jo īpaši smagu padarīja sarežģītā austriešu tiesu sistēma. Proti, valstī paralēli darbojās vairākas tiesas dažādām šķirām: atsevišķi muižniekiem, zemstes tiesa un tad vairākas tiesas vienkāršajiem ļaudīm, ieskaitot Vīnes maģistrāta pilsonisko tiesu. Un kādā brīdī noskaidrojās, ka, veicot tiesas instances izvēli, Bēthovens nebija skaidri norādījis, ka holandiešu vārddaļa “van” nav ekvivalenta vācu “fon”, kas precīzi norāda uz pilsoņa aristokrātisko izcelšanos. Tā Bēthovenam izdevās panākt lietas par aizgādniecību izskatīšanu zemstes tiesā, tādējādi jau iepriekš rēķinoties ar lēmumu sev par labu. Taču kādā liecību sniegšanas reizē viņš pats nejauši izpļāpājās par savu patiesībā nedižciltīgo izcelšanos, kā rezultātā 1818. gadā lietu no jauna atsāka izskatīt maģistrāta pilsoņu tiesā, kas jau atteica iespēju Bēthovenam būt par vienīgo brāļa dēla aizgādni. Iesniedzot apelāciju, Bēthovens gan spēja atjaunot tikai savas aizgādniecības tiesības, un pēc tā tiesas lēmumu jau vairs nevarēja mainīt.

Kopš tā momenta Bēthovens nepārtraukti bija norūpējies arī par to, lai jaunais brāļa dēls ieturētu cienījamu un tikumisku dzīvesveidu. Labi zināms, ka komponists lāgā neizcēlās ar taktu un savaldīgumu, tāpēc nereti pat brutāli iejaucās Karla privātajā dzīvē. Tas radīja spriedzi gan vispār viņu attiecībās, gan arī padarīja jauno cilvēku neirotisku, kas diemžēl beidzās ar reālu pašnāvības mēģinājumu – 1826. gada 31. jūlijā jaunais Karls iešāva sev galvā. Par laimi, ievainojums nebija nāvējošs, tāpēc jau drīz viņu izrakstīja no slimnīcas, tiesa, pēc tā viņš labprātīgi atgriezās savas ne pārāk labās reputācijas īpašnieces mātes mājā.

Var piebilst, ka Karls publiski piedeva Bēthovenam par visiem viņa “nodarījumiem”, spēja pilnībā atjaunot veselību un iestājās dienestā armijā, tādējādi uz visiem laikiem atbrīvojoties no saviem aizgādņiem. Esot zināms, ka pēdējo reizi Karls ar Bēthovenu saticies pašā 1827. gada sākumā jeb dažus mēnešus pirms komponista nāves.

 

Vēlīnie lieliskie sacerējumi

Kopš gadsimta otrās desmitgades vidus šajā visos aspektos ļoti sarežģītajā dzīves periodā Bēthovens turpināja apgūt Eiropas klasisko mūziku, jo­projām iedziļinoties Baha un Hendeļa daiļradē (iespējams, lielā mērā arī tāpēc, ka tieši tajos gados beidzot bija publicēti abu šo komponistu sacerējumu pilni kopotie raksti).

1818. gada sākumā Bēthovens jutās puslīdz atkopies no veselības likstām, lai gan tieši ap to laiku viņa dzirde sāka aizvien neatvairāmāk pasliktināties, radot jau ļoti lielas saziņas grūtības, tāpēc sarunas ar viņu pamazām iemantoja rakstveida dialoga formu. Tostarp beidzot viņa mājās iestājās tas, ko varētu dēvēt arī par kārtību – Bēthovenu slimības laikā apkopusī Nanete Štraihere pakāpeniski uzņēmās arī visus viņa mājsaimniecības darbus un ēdiena gatavošanu. Tieši tajā laikposmā Bēthovens uzrakstīja klaviersonāti Nr. 29, kā arī virkni dažādu uzmetumu jaunām simfonijām, kas vēlāk iegūla pamatā Devītās simfonijas gala partitūrā. Tāpat viņš sagatavoja arī savu dziesmu apkopojumu.

Vēl joprojām nepārejoši cīnoties saistībā ar aizgādniecības pārsūdzēšanas procesiem, Bēthovens tomēr vienlaikus spēja uzsākt rakstīt “Diabelli variācijas”. Tapa arī “Svinīgā mesa”, un daži nākamie gadi pagāja praktiski tikai darbā ar šo vērienīgo sacerējumu, lai gan paralēli Bēthovens rakstīja arī sonātes un bagateles, lai tādējādi iespētu apmierināt itin lielo izdevēju pieprasījumu un nodrošinātu sev pastāvīgus ienākumus. Taču 1821. gadā kārtējā slimības saasinājuma dēļ viņam tomēr nācās uz ilgāku laiku atlikt darbu, tāpēc mesu viņš faktiski pabeidza tikai 1823. gadā, ar trīs gadu nokavēšanos.

Tāpat Bēthovens jau bija iesācis sarunas arī par pilna savu sacerējumu krājuma publicēšanu, taču šī ideja tā arī palika neīstenota (var piebilst – tā vispār īstenojās tikai 20. gadsimta 70. gados). Tagad komponista brālis Johans uzņēmās viņa aģenta funkcijas un sāka sagatavot publicēšanai visus iepriekš nepublicētos Bēthovena sacerējumus, kā arī izsludināja vairākiem izdevējiem vienlaikus konkursu (tenderi) par mesas publicēšanas tiesībām, lai tādējādi nodrošinātos ar maksimāli lielāko iespējamo honorāru.

Neskatoties uz to, ka visi labi zināja par Bēthovena kurlumu, divi 1822. gadā panākti darījumi ievērojami nostabilizēja komponista finansiālo stāvokli. Londonas Filharmonijas biedrība pasūtīja simfoniju, bet krievu kņazs Nikolajs Goļicins vēlējās, lai komponists uzraksta jaunus stīgu kvartetus. Biogrāfi pauduši, ka pirmais līgums devis Bēthovenam izšķirošo pamudinājumu un spēkus pabeigt Devīto simfoniju, kuras pirmatskaņojums kopā ar “Svinīgo mesu” notika 1824. gada 7. maijā.

Lai arī šis priekšnesums guva neviltotus panākumus, tomēr atšķirībā no iepriekšējiem koncertiem tas neienesa Bēthovenam praktiski nekādus vērā ņemamus ienākumus, jo bija pamatīgi pieauguši iestudēšanas un citi saistītie izdevumi. Tāpat bija arī ar otro koncertu, kas notika 24. maijā: tad diemžēl zāle nebija pat līdz pusei aizpildīta. Bēthovena brāļadēls Karls, kurš tajā laikā dzīvoja pie Bēthovena un lielā mērā juta līdzi visām onkuļa problēmām, to vēlāk centies skaidrot ar to, ka tajā laikā lielākā daļa aristokrātijas jau bija devusies prom uz savām ārpilsētas vasaras rezidencēm. Un tā nu sanāca, ka tā bija arī vispār pēdējā Bēthovena iznākšana publikas priekšā.

Pabeidzis savu pēdējo simfoniju, Bēthovens uzsāka kņazam Goļicinam apsolītos stīgu kvartetus, kas vairāk pazīstami kā “Vēlīnie kvarteti” un kas izrādījās tomēr pārlieku sarežģīti un grūti uztverami laikabiedriem. Var minēt, ka viens no raksturīgajiem vērtējumiem izskanēja šādi: “Mēs saprotam, ka tajos kaut kas jau ir, taču nevaram saprast – kas īsti tas ir.” Komponists Luiss Špors šos sacerējumus nodēvēja pat par “šaušalīgu, nebaudāmu abrakadabru”. Un tamlīdzīgi. Taču laika gaitā kritiķu vērtējumi kardināli mainījās, savukārt šajos kvartetos iemiesotās formas un idejas vēlāk esot neizdzēšami iedvesmojušas daudzus nākamos leģendāros komponistus, piemēram, Belu Bartoku un Rihardu Vāgneru.

Pats Bēthovens par iemīļotāko gara bērnu uzskatīja Četrpadsmito kvartetu op.131 Do diez minorā, kuru uzskatīja par savu vispilnīgāko mazās formas sacerējumu. Turklāt var piebilst, ka komponista Franča Šūberta pēdējā pirmsnāves vēlme esot bijusi dzirdēt tieši Bēthovena Četrpadsmito kvartetu, un tas patiešām piecas dienas pirms viņa aiziešanas mūžībā arī viņam atskaņots.

Tostarp paša Bēthovena vispārējais stāvoklis un pašsajūta turpināja pasliktināties, turklāt tik lielā mērā, ka, piemēram, 1825. gada aprīlī teju vai mēnesi viņš vispār nespēja izkāpt no gultas. Slimība un šajā reizē ļoti lēnais un negribīgais atveseļošanās process atspoguļojies viņa Piecpadsmitā kvarteta noskaņojumā, un šo sacerējumu pats komponists nodēvējis par “pateicības lūgsnu Visaugstākajam par izārstēšanu”.

Bēthovena radošās darbības pēdējo posmu veidoja jauna Trīspadsmitā kvarteta fināla uzrakstīšana, savukārt oriģinālais fināls, kas bija sanācis pārlieku apjomīgs un sarežģīts, iemantoja atsevišķa skaņdarba statusu un pārvērtās “Lielajā fūgā”. Bet diemžēl jau drīz pēc tā – 1826. gada decembrī – komponista veselības stāvoklis pasliktinājās tiktāl, ka vemšanas un diarejas lēkmes gluži nopietni sāka apdraudēt viņa dzīvību.

 

Pašas beigas

Savas dzīves pēdējos trīs mēnešus Bēthovens bija pilnībā piekalts slimības gultai. Katru dienu savu draugu apmeklēts un aprūpēts, viņš tomēr nomira 1827. gada 26. martā 56 gadu vecumā, un, kā vēstīts daudzos viņam veltītajos biogrāfiskajos darbos, tas noticis spēcīgas vētras laikā. Pašā aiziešanas mirklī viņam līdzās bijis draugs Anselms Hitenbrenners, kurš vēstījis, ka diženā komponista pēdējos elpas vilcienus pavadījis arī pamatīgs pērkongrāviens. Pēcnāves sekcija apliecinājusi, ka Bēthovenam bijušas pamatīgi bojātas aknas, ko, iespējams, izprovocējusi krietnā alkohola daudzuma lietošana mūža nogalē, kā arī dzirdes un ar to saistīto nervu sabrukums.

29. martā bēru procesija virzījās pa Vīnes ielām, un to esot veidojuši aptuveni 20 000 cilvēku. Tur bija arī Šūberts, kurš nodzīvoja tikai vienu gadu ilgāk par Bēthovenu un apglabāts viņam līdzās. Var arī piebilst, ka atšķirībā no cita mūzikas ģēnija Mocarta, kurš apglabāts faktiski neatpazīstamā masu kapā trūcīgajiem, Bēthovens apglabāts Veringas kapsētā, ko mūsdienās dēvē par Šūberta parku, Vīnes ziemeļrietumu daļā.

1862. gadā Bēthovena pīšļus ekshumēja, lai kārtējo reizi pārliecinātos par viņa nāves patiesajiem iemesliem, un 1888. gadā notika komponista pīšļu pārapbedīšana Vīnes Centrālajā kapsētā. Saistībā ar Bēthovena nāves iemesliem minētas dažādas versijas, tostarp arī reāla alkoholiskā aknu ciroze, sifiliss, hepatīts A, saindēšanās ar svinu, limfogranulematoze un zarnu lipodistrofija. Komponista tuvāko draugu rīcībā bija saglabājušās vairākas viņa matu cirtas, kuras vēlāk papildu izpētei nodeva ārstiem, kā arī vēl pievienoja ekshumācijā iegūtos galvaskausa fragmentus. Tā visa rezultātā veiktie atkārtotie pētījumi liecināja: visuzticamākā tomēr esot versija par organisma saindēšanos ar svinu (gluži kā Mocarta gadījumā!) saistībā ar ārsta noteiktām nepareizām medikamentu devām vēdersāpju ārstēšanai.

 

Galda dziesma kļūst par Eiropas himnu

Bēthovena Devīto simfoniju mūzikas gardēžu aprindās joprojām mēdz uzskatīt par nepārspētu sacerējumu visā mūzikas vēsturē. Un var piebilst, ka mūsdienās saistībā ar izgudrojumu, kas deva iespēju mūziku ierakstīt kompaktdiskos, tieši Bēthovena Devītās simfonijas hronometrāžu jeb tātad apjomu mazliet vairāk par 70 minūtēm noteica kā šā jaunā formāta pamata parametru.

Bet Bēthovena Devītās simfonijas fināla daļas galvenā tēma kļuvusi par Eiropas Padomes, tostarp faktiski arī Eiropas Savienības jeb vienkārši apvienotās Eiropas himnu. Devītā simfonija ir Bēthovena pēdējā pilnībā pabeigtā simfonija. Pirmatskaņojums notika 1824. gadā Vīnē, to diriģēja pats tobrīd jau pilnībā dzirdi zaudējušais komponists, taču viņš ne tikai nedzirdēja pats savas mūzikas atskaņojumu, bet tostarp arī vētrainās ovācijas, ar kādām viņa sacerējumu apveltīja sajūsminātā pirmatskaņojuma publika, tāpēc bija spiests pagriezties, lai vismaz acīm skatītu sajūsmināto aplaudēšanu.

Simfonijas pēdējā daļa, kuras nosaukums ir “Oda priekam”, izskan kora un vokālo solistu pavadījumā, tāpēc šo Bēthovena sacerējumu vēl mēdz dēvēt arī par “kora simfoniju”. Tādā izpausmē Bēthovens lauza iepriekš mūžveco tradīciju, ierādot taciņu nākamajiem simfoniju autoriem, jo pirms viņa vēl neviens komponists simfonijās līdzās mūzikas instrumentiem nebija izmantojis arī balsi.

Taču ne jau tāpēc “Oda priekam” kļuva par apvienotās Eiropas himnu. Šīs daļas svinīgā melodija viegli saglabājas atmiņā un allaž ir faktiski acumirklī atpazīstama, taču Bēthovens pats esot atzinies: izvēlēties šai simfonijas daļai Fridriha Šillera tāda paša nosaukuma tekstu viņam likusi ārkārtīgi iedvesmojošā rindiņa “Cilvēki ir savstarpēji brāļi”, un šo Šillera dzejoli Bēthovens iecienījis jau agrā jaunībā, lai gan ietērpt to mūzikā uzdrošinājies jau tikai pēc dzejnieka aiziešanas mūžībā.

Mūsdienu pētnieki pauduši, ka tik lielo tieši Bēthovena “Odas priekam” popularitāti un pieprasījumu noteicis apstāklis, ka tā vairāk nekā lieliski pasniedz sava laikmeta garu. 18. gadsimta beigās Lielās franču revolūcijas ideāli un izraisītie noskaņojumi – galvenokārt vienlīdzības un brālības principi – izplatījās arī Vācijā, faktiski acumirklī rodot atbalsojumu Šillera dvēselē. Tostarp mazliet banālais fakts ir arī tāds, ka šo dzejoli Šillers rakstījis kā potenciālu tekstu tradicionālai dzērājdziesmai vai, lai izklausītos puslīdz cienījamāk, teiksim tā – galda dziesmai, kas pilnā mutē kopīgi izpildāma labu draugu kompānijā. Un par to pat varbūt nebūtu jābrīnās, jo šāds ir šā teksta viens no fragmentiem (aptuvenā tulkojumā iz Vikipēdijas):

“Prieks lai glāzēs dzirkstot ielīst,

Vīna ogu zeltasins

Lēnību sniedz kanibāliem,

Varonību bažīgiem –

Brāļi, celieties no krēsliem,

Jums kad vīna ragu sniedz,

Līdz pat debesīm lai puto

Labam garam glāze šī…”

Arī Bēthovens, līdzīgi Šilleram, bija aizrāvies ar revolucionārajām idejām, un vēlāk viņa vārds teju vai vienmēr kaut kādā veidā izmantots saistībā ar dažādām revolūcijām, lai gan zināms, ka realitātē Bēthovens ne uz mirkli neatteicās no īsteni buržuāziska dzīvesveida. Bet pieminētā rindiņa “Cilvēki ir savstarpēji brāļi” viņa izpratnē sevī iemiesoja humānisma esenci, kļūstot par viņa paša sava veida dzīves kredo.

Tostarp var piebilst, ka mūsdienās, arī neskatoties uz to, ka Bēthovens mūziku rakstījis šim konkrētajam Šillera tekstam, apvienotās Eiropas himna ir tikai instrumentāla, bez teksta. Tas tā esot tāpēc, lai izvairītos no iespējamiem pārmetumiem, par kādas vienas konkrētas valodas izcelšanu, tāpēc par oficiālu pasludināta tikai instrumentālā versija. Ir gan veikti dažādi mēģinājumi kaut kā to unificēt, piemēram, izveidojot teksta variantu esperanto, taču ne šis, ne arī vēl citi alternatīvie risinājumi nav oficiāli atzīti.

 

Himna arī hiphopa cienītājiem

Var piebilst, ka Eiropas Padome dibināta 1949. gadā, taču bija jāpaiet vēl vismaz 20 gadiem, lai visi spētu vienoties par konkrētu himnu. Visbeidzot, amatpersonas 1972. gadā vienojās par Bēthovena melodiju, pasūtot komponistam un diriģentam Herbertam fon Karajanam trīs versijas: klavierēm, pūtēju orķestrim un simfoniskajam orķestrim. Bet 1985. gadā “Oda priekam” kļuva arī par oficiālo Eiropas Savienības himnu (ar piebildi, ka tā neaizstāj savienības dalībvalstu himnas). Tā pamatā kalpo kā Eiropas vizītkarte, it kā atgādinot par vismaz vārdos deklarētajiem Eiropas sabiedrības pamata ideāliem: brīvību, mieru, solidaritāti un vienotību.

SAISTĪTIE RAKSTI

Un vēl var piebilst, ka himnas popularizēšanas nolūkā kopš 90. gadu sākuma atbilstoši Eiropas Padomes pasūtījumam komponisti ir aicināti veidot aizvien jaunas variācijas visdažādākajos mūzikas stilos, kādu mūsdienās, kā zināms, netrūkst. Piemēram, ir apvienotās Eiropas himnas hiphopa, transa vai tehno versijas, izpildīšanai tikai uz ērģelēm vai tikai ar elektrisko ģitāru un tamlīdzīgi. Attiecīgo melodiju iecienījuši arī smagās rokmūzikas izpildītāji. Un pietiekami radoši šajā virzienā mēdz darboties arī mūsdienu populārākie dīdžeji – katrā ballītē allaž “uzmiksējot” kaut ko jaunu.

Visdrīzāk, Bēthovenam tāda popularitāte būtu ļoti patikusi. Eh, kādas gan viņš tad ar brāļiem noteiktu cenas biļetēm uz šādiem koncertiem!

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Tas ir galvenais iemesls, kāpēc cilvēki mirst… Ārsts atklāj, kurus produktus jāēd mazāk
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
FOTO. “Kamilla nav viņu vecmāmiņa!”: princis Viljams saviem bērniem kategoriski aizliedzis tā saukt tēva sievu
Lasīt citas ziņas
Policija rosinājusi sākt kriminālvajāšanu pret četrām personām Bunkus slepkavības lietā 11
Par vārda brīvību turpmāk lems Saeimas deputāte Glorija Grevcova, kura Krievijas un Baltkrievijas medijos nomelno Latviju 71
Vai snigšana turpināsies? Laikapstākļu prognoze otrdienai
Baltkrievijas ārlietu ministrs, iespējams, ticis noindēts. Lukašenko panikā nomainījis pavāru un apsardzi 12
Kārlis Streips: Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs
14:48
Vai snigšana turpināsies? Laikapstākļu prognoze otrdienai
14:42
Vai cīņa pret piespiedu vakcināciju joprojām ir aktuāla? Jencītis uzskata, ka valdībai ir jāatvainojas sabiedrībai
13:42
FOTO. “Kamilla nav viņu vecmāmiņa!”: princis Viljams saviem bērniem kategoriski aizliedzis tā saukt tēva sievu
Slimnīcu vadītāji nepatīkami pārsteigti par ministra apgalvoto, ka valsts apmaksā piederīgo uzturēšanos slimnīcā 93
Vai cīņa pret piespiedu vakcināciju joprojām ir aktuāla? Jencītis uzskata, ka valdībai ir jāatvainojas sabiedrībai
FOTO. Pasakaini skati! Pakrojas muižā atklāts vērienīgs gaismas parks
Sirdi plosoši: Ukrainā zemes klēpī guldīts jaundzimušais, kuru nogalināja krievu raidītā raķete 65
Kārlis Streips: Populisms var būt uzjautrinošs, taču pārmēru lietots tas kļūst kaitinošs
VDD sācis kriminālprocesu par vēršanos pret Latvijas amatpersonām un citām sabiedrībā zināmām personām 4
Putniņš par finansējumu onkoloģijai: “Nauda ir iedota, bet tā ir iedota par maz”
Lukašenko dienas skaitītas? Izskan ziņas par Kremļa plāniem nogalināt viņu. Pēkšņā nāvē jau miris tuvs viņa līdzgaitnieks 37
“Redzams ēku novietojums, militārā tehnika,” skatītājs satraucas, ka Ādažu poligons ir labi redzams Google Maps
Uzņēmumi var zaudēt tūkstošus: banka aicina uzņēmējus un uzņēmumu grāmatvežus šobrīd būt īpaši modriem
VIDEO. Populāri Latvijas dziedātāji aktualizē tēmu par cilvēcību – kā atšķiras cilvēks no robota?
Mājsaimniecībām ar nelielu gāzes patēriņu izmaksas būtiski neaugšot
Tarifu kara ministre, cietums tuvojas, akmens “Spēlmaņu nakts” lauciņā? Nedēļas notikumu apskats
Politologs: Šaubos, ka jaunā valdība būs ilglaicīga 8
VIDEO. “Es toreiz nokreņķējos…” – Sanda Dejus atklāj – nožēlo to, ka savulaik piekrita erotiskai fotosesijai
Krievi zina, ka nespēs liegt Ukrainas bruņotajiem spēkiem šķērsot Dņepru
VIDEO. Autobusa avārijā Ainažos cietuši 26 Ukrainas karavīri; viņi bija ceļā uz Poliju 81
Pēc Krievijas raķešu triecieniem Kijivā izdevies gandrīz pilnībā atjaunot elektroapgādi
Piespiedu zemes nomā – visiem īpašniekiem viena likme
Ukraina atklāj, ar kādu nolūku tiek izplatīta informācija par it kā gatavoto Baltkrievijas uzbrukumu 21
Valdības deklarācija būs kosmoss, kurā atklās vēl neapgūtas teritorijas. Egila Līcīša feļetons
Vai ir samazināta PVN likme tūrisma naktsmītnēm, ja tās rezervē caur booking vai airnb?
Spageti sacepums ar spinātiem un baziliku