“Es saprotu, ka šoreiz apdraudējums bija nopietns” – Inese Supe kopā ar filmēšanas grupu nonākusi dronu apdraudētajā teritorijā
0
Šodien brīdinājuma ziņas par droniem virs galvas saņēma neskaitāmi Latgales un Vidzemes iedzīvotāji un viesi. Šīs ziņas saņemot, protams, uzreiz ir satraukums. To piedzīvoja arī Inese Supe, kura pa dienu atradās dronu apdraudētajā teritorijā.
Sazinājos ar Inesi, lai uzzinātu vairāk par emocijām, šādu paziņojumu saņemot. Turpinājumā Ineses stāstītais.
“Darba uzdevumā kopā ar raidījuma “4.studija” komandu devāmies uz Cesvaini. Pirmajam telefons sāka pīkstēt šoferītim, un uzreiz bija skaidrs, ka tā ir šūnu apraides ziņa. Es tieši tobrīd biju iesnaudusies, no tiem pīkstieniem pamodos. Sajūta bija ne visai laba.
Nākamajam ziņa atnāca operatoram, bet man gan ne. Nodomāju, ka Latvijas valsts laikam grib mani pasargāt un nevēlas iztraucēt miegu. Izrādījās gan, ka man ir uzkāries telefons. Pēc pārstartēšanas paziņojumu saņēmu arī es.
Pirmā doma uzreiz bija par manu meitiņu Elzu un to, ka viņa viena ir Rīgā, bet es esmu tik tālu. Sajūta nav omulīga.
Kad lasi šādu informāciju ziņās, mierina doma, ka tas ir tālu, lai gan, protams, ir skaidrs, ka arī līdz Rīgai dronam atlidot nav nemaz tik grūti.
Ar kolēģiem par šo visu diskutējām. Saprotams, ka tie ir Ukrainas droni, bet, godīgi sakot, man ir vienalga, no kuras valsts ir šie droni, ja tie apdraud mūs. Cik saprotu, igauņi šo dronu notrieca. Malači! Viņus tātad uztrauc savu iedzīvotāju drošība, kamēr pār mūsu valsti droni lido un aizlido. Es domāju, ka tas ir bezatbildīgi pret mūsu cilvēkiem, kuri dzīvo apdraudētajās teritorijās.
Saprotu, ka šoreiz apdraudējums bija nopietns, ja reiz tika apturēta pat vilcienu satiksme. Es negribu pat iedomāties, kāda sajūta būtu, ja sāktos reāls militārais apdraudējums.
Paldies Dievam, ka Rīgā viss bija labi un mani bērni bija drošībā. Es nepacietīgi gaidīju, kad saņemšu paziņojumu, ka apdraudējums ir beidzies. Bet tā laikā stāvēju Madonā pie degvielas uzpildes stacijas un veikala, pamanīju, ka cilvēki turpina savas gaitas, nevalda panika, nekas neapstājas.
Es arī stāvēju zem klajām debesīm, uz kurām neierasti bieži vērsās mans skatiens, jo tiešām bija bail.”
