Stimulu kļūt par audžuvecāku Niārai Grīnai devis arī pašas piedzīvotais – viņas mamma Staļina laikā izsūtīta uz Sibīriju, un meiteni no gada vecuma audzinājusi vecmāmiņa.
Stimulu kļūt par audžuvecāku Niārai Grīnai devis arī pašas piedzīvotais – viņas mamma Staļina laikā izsūtīta uz Sibīriju, un meiteni no gada vecuma audzinājusi vecmāmiņa.
Foto: Jānis Vecbrālis

“Mana maigā sirds to neizturēja, piekritu – lai ved šurp.” Vecmāmiņas – audžumammas stāsts 48

Valija Beluza, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Lasīt citas ziņas

 

Ja kāds ilgāk nesastapts paziņa nopriecājas par Niāras Grīnas trīs jaukajiem mazdēliņiem, viņa lepni iebilst: “Nē, tie ir mani bērni!” Ko tur slēpt, pretī skanējuši apbrīnas pilni komplimenti, neizpratnes izpausme “Vai tev prāts!” un pat tiešs mājiens par neatbilstību audžumammas lomai cienījamos gados. Tikmēr tuvinieki un draugi zina – laipnā un apņēmīgā sieviete ne pirmoreiz mūžā gatava dalīties ar sirds siltumu un mīlestību.

CITI ŠOBRĪD LASA
Ieklausoties sirdsbalsī

Piekritusi intervijai, Niāra Grīna lūdz neatklāt bērnu vārdus: cerams, ka puikām būs lemts būt pie viņas visu mūžu, bet kas zina…

Aicināta pievienoties pēcpusdienas braucienam uz bērnudārzu, tieku brīdināta, ka uz automašīnas sēdekļa var būt arī cepumi – tādi nu šobrīd pasažieri. Tās nav vienīgās pārmaiņas, ar ko jārēķinās, ikdienu vadot kopā ar enerģiskiem žiperiem. Mājās vairāk sadzīviskas kņadas, toties vairāk arī prieka.

 

Jo patīk mazulīši

Niāra neslēpj, ka nopietnajam solim briedusi jau sen, bet pēdējo punktu pielicis TV raidījums “Aizliegtais paņēmiens”. “Bija sižets par valsts aprūpes centriem un tajos mītošiem bērniem. Sapratu, ka nekas nav mainījies kopš laikiem, kad tā sauktajā zīdaiņu namā strādāju es, sešpadsmitgadīga meitene. Kapseļu ielas iestādē Rīgā pat mēbeles maz mainījušās. Nolēmu rīkoties, jo tieši mazulīši man visvairāk patīk,” atbildīgo lēmumu pamato kurzemniece.

Kad Niāras jaunākais mazdēls – Marks – sācis apmeklēt pirmo klasi, pēkšņi kaut kā ļoti pietrūcis – tik ļoti pierasts par kādu rūpēties. Vaicāta, cik tad pavisam cilvēciņu stutēts, sieviete uz mirkli saminstinās. “Pag, trīs pašu bērni, pieci bērnu bērni, divi audžumazbērni – paziņu atvasītes, kas auklētas līdz skolas vecumam. Tātad septiņi, ja neskaita meitenīti, ko vecāku vietā izņēmu no dzemdību nama un audzināju līdz gadiņam. Jo vīra drauga un mana kolēģa sieviņai grūtniecības laikā attīstījās vēzis un viņa nomira. Rūpes par meiteni vēlāk uzņēmās vecmāmiņa.”

Pirms audžuģimenes statusa iegūšanas enerģiskā kundze daudzpusīgi sagatavota. Apmeklējusi audžuģimeņu pilnveides apmācību, arī kursus “Ieskats emocionāli traumētu bērnu aprūpē”, “Kas jāzina par palīdzēšanu bērnam ar kompleksu emocionālo traumu”. Niāra secina, ka ne viss no informatīvajos semināros dzirdētā uz viņu gluži attiecas, piemēram, par riskiem un palīdzības iespējām pusaudžu psiho aktīvo vielu lietošanas gadījumos, tāpat par specializāciju krīzes ģimenēs un bērniem ar smagiem funkcionāliem traucējumiem, taču noteikti bijis vērts paklausīties.

Bāriņtiesai topošā audžumamma rakstiski apliecinājusi gatavību rūpēties par mazuli līdz trīs gadiņiem. “Audžuģimenē var ievietot līdz sešiem bērniem, bet es iesniegumā norādīju, ka sakarā ar manu vecumu gribētu vienu, nu divus. Vienīgais, ko pieteicu, – nevaru paņemt tādus, kam ir smagas veselības problēmas, piemēram, autisms. Esmu gatava ielikt sirdi un dvēseli, bet regulāri vadāt bērnus pie ārstiem manā vecumā būs par grūtu. 2018. gada decembrī manā ģimenē jau tika ievietota astoņus mēnešus veca meitenīte. Par Peciņu rūpējos līdz nākamā gada septembrim, kad viņu adoptēja ģimenē, kur jau auga māsiņa. Joprojām satiekamies, esmu viņai Liepājas omīte.”

Kamēr kārtoti dokumenti Peciņas adopcijai, audžumammai jau piedāvāti nākamie mazuļi – pusotru mēnesi vecs puisēns un viņa brālītis, kuram tobrīd bijis gads un četri mēneši. Viņa piekritusi, zinot, ka meitenīte tik un tā pavisam drīz būs prom.

Atceroties pirmo vakaru kopā ar jaunpienākušajiem, Niāra neslēpj, ka abas ar meitu Guntu bijušas šokā: “Pēc izņemšanas no bioloģiskās ģimenes diennakti mazie pavadīja zīdaiņu namā, kur tika pārbaudīts viņu veselības stāvoklis, veiktas analīzes. Tas, manuprāt, ir pareizi: lai gadījumā, ja vecāki bērniem būtu nodarījuši kādu fizisku traumu, par to nevainotu audžuģimeni.

Nākamajā dienā kopā ar bāriņtiesas darbinieci pārvedām puikas uz manām mājām. Gultiņas un drēbītes bija laikus sagatavotas, bet Peciņa kļuva greizsirdīga. Kamēr abus no citas vides ieradušos ķiparus liku vannā, mazā tā spiedza, ka nācās vienlaikus mazgāt visus trīs. Apjukums, jo, loģiski, viena to nespēju izdarīt.”

Drīz vien Niārai vēlreiz piezvanījusi bāriņtiesas pārstāve un jautājusi, vai nevarētu paņemt arī trešo brālīti. “Man skaidroja, ka puika apmeklē dārziņu un mājās būs tikai sestdienās, svētdienās. Teicu – nu nē! Bet ģimenē, kur šis bērns ievietots, viņš ļoti bieži raudot, jo šķirts no brāļiem. Mana maigā sirds to neizturēja, piekritu – lai ved šurp. Un tā viņi te aug.”

 

Novērtē atbalstu

Tā kā sākotnēji bērnudārzu apmeklēja tikai vecākais brālītis, bērnu pieskatīšanā iesaistīta auklīte, sirsnīga jauniete no Tāšu metodistu draudzes, un Aivijas atspaids šajā periodā bijis neatsverams. Kad vieta pirmsskolas izglītības iestādē piešķirta arī vidējam, pēc tam jaunākajam brālītim, varēja uzelpot mazliet brīvāk.

Pēc deinstitucionalizācijas plāna valsts ļoti cenšas, lai arvien mazāk bērnu augtu bāriņu namos, secina Grīna un neslēpj gandarījumu par priekšrocībām un atbalstu, ko sniedz valsts un pašvaldība. Ir pieejama Montesori programma, valsts apmaksāts psihologs, logopēds, no Rīgas periodiski ierodas psihiatrs. Reizi gadā audžuvecākiem pienākas atvaļinājums. Tad darba dienās bērni tiek uzticēti Baltijas Rehabilitācijas centram/biedrībai “Dižvanagi”, savukārt nedēļas nogalē – auklītei.

“No valsts (VSAA) saņemu algu par trīs bērnu audzināšanu, tā saukto bērnu naudu, un kā daudzbērnu ģimene – 50 procentu atlaidi maksai par bērnudārzu. Vēl nesen, kad man jautāja, ko daru, atbildēju, ka esmu dekrēta atvaļinājumā.

Liepājas pašvaldība, cepuri nost, ļoti rūpējas par savām audžuģimenēm – mums ir veselības apdrošināšanas polise, saņemam ēšanas naudu bērniem, kā arī papildu piemaksu par bērnu audzināšanu. No pilsētas Sociālā dienesta tiešām jūtam ļoti lielu atbalstu: tiek izmaksāta naudiņa skolas un medicīnas izdevumiem, bērnu apģērbam un mīkstajam inventāram. Pilnīgi pietiekami, lai mazos varētu normāli aprūpēt un izskolot.”

 

Ābeles un ābolīši

Fotogrāfijas, kur bērni redzami gan glīti saposti dažādiem pasākumiem, gan ikdienišķās situācijās, grūti nepamanīt, ka blondie zeperi izskatās diezgan līdzīgi audžumammai. Par to gan Niāra neesot domājusi, vienkārši sagadījies. Ja gribētu izvēlēties, būtu jādodas uz bērnu­namu.

Niārai šķiet dīvaini, ka dažā audžuģimenē lieto vārdus “mamma numur divi”, tāpēc lielākajiem zēniem piedāvājusi sevi saukt par omīti, bet pastarītim, lai nejauktu galvu, ļauj lietot vārdu “mamma”. Brālīši, kam pašlaik ir divi, trīs un pieci gadi, “bīstamus” jautājumus vēl neuzdod. Nekas arī speciāli netiek slēpts.

Divas reizes mēnesī Kurzemes Sociālo pakalpojumu centrā, ko audžuģimenes mīlīgi dēvē par centriņu, bērni tiekas ar bioloģiskajiem vecākiem. Juniors ar īsto mammu komunicējot visai rezervēti, ar tēti reizēm paspēlējas. Niāra iegādājusies atsevišķu telefonu, kas pieslēgts uz vecākā dēla vārda, lai tētis un mamma piektdienas vakaros var sazināties, kad vajag.

Domu, ka audžubērni kādu dienu varētu atgriezties pie īstajiem vecākiem, Grīna nepieļauj: “Viņi ir šķīruši laulību. Tēvam atņemtas vecāku tiesības: ir aizdomas par šizofrēniju, viņš neārstējas, tāpēc nedrīkst bērnus ņemt pie sevis. Tāpat bija aizdomas par nepatīkamām lietām, ieradās psihologs un jurists, bet lielais puika vienā mirklī noslēdzās un atteicās stāstīt vairāk.

Mammai ir garīga atpalicība un epilepsija smagā formā, diagnozes dēļ bērnus nespēj audzināt. Mēs viņu apciemojam, reizēm atstāju puikas uz dažām stundām. Vecvecāki feini, omīte cenšas, cik var, taču vienistabas dzīvoklītī ar elektrisko apkuri nav tādu apstākļu, lai bērniem būtu ērti.”

Vecākā un vidējā bērna garīgā veselība pārbaudīta vairākās medicīnas iestādēs, nekas neliecina par nopietnām problēmām, bet jāvēro, vai kaut kas neizlīdīs pusaudžu vecumā, atklāta ir audžumamma.

Tomēr kā jau katrā ģimenē bez pārdzīvojumiem neiztikt. “Vidējam brālītim bija sācies rahīts. Pēdiņas lika nepareizi, starp celīšiem varēja bumbu ievietot. Arī galva bija pārāk liela. Iespējams, kādā posmā organismam pietrūka vitamīnu. To novērsām, kājiņas nu ir taisnas un galva normāla izmēra. Tagad tik skaists puisēns – sportisks un atlētisks!

Bet agrāk bija vēl viena liga. Varbūt trauma uz nervu pamata, varbūt kaut kas ar kuņģīti, bet puika varēja bez iemesla kliegt vairāk nekā stundu no vietas. Morāli to nav viegli izturēt – bērns raud un nekādi nevari palīdzēt. Tiku galā pati. Neirologs pēc tam smējās un brīnījās, kāpēc izlēmu rīkoties tieši tā. Savulaik strādāju Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā par dispečeri un no mediķiem biju dzirdējusi, ka cilvēku ļoti labi nomierina remdena ūdens strūkla. Tikko puisēnam sākās histērija, ievedu viņu dušas telpā un aplaistīju ar vasaras temperatūras ūdeni. Momentā kliegšana pārgāja.”

 

Katram savs funktieris

Nu jau ir vieglāk, jo trijotne pastāvīgi pārvietojas savām kājām. Pirms laiciņa gan nācās bēbi stiept uz otro stāvu un lejā līdz astoņām reizēm dienā, smaidot atzīst audžumamma. Tiesa, joprojām brīžiem traucē ķiparu radītais troksnis, kad trīs musketieri reizē brauc ar savām mašīnām vai arī viens otram kaut ko ņem nost.

“Mazais un vecākais ir mazliet klusāki, toties vidējais pat ļoti skaļš. Apķērīgs, visādi brīnumi nāk ārā, domāju, ka dienās būs biznesmenis. Nasks uz mašīnu laušanu. Tēta dāvinātais robots ar baterijām jau nākamajā dienā bijis sadalīts pa detaļām: jāizpēta taču, kas iekšā.

Alerģijas dēļ vidējais nedrīkst ēst saldumus, īpaši šokolādi. Lai sirsniņa nesāpētu, brāļus uzcienāju pa kluso, viņam dodu minimāli. Bet bērns ir bērns. Grib! Un zina, ka virtuvē našķi glabājas. Kad visi dodamies pie miera, viltnieks neguļ, funktierē, kā aizlavīties uz virtuvi. Nācās palūgt znotam, lai koridora durvīs iemontē atslēgu. Nav jau žēl, bet zinu, ka puika kasīsies. Nesen šokolādes maizītes taisījām, un atkal bija pumpas.”

Kur bērni, tur nedarbi, un trijotne nav izņēmums. Niāra ar smaidu atceras, kā lielākais kādudien izdomājis neēst sieru. “Ieeju istabā un ieraugu – divi ēd pliku maizīti. Vidējam prasu: kur siers? Šis zīmīgi paskatās uz lielo brāli un atbild, ka negaršoja. Teicu, lai nemelo.

Špicbuks atzinās, ka sieru izmetis gružu kastē. Atveru, bet siera tur nav. Izrādās, ne jau vienkārši izmetis, bet pirms tam ietinis sviesta iepakojumā, lai neredzu. Nācās skaidrot, ka citiem cilvēkiem mājās nav ko ēst, ka mest ārā dārgu produktu ir grēks. Sarunājām, ka turpmāk to, kas negaršo, noliks uz šķīvja maliņas.”

Ģimene daudz laika pavada kopā, bet katram arī savi pienākumi. Mazie ielāgojuši, ka šortiņi, ar ko naktī gulēts, jāaiznes uz veļas mašīnu un no rīta jāģērbj tīras drēbītes. Zina arī to, ka, pārnākot no bērnudārza, jāuzvelk mājas tērps un pēc maltītes trauki jāievieto trauku mazgājamā mašīnā. Pirms godiem lielākie puikas palīdz omei griezt produktus rasolam, un kur tad vēl aizraujošā piparkūku cepšana uz Ziemassvētkiem.

Kad mamma lieto putekļsūcēju, juniors to palīdz stumdīt pa istabu. Un visi uzpasē, lai kaķīša traukos vienmēr būtu barība un tīrs ūdens. Bērniem ļoti patīk arī suņi, tomēr vienojušies, ka pagaidām vēl vienu kustoni nepirks.

Iecienītas ir izzinošas pastaigas, piemēram, uz “Dabas māju” pie Liepājas ezera, pa pludmali. Abiem vecākajiem ir uzdāvināti velosipēdi, junioram – “Dipu dapu” (balansa skrejritenis mazākajiem braucējiem). Mājas pagalmā un dārzā gana plašuma: pietiek vietas gan atpūtai, gan aktīvām rotaļām. Ne mazāk par šūpolēm brālīšiem tīk spēlēšanās ar formiņām sētas smilšu kastē. Nereti pēc atgriešanās no bērnudārza puikas pa taisno metas turp.

Mājsēdes laikā Niāra cītīgi pievērsusies puiku mācīšanai. “Vidējam dēliņam bija problēma ar roku sīko motoriku, visu rakstīja “kardiogrammā”. Ilgi lasījām pērlītes, līdz sapratu, ka viņam tas galīgi apnicis, turklāt mazākais brālītis ik pa laikam pienāca, bāza sīkās detaļas mutē vai visas izgāza. Pārgājām uz šabeļpupām. Vēlāk sēdēju blakus un katru dienu pa pusstundai vilkām svītriņas, un tagad tās sanāk taisnas. Vecākajam visi burti jau ir iemācīti, centīsimies tos savilkt kopā zilbēs un vārdos.”

Niāra palepojas, ka dzejoļu iegaumēšana lielākajiem padodas viegli. Uz Ziemassvētkiem katrs pa sešiem iemācījušies. “Divgadnieku – mīlulīti laikam esmu izlutinājusi, viņš pagaidām maz runā, bet katram savas dotības. Jaunākais planšetē prot veikli ieslēgt karaoki un atrast mīļākās dziesmas. Varbūt dienās būs mūziķis, Raimonda Paula pēctecis. Mūsu ikvakara rituālā ietilpst multenītes noskatīšanās, un palasīt pasaku reizēm ierodas mazdēls Marks. Kad viņa mamma ieminējās, vai negribētu māsiņu vai brālīti, viņš atteica: man pietiek ar omes puikām!”

 

Ir kam pārņemt stafeti

Vienpadsmit vasaras Niāra kalpojusi par pavāri metodistu draudzes nometnē Saraiķos. Smagajos, karstajos grāpjos gatavot ēdienu vismaz simt cilvēkiem kļuvis arvien grūtāk. Nu jau dažus gadus viņa vairs nekalpo un kā pateicību šogad saņēmusi balvu – skaistu svečturi.

Lai vai kā, atraitnei pensijas gados uzņemties trīs jestru puikiņu audzināšanu ir liela uzdrošināšanās. Vai motivē misijas apziņa? Sieviete atzīst, ka par to nav aizdomājusies: “Neteikšu, ka iespaidoja meita Gunta, kura ir mācītāja. Drīzāk ieklausījos savā sirdsbalsī. Varbūt stimuls nāk līdzi no bērnības – mammu Staļina laikā izsūtīja uz Sibīriju un rūpes par mani no viena gada vecuma līdz pat izdošanai pie vīra uzņēmās vecmāmiņa.

Nešaubījos par veselību, vienīgi par savu vecumu. Varbūt arī nodzīvošu līdz deviņdesmit četriem gadiem kā mani radi. Lai Dievs dod veselību un trijotni varu izlaist patstāvīgā dzīvē! Pagaidām ar visu tieku galā. Ja ne, tad stafete būs jāpārņem meitai. Ar viņas ģimeni dzīvojam vienā mājā, un atsevišķos gadījumos, piemēram, kad mana mašīna atrodas autoservisā, varu neraizēties – bērni tiks atvesti no dārziņa. Sarežģītajā periodā, kad mazākajam šķīlās zobiņi, neparedzēti iesprūdu Izraēlā, un negulētas naktis tad pārmaiņus piedzīvoja meita un auklīte. Beidzot zobi ir visiem.

Savukārt dēls Ivars un vedekla Taņa pirmie ieradās mani apsveikt ar audžumammas statusu. Ivars strādā par ārsta palīgu Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienestā un nolasīja morāli par to, ka mājās nav termometra, medikamentu pret klepu, augstu temperatūru, iesnām un aparāta deguna gļotu atsūkšanai. Viņi dāvanā atnesa visu, kam noteikti jāatrodas zāļu skapītī. Brīžiem to tiešām ievajagas, turklāt – vēlu vakarā. Tikko kaut kas, dēls, protams, nekavējoties palīdz ar padomu.

Mums ir ļoti laba ģimenes ārste Diāna Rutkovska un viņas medmāsa Daina Gibnere. Ja nepieciešama konsultācija, drīkstu piezvanīt jebkurā laikā. Lai atbaidītu vīrusus un baciļus un uzlabotu mikroklimatu zēnu guļamistabā, esmu iegādājusies ļoti kvalitatīvu gaisa attīrītāju, jonizatoru. Nu ir tāda sajūta, it kā pastāvīgi logs būtu atvērts.

Mani feinie, mīļie puikas! Nezinu, kam jānotiek, lai mums nāktos šķirties.”

 

Uzziņa

• Audžuģimenes statusu Niāra Grīna saņēmusi 2018. gada 8. janvārī.

SAISTĪTIE RAKSTI

• Divus jaunākos puikas audzina no 2019. gada 27. augusta, 9. septembrī viņiem pievienojies trešais brālītis.

• Informācija par audžuģimenes statusa iegūšanu, atņemšanu, izbeigšanu, bērna ievietošanu un uzturēšanās izbeigšanu audžuģimenē rodama Valsts pārvaldes pakalpojumu portālā “latvija.lv”.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Anda Līce: Jau divdesmit gadus baidot pasauli ar kodolraķetēm, viņš pats līdz smieklīgumam baidās no nāves
Ukrainas robežsargi valsts ziemeļos novērsuši Krievijas karavīru mēģinājumu šķērsot robežu
Lasīt citas ziņas
“Izskatās tā, ka pirmā lielā kauja šajā karā laikam tiks izcīnīta tieši šeit,” par notikumiem nedēļas nogalē stāsta Rajevs
“Pienāks brīdis, kad josta būs jāsavelk,” Ināra Pētersone vērtē, vai vajadzētu samazināt algas valsts pārvaldē
FOTO. Latvijas hokejisti pasaules čempionāta spēlē uzvar Norvēģiju
“Piekto kolonnu nevaram atļauties!” Saruna ar rakstnieku Māri Bērziņu
Pavļuts: Koalīcijā pastāv uzskats par Vitenbergu kā salīdzinoši vāju ministru
23:00
Stāvoklis Ukrainas frontē: Ienaidnieks centās cīnīties Ternovas ciemata tuvumā, bet neveiksmīgi
22:35
Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1922. gada 16. maijā
22:30
Juris Lorencs: Nemirstīgais purkšķis, apgrieztais Melnā gulbja efekts un Jevgeņija Karlsone
Mūziķis Aišpurs par karu Ukrainā: “Ir sajūta, ka tavu brāli sit!”
“Sodot” NA par šantāžu, Kariņš pieprasa izvirzīt jaunu ekonomikas ministru
SPECIĀLIZLAIDUMS. Jaunākais par karu Ukrainā ar Igoru Rajevu
Klementjevs: Iekšlietu ministres demisija ir muļķīgs lēmums, kā vietā būtu jādomā par gatavošanos apkures sezonai
Putins: Somijas un Zviedrijas pievienošanās NATO nav drauds Krievijai, bet var izprovocēt atbildi
LVSADA plāno pieteikt streiku, pieprasot palielināt mediķu atalgojumu
Zināms par cik tūkstošiem eiro atjaunos Rīgas vecāko strūklaku Vērmanes dārzā
“Esmu viens no vislielākajiem dundukiem.” Sabiedrībā populāri cilvēki atklāj, kā tikuši apkrāpti internetā
Kam pēc Golubevas demisijas tiks uzticēti iekšlietu ministra pienākumi?
šajos laikos veidot uzkrājumus? Praktiski ekonomista ieteikumi
Krievijas vēstniecībai nosūtīta nota par vienošanās panta saistībā ar memoriālo būvju uzturēšanu apturēšanu
“Jau gadu desmitus gaidu, kad materializēsies tā nevienam neredzamā “politiskā atbildība””. Soctīklotāji par Golubevas demisiju
Plešs: Premjera “piekāpšanās NA ultimātiem” ir valdību destabilizējoša
“Ieteiktu cilvēkiem sākt gatavoties enerģijas diētai, nodzīt liekos taukus!” Eksperti prognozē nākotni
Oleksijs Rezņikovs: Ukrainai sākas jauns kara posms
FOTO, VIDEO. Mika pārspēja pat “Superbowl” šovu! Soctīklotāji sajūsmā par vienu no spilgtākajiem „popūrijiem” Eirovīzijas vēsturē
Apšaudēs Kalifornijā un Brazīlijā nogalināti pieci cilvēki
Krista Draveniece: Neļķu traktors, Ukrainas māšu himna un kiberuzbrukums
Guntis Kalme: Krievijas sakāve vairs nav aiz kalniem
Ilze Roķe: Ukraiņu producents man teica, ka Rīgā ir pārāk liela tolerance pret prokremliski noskaņotiem krievvalodīgajiem
FOTO. Skrējēji ieņem galvaspilsētu: Kā šogad noritējis Rimi Rīgas maratons?
FOTO, VIDEO. Kā teica Reiniks – “diez cik diskobumbas tika izjauktas šī gada tērpu dēļ!” Eirovīzijā šogad gribēja mirdzēt teju katrs
Mangaļsalas noslēpumi un Padomju māksla Mežgarciemā. Cilvēki arvien vairāk interesējas arī par mūsu militāro mantojumu