Inese Supe: To skatu es nevaru aizmirst… Es vairs nevēlos apmeklēt savu draugu bēres 3
Es ļoti gribētu, lai Veselības ministrs kaut vienu dienu pavadītu kopā ar mani. Lai viņš dzirdētu tās sarunas ar onkoloģijas pacientiem un viņu tuviniekiem. Ar cilvēkiem, kuri cīnās ne tikai ar slimību, bet arī ar sistēmu. Tie nav stāsti par neērtībām, bet gan par dzīvību.
Pavisam nesen runāju ar kādas 25 gadus vecas meitenes mammu. Meitai bija ļaundabīgs audzējs. Ārsti uzskatīja, ka viņa var gaidīt ārstēšanu. Septiņus mēnešus. Kad beidzot pienāca viņas kārta, bija par vēlu. Viņa nomira. Mazs bērniņš palika bez mammas.
Citai sievietei mamogrāfijas rezultāts tika nolasīts nepareizi. Labdabīga veidojuma vietā pēc vairākiem mēnešiem atklājās vēzis trešajā stadijā. Par laimi, bez metastāzēm. Veselības inspekcija secināja, ka būtisks kaitējums neesot nodarīts. Es joprojām cenšos saprast, kā kavēta vēža diagnostika var nebūt būtisks kaitējums.
Es nekad neaizmirsīšu savas draudzenes Anetes bēres. Nelielā kapsētā Limbažu pusē kokles skaņās tika izvadīta trīs bērnu mamma. Divas nedēļas pirms tam mēs vēl tikāmies. Viņai sāpēja mugura. Nekas neliecināja, ka viņa tik drīz aizies.
Slimības laikā vīrs viņu pameta. Mamma no visas sirds rūpējās gan par meitu, gan mazbērniem. Mūsu biedrība “Palīdzēsim viens otram” veda pārtiku, higiēnas preces, palīdzēja iegādāties zāles un vēlāk arī segt bēru izdevumus.
Visgrūtākais brīdis bija tad, kad no kapličas iznesa zārku. Aiz tā gāja viņas bērni. Mazākā meitiņa pie krūtīm cieši turēja ziedus. Šo skatu nav iespējams aizmirst.
Kopš pati saslimu ar vēzi, esmu iepazinusi pārāk daudz cilvēku, kuru šodien vairs nav.
Esmu dzirdējusi stāstus par nepamanītām metastāzēm, par ārstiem, kuri nepaskatās pacientam acīs, nepaskaidro ārstēšanu vai izturas pavirši. Esmu dzirdējusi arī par gadījumiem, kad pacientiem tiek piedāvāta alternatīvā medicīna par lielu naudu, lai gan tās efektivitāte nav pierādīta. Zinu cilvēkus, kuri maksājuši, lai konsīlija lēmumu saņemtu ātrāk. Onkoloģijā laiks nozīmē dzīvību, un cilvēki ir gatavi maksāt par katru cerības dienu.
Protams, ir arī izcili ārsti. Ārsti, kuri ne tikai ārstē, bet arī iedod cerību. Daudzi pacienti pēc smagas pieredzes citur ir atraduši saprotošus mediķus Paula Stradiņa slimnīcā. Par to viņi runā ar lielu pateicību.
Mūsu atbalsta grupā “Cerība uz rītdienu” ir 85 sievietes. Mēs ik dienu sazināmies WhatsApp grupā. No malas var šķist – tā ir tikai sarakste telefonā. Tur mēs dalāmies ar priekiem un bailēm, jautājam padomu, uzmundrinām cita citu un dažkārt vienkārši esam līdzās. Jo ne vienmēr palīdzība nozīmē naudu. Dažreiz visvairāk vajag sajūtu, ka neesi viens. Nereti pat paši tuvākie cilvēki nespēj līdz galam saprast, ko nozīmē dzīvot ar onkoloģijas diagnozi. To pa īstam saprot tikai tas, kurš pats iet šo ceļu.
Tikmēr tuvojas vēlēšanas.
Atkal tiek solīts vairāk naudas veselības aprūpei. Atkal tiek runāts par reformām. Es ļoti gribētu tam noticēt. Taču onkoloģijas pacienti šādus solījumus ir dzirdējuši gadiem.
Patlaban rindā uz valsts kompensāciju gaida vismaz 80 jauni medikamenti. Tie varētu glābt vai pagarināt dzīvi tūkstošiem cilvēku, taču gadiem nav atrasts pietiekams finansējums.
Daudzi pacienti spiesti lūgt palīdzību labdarības organizācijām. Citi to nespēj. Ir cilvēki, kuriem ir kauns publiski lūgt ziedojumus. Ir diagnozes, kuru ārstēšana izmaksā vairāk nekā 12 000 eiro mēnesī. To nevar atļauties gandrīz neviena ģimene.
Ja valsts nepalīdz, izvēles bieži vien vairs nav.
To apliecina arī jaunākais Eiropas pētījums par inovatīvo medikamentu pieejamību. Tajā salīdzina, cik ātri un cik lielā apjomā dažādu valstu pacienti var saņemt jaunākās zāles.
Latvijas rezultāti ir skarbi. No 168 jaunajiem medikamentiem, kas Eiropā reģistrēti no 2021. līdz 2024. gadam, mūsu pacientiem pieejami tikai 25 jeb 15%. Eiropas Savienībā vidēji pieejami 45%. Arī gaidīšanas laiks Latvijā ir garāks nekā Eiropas vidēji, bet onkoloģijas pacientiem pieejama tikai piektā daļa no jaunajiem pretvēža medikamentiem. Cilvēkiem ar retām slimībām situācija ir vēl smagāka.
Tie nav tikai procenti. Tie ir cilvēki.
Mēs bieži runājam par demogrāfiju, par dzimstību, par darba rokām un nodokļu maksātājiem. Bet mēs pārāk reti runājam par tiem, kurus vēl varētu izglābt.
Es nevainoju ārstus. Es vienkārši vairs nevēlos apmeklēt savu draugu bēres.
Es gribu dzīvot valstī, kur cilvēkam nav jāgaida mēnešiem ārstēšana, nav jālūdz ziedojumi, lai izdzīvotu, un nav jācer, ka viņa slimība nebūs pārāk dārga valsts budžetam.
Veselības aprūpe nav priekšvēlēšanu solījums! Tā ir cilvēka dzīvība.
