“Informāciju var iegūt tikai no vecām grāmatām, pierakstiem un cilvēkiem!” Cēsiniece Linda raksta grāmatu par Abreni 8
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cēsniece Linda Vorpe raksta grāmatu par Abreni, tās iedzīvotājiem un senās fotogrāfijas publicē “Facebook” profilā “Abrenes stāsti”.
Kā tu, vidzemniece būdama, sāki interesēties par Latgali, latgaliešu valodu un Abreni?
L. Vorpe: Par Latgali sāku interesēties 2011. gadā, studējot Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē, kur specializējos folkloras pētniecībā. Vairāki mani studiju biedri nāca no Latgales, sadraudzējos ar viņiem un viņu draugiem, parādījās arī interese par šo Latvijas novadu.
Sāku mācīties latgaliešu valodu un divu gadu laikā to apguvu pietiekami labi, lai varētu sarunāties latgaliski. Mans semestra darbs bija par Pētera Šmita Latgales pasakām, kuras lasīju latgaliešu valodā.
Trešajā kursā vajadzēja izvēlēties bakalaura darba tēmu. Tobrīd paralēli studijām strādāju Latvijas Zinātņu akadēmijas Latviešu folkloras krātuvē pie arhīva digitalizēšanas, tostarp bija arī starpkaru periodā savāktie materiāli no Abrenes, par kuru līdz tam neko nezināju.
Kolēģi ieteica bakalaura darbā padziļināti izpētīt tieši Abreni. 2013. gada ziemā uz nedēļu aizbraucu veikt lauka pētījumus uz Balviem, kur satiku Abrenes apvienības dibinātāju Leontiju Vizuli. Leontijs man iedeva sarakstu ar bijušo abreniešu adresēm, kuri prasījuši kompensāciju par zaudētajām zemēm.
Par Abreni informāciju var iegūt tikai no vecām grāmatām, pierakstiem un cilvēkiem, kuri vēl atceras laiku, kad tur dzīvojuši. Balvu apkārtnē atradu tikai trīs tādus cilvēkus, kurus intervēju. Atsaucīgā Balvu Valsts ģimnāzijas muzeja vadītāja, vēstures skolotāja Irēna Šaicāne deva iespēju ieskenēt vairākus fotoalbumus un manu arhīvu papildināja arī robežsarga Bērziņa dēla ģimenes fotouzņēmumi. No iegūtajiem attēliem varēja spriest, ka līdz Latvijas okupācijai Abrene bijusi ļoti sakopta, plaukstoša apdzīvota vieta.
Atgriezusies no Latgales, sameklēju vēl dažus abreniešus, uzrakstīju bakalaura darbu, par kuru saņēmu augstāko atzīmi – desmit balles. Augstskolu pabeidzu, taču palika nepadarīta darba sajūta. Tad atcerējos par sarakstiem, kurus Leontijs Vizulis man bija iedevis, un sāku rakstīt vēstules visiem norādītajiem adresātiem.
Tā kā bija pagājuši gandrīz trīsdesmit gadi kopš zemes pieprasīšanas, pārsvarā saņēmu atbildes, ka man vajadzējis vērsties pie šiem cilvēkiem krietni agrāk. Nezaudēju optimismu un atbildēju, ka ātrāk nevarēju, jo piedzimu tikai 1991. gadā. Tomēr nedaudzus cilvēkus atradu, un lielākoties viņi bija ļoti atsaucīgi un gribēja par Abrenē nodzīvoto laiku runāt.
Taču bija arī tādi, kas atcerēties un runāt negribēja, un sāku domāt – vai Abrenes tēma nav pielīdzināma masu deportācijām – tik jūtīgi cilvēki to uztvēra. Pašlaik esmu savākusi ap trīsdesmit interviju – tas nav daudz, bet, ņemot vērā lielo laika distanci, prieks, ka tomēr ir izdevies daļu tā laika liecību iegūt.
Tu vēlies šīs liecības apkopot grāmatā. Kāda ir tava iecere?
Grāmatā ir paredzēts publicēt 17 bijušo abreniešu stāstus, tostarp 1941. gada 14. jūnijā no Abrenes izsūtītās Līvijas Kalējas atmiņas, kura atceras arī Masļenku traģēdiju gadu iepriekš naktī no 14. uz 15. jūniju, kad padomju diversanti nogalināja Latvijas robežsargus. Stāsti ir ļoti dažādi, un skarto tēmu loks arī plašs.
Kas bija interesantākais, pārsteidzošākais, ko uzzināji?
Biju patīkami pārsteigta, ka daudzi joprojām atceras Masļenku robežincidentu, taču daudzi nezināja, ka tur notika ne tikai slepkavības, bet arī aresti. Pavisam arestēti tika 37 cilvēki. Man paveicās intervēt divus no tiem, un viena kundze spēja detalizēti izstāstīt, kā izskatījās apkaime, kā izturējās sargi un kā viņiem deva ēst. Visus arestētos vēlāk atbrīvoja, izņemot vienu – Augšpils pagasta saimnieks Maslovs tika nošauts.
Satiku arī 1923. gadā dzimušu sievieti, kura pasniegusi ziedus Valsts prezidentam Kārlim Ulmanim, kad viņš viesojies Gauros 1934. gada augustā. Tad vēl esmu saņēmusi ar roku rakstītu atmiņu stāstu no 1916. gadā dzimušas kundzes, kura 103 gadu vecumā atgriezās Latvijā no ASV. Tajā bija stāstīts par iedzīvotāju turību un Abrenes bombardēšanu 1944. gadā.
Man bija iespēja runāt ar Abrenes pilsētas galvas Ernesta Ozola meitu Margaritu, kura daudz stāstīja par savu tēvu un to, kā Abrene no maza, dubļaina miestiņa izauga par skaistu pilsētu. Cilvēki man ir stāstījuši arī par Kacēnu pagasta vecāko Jāni Lejasblusu un viņa ģimeni.
Veselu nedēļu pētīju Pētera Zvirbuļa biogrāfiju, kuram Abrenē un Kacēnos piederēja aptieka. Daudz uzzināju par viņa arestu un izsūtīšanu, divām sievām, bērniem un viņu likteni, iztaujājot viņa krustmeitu un portālā “periodika.lv” pētot vecās avīzes. Pa gabaliņam vien gandrīz visu dzīvesceļa bildi saliku kopā.
Lai gan esmu uzklausījusi gan Ulmaņlaikos, gan padomju laikos Abrenē dzīvojušos, un dzīves apstākļi tad bijuši diezgan atšķirīgi, visi kā viens atzina, ka viņiem šī vieta ir svarīga un ir paticis tur dzīvot. Sāpe par atņemto zemi pēc 2007. gadā parakstītā Latvijas–Krievijas robežlīguma gan ir palikusi.
Man liekas, ka noteicošā nav bijusi valsts iekārta. Noteicošā ir robeža, kas nu atrodas nepareizajā pusē. Vecie cilvēki nevar aizbraukt uz savām bērnības mājām vai vismaz turp, kur tās reiz bijušas. Nevar aizbraukt uz kapiem bez vīzas – lai to nokārtotu, viņiem vairs nav nedz spēka, nedz naudas.
Vai pati esi paviesojusies Abrenē?
Diemžēl pagaidām nav sanācis turp aizbraukt, un arī lielāko daļu stāstu pierobežā neesmu uzklausījusi, jo vairums vēl dzīvo abreniešu aizklīduši tālu prom. Meklējot stāstniekus, esmu pabijusi visos Latvijas novados, izņemot Zemgali. Dažkārt nācies pie viņiem braukt pāri visai Latvijai, piemēram, kad dzīvoju Valkā, devos ar autobusu uz Saldu.
Tomēr laiks strauji rit, un zinu, ka daudzi cilvēki šo atmiņu grāmatu ļoti gaida. Man bail, ka viņi tās iznākšanu var nesagaidīt, ja kavēšos ar manuskriptu vai nespēšu tam piesaistīt pietiekamu finansējumu. Tas būtu ļoti sāpīgi.
Kas kavē atmiņu grāmatu par Abreni nodot izdevējam?
Grāmata, tāpat kā Rīga, vēl nav gatava, jo visu šo gadu rakstu projektus un saņemu atteikumus, divreiz arī no Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF). Uzrakstīju vēstuli arī Valsts prezidentam Egilam Levitam, jo pērn tika izsludināts Latvijas vēsturisko zemju likumprojekts, kurā bija iekļauts pants par Abreni, par vēsturiskās atmiņas saglabāšanu, ka jāveicina šādi centieni. No prezidenta kancelejas atsūtītajā atbildē bija ieteikts vērsties Kultūras ministrijā, no ministrijas saņēmu atbildi, ka jāvēršas pie VKKF… Tomēr esmu apsolījusi pati sev, ka šogad šis darbs ir jāpabeidz.
Ticu, ka tev izdosies, bet – ko tālāk? Vai turpināsi pētīt Abrenes vēsturi?
Man ir tāda pārliecība, ka diez vai citi pētījumi varēs sniegt tik lielu saviļņojumu un gandarījumu kā Abrenes izpēte. Ja turpinātu šo grāmatu, man būtu jāmet visi darbi pie malas un jābrauc intervēt cilvēkus, kamēr nav sācies kovida nākamais vilnis, bet es to nevaru. Vairums abreniešu jau sasnieguši deviņdesmit gadu slieksni, tādēļ šī iecere laikam paliks tikai iecere. Arī atmiņa ļaudīm iet mazumā. Esmu satikusi tikai divus cilvēkus ar fenomenālu atmiņu, kuri bez minstināšanās varēja atbildēt uz jebkuru manu jautājumu par Abreni. Tādi cilvēki jāsargā kā dimanti. Viņu bērni un mazbērni šo to var pārstāstīt no dzirdētā, bet ne radīt klātbūtnes sajūtu.
Man padomā vēl divas grāmatas saistībā ar Abreni. Nezinu gan, cik reāli tās sagatavot. Viena varētu būt Abrenes folkloras izlase, bet tā sanāktu diezgan plāna. Otra – fotoalbums, kur pretī senajai fotogrāfijai būtu nobildēta tā vieta vai ēka mūsdienās. Krievijā jābūt uzmanīgiem, bez atļaujas fotografējot, var nonākt pat aiz restēm. Gatavojot bakalaura darbu, ziemā bez speciālās atļaujas biju aizbridusi līdz pašai Latvijas–Krievijas robežai, lai pāri tai nofotografētu bēdīgā stāvoklī esošās mājas bijušā Gauru pagasta teritorijā. Nezināju, ka pie robežas ir sensori, un atbrauca robežsargi. Ilgi skaidroju, ko te daru. Nezinu, vai viņi saprata, tomēr mani atlaida. Bildes no šīs fotosesijas arī būs grāmatā, jo otrreiz es vairs neriskēšu turp doties.
“Kur viņš palika?”
Ausmas Vitauskas (dz. 1933. g.) atmiņu fragments no topošās grāmatas par 1940. gada jūnija robežincidentu: “Un tā mūs aizveda uz to Ostrovas cietumu. Mēs tur bijām mēnesi. (..) Un man tas brālīts, tas bij divi trīs gadi vecs, tad pie vārtiem stāvēja zaldāts vienmēr ar šauteni, vienalga – diena vai nakts. Un brālīts bij ar vienu tā kā iedraudzējies, tas viņam iedeva cukura graudiņu. (..) Tiem lielajiem vārtiem apakšā bija caurums. Vienu dienu tas puišels izlīdis pa to caurumu ārā, pa apakšu. Tad bij trauksme. Tad skrēja, zvanīja un brauca, un bija, un viss kas. Ienaidnieks aiz vārtiem! Mēs jau ar bijām satraukti, jo turpat tā upe ir, cik tad tur vaig? Tad, kad saskrēja tie visi un attaisīja vārtus, puika spēlējās tur. Tad jau savāca. Bet tas zaldātiņš, kas tur vienmēr bij viņa draugs, pēc tam vairs nebij nekad. Kur viņš palika? Mēs tā vēl domājām – viņam droši vien mājā pašam bērni, ka viņš tā pievāca to puišeli.”
