Ļoti gaidu to brīdi, kad Valmieras teātris būs pilnībā renovēts! Saruna ar aktieri Kārli Dzintaru Zahovski 0
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tikai dažas dienas no ceturtdienas, 22. decembra, Valmieras Drāmas teātra jaunajā mājvietā – laikmetīgās mākslas telpā “Kurtuve” – skanēs Ziemassvētku laika koncerts “Koens. Atāls. Kurtuve”, kura programmu veidos divu dzejnieku un dziesminieku – kanādieša Leonarda Koena (1934–2016) un latvieša Valda Atāla (īstajā vārdā Vladimirs Šatrovskis, 1950) – muzikālā daiļrade. Izrādes veidotājus abu mākslinieku līdzīgā pasaules izjūta un darbos skatītā tematika rosinājusi viņus nevis pretstatīt, bet likt blakus kā līdzīgus. “Latvijas Avīze” uzrunāja vienu no koncerta idejas autoriem, aktieri Kārli Dzintaru Zahovski.
Pastāstiet, lūdzu, par iestudējumu “Koens. Atāls. Kurtuve” un savu lomu tā tapšanā!
K. Dz. Zahovskis: Jau pats nosaukums vēsta, ka programmu veido divu mākslinieku – Leonarda Koena un Valda Atāla – daiļrade. Es viņus vairāk sajūtu kā dzejniekus, nevis dziesminiekus, manuprāt, arī viņiem pašiem mūzika varētu būt otrajā plānā, tāpēc koncertā daudz skan viņu vārdi un dzeja. Liela pateicība par šo koncertu jāsaka Indrai Rogai un Jurim Vaivodam, kuri 2021. gada rudenī palīdzēja radīt mūsu kursa diplomdarba izrādi “Lepnās kāzas”, kas, izpildot Leonarda Koena dziesmas, bija pirmā reize. Kopš tā laika manai sirdij Koens bijis ļoti tuvs, viņa mūziku klausos ikdienā.
Šogad septembrī, aicinot veidot koncertu Ziemassvētku laikā, uzrunāju mūsu teātra komponistu Emīlu Zilbertu, turklāt īpaši domājot par to, cik teātra renovācijas laikā ir limitētas telpu iespējas, likās, ka jāatrod veids, kā vēl varētu satikties ar skatītāju. Emīls uzņēmās iniciatīvu un virsvadību, un tagad šī rudens doma būs materializējusies. Ar šo koncertu tiks atklāta jaunā laikmetīgās mākslas telpa “Kurtuve”, kopā ar Koenu un Atālu jaunā veidā nonāksim pie mūsu skatītājiem.
Kaut arī nevarētu teikt, ka tas būs Ziemassvētku koncerts, jo neizpildīsim ierastās svētku dziesmas, to varētu saukt par Ziemassvētku laika atmosfēras koncertu, jo domāju, ka visiem šajā laikā ir aktuāli tas, par ko runā gan Koens, gan Atāls; katram būs par ko padomāt. Kopā uzstāsimies četri kursabiedri – Aksels Aizkalns, Ieva Estere Barkāne, Diāna Krista Stafecka un es –, vēl kopā ar mums būs aktieri Ģirts Rāviņš un Ieva Puķe, kā arī Emīls Zilberts ar grupu. Noteikti būs interesanti pavērot arī jauno uzstāšanās telpu, cerams, ka radīsies vēl kāda jauna forma, kā satikties ar skatītāju šajā jaunajā teātra mājvietā.
Kā jūtaties “Kurtuves” telpā?
Šobrīd tur vēl notiek pēdējie remontdarbi, tikai pirms paša koncerta ieiesim iekšā “ar pilnu kāju” un reāli sajutīsim, kā tagad tur būs. Tomēr domāju, ka šis nams ir liela priekšrocība, jo jāņem vērā, kādi, ievelkoties renovācijai, ir mūsu teātra apstākļi, darba telpas ir pavisam limitētas. Kamēr vien teātris atrodas pārtapšanas procesā, palikusi tikai viena zāle, kur vēl iespējams satikties ar skatītāju. Jūtu neizsakāmu cieņu pret teātra direktori Evitu Ašeradenu par to, ka visu neparedzēto apstākļu sakritībā viņa spēja izcīnīt jaunas telpas. Manuprāt, “Kurtuve” pavērs jaunas iespējas teātra formas ziņā, idejas, radošo lidojumu. “Kurtuve” ir gan liels izaicinājums, gan atbildība – kā tikties ar skatītāju.
Pēc sākotnējiem plāniem teātra rekonstrukcijai ap šo laiku jau bija jābūt pabeigtai…
Noteikti neesmu aizvainots, pašam liekas, ka šī situācija ir tikai vēl viens pārbaudījums manai ticībai aktiera profesijai, tam, cik ļoti patiesībā gribas to darīt. Tiesa, apstākļi šobrīd nav viegli, noteikti arī skatītājiem nav viegli nākt uz teātri un kā pašu pirmo ieraudzīt pa pusei nojauktu ēku. Par šo jautājumu esmu runājis arī ar kursabiedriem un sapratām, ka šī situācija tikai nostiprina mūsu profesijas garu un spēku. Viss teātra kolektīvs spēj skatīties pāri apstākļiem, kuri zināmā mērā cenšas mūs nospiest, joprojām kvalitatīvi strādāt, radīt jaudīgas un labas izrādes.
Kādu iedomājaties savu teātra skatītāju?
Es tiešām daudz domāju par skatītājiem un varu salīdzināt, atceroties savu divpadsmit gadu pieredzi basketbolā – toreiz, spēlējot pusprofesionālā līmenī, sapratu, ka cilvēki, kuri nāk skatīties sportistus, vēlas viņus redzēt iespējami augstākajā fiziskajā formā un garīgajā sagatavotībā; grib redzēt daudz punktu, skaistas izspēles. Protams, sportā to visu ir viegli mērīt, jo zināmi statistikas rādītāji, kuri parāda, cik daudz punktu iemests par bumbām, cik par piespēlēm. Mākslā tas ir “nedaudz” sarežģītāk, nav jau šo rādījumu, pēc kuriem vadoties, varētu saprast, vai loma ir veiksmīga vai neveiksmīga.
Tāpēc skatītāju redzu kā ļoti prasīgu. Noteikti negribētu, ka kādreiz kāds atnāktu skatīties manis spēlētu izrādi un saprastu, ka tajā brīdī neesmu savā iespējami augstākajā punktā. Es tiešām izjūtu atbildību performēt augstā līmenī, lai skatītājam, atnākot uz teātri un redzot izrādi, rodas sajūta, ka tādu spēli nespētu paveikt cilvēks no malas; ka tā ir kas virtuozs, ko nevar tā vienkārši – uzkāpt uz laukuma un nospēlēt. Izrādes tapšanā tiek ieguldīts liels darbs, tiek domāts un radīts. Vēlos, lai skatītājs ir prasīgs, un tā tam ir jābūt – atnākot uz izrādi vai uz mākslas performanci, jāredz kas tāds, ko nevar novērot ikdienā.
Jūsu kursa diplomdarbs bija pagājušajā rudenī, vai izdevās spēlēt arī uz Valmieras teātra Lielās skatuves?
Ļoti gaidu to brīdi, kad Valmieras teātris būs pilnībā renovēts un kopā ar kursabiedriem varēsim ieņemt Lielo skatuvi. Īsti tas prieks man vēl nav gadījies, lai gan paspēju spēlēt mūsu diplomdarba izrādi pandēmijas laikā pustukšai Lielajai zālei. Nesen “Spēlmaņu naktī” uzkāpu uz Dailes teātra Lielās zāles skatuves, biju blakus mūsu kolektīvam, saņemot balvu par Gada mazās formas izrādi “Kalendārs mani sauc”. Tobrīd, no skatuves pagriezies pret skatītāju pilno Lielo zāli, paliku teju “uz pauzes” – cik viņu bija daudz un cik spēcīga enerģija nāca no viņiem! Tik sen ar to nebiju saskāries… Zinu, ka Valmieras teātra Lielā zāle ir sapnis, kas piepildīsies, tam jānotiek.
Man liekas, pazeminātā toņkārta ir svarīga mūsdienu teātra pasaules stilistikas iezīme, tādā veidā tiek parādītas aktierspēles niansētākās detaļas. Šobrīd cenšos vairāk domāt par priekšrocībām, kas rodas, satiekoties ar skatītāju mazajā formātā, protams, tas ir daudz privātāk, parādot aktiera spēju būt intīmam, vienlaikus neizdarot par daudz, neuzbraucot skatītājam ar savu enerģiju. Droši vien laiks rādīs, kādas vēl bijušas priekšrocības un varbūt arī kādi zaudējumi – šai situācijā, kad, iznākot no Latvijas Kultūras akadēmijas, mums uz Lielās skatuves nav bijis iespējams tikt.
Vai vēl atceraties, ko plānojāt 2021. gada nogalē? Vai to šogad izdevās paveikt?
Profesionālajā ziņā izdevās daudz, bija gan arī reizes, kad nācās atdurties teju pret sienu un meklēt citus veidus, kā tikt uz priekšu. Bet ārpus profesijas – vasarā iepazinos ar toipūdelīti, vārdā Mia, nu jau vairāk nekā četrus mēnešus dzīvojam kopā, veidojam brīnišķīgas saimnieka un suņa attiecības. Ir ļoti liels prieks, ka manā dzīvē ienākusi tāda maza dvēselīte, ikdienā viņu saucu par “priekadesu”, jo līdz šim nemaz nenojautu, kādu prieku var radīt sunītis! Atnāku mājās, mani sagaida, par mani priecājas, atnes mantiņu, sakot, ka tagad jāspēlējas, nav jāskumst un nav jādomā par lielām lietām. Tad mēs spēlējamies un tikai pēc tam, kad esam izpriecājušies, domājam, kā risināt to, kas iestagnējis.
Šis ir laiks, kad skatītāji ir īpaši noguruši, apmulsuši no ikdienas, kultūra ir viens no spēka avotiem.
Pilnīgi noteikti, arī pats savā ikdienā jūtu, kā nospiež informācijas telpa, kurā dzīvojam, tā var likt ieslīgt nevajadzīgā apātijas stāvoklī. Man liekas, šajā brīdī svarīgi ir saprast, ka katram ir spēks tam neļauties, neļauties kāda viena cilvēka naidam un agresijai. Tad, ja šim naidam atļautu ienākt sevī, viņam itin kā sāktu piederēt vara pār mums, bet nedomāju, ka tāda ir iespējama.
Līdz ar to mēs, kultūras darbinieki, varam radīt prieku, kas var ļaut aizmirsties no visa sliktā un izkāpt no tā ārā. Tā tiešām ir mūsu lielā atbildība – atrast formas, kā runāt, lai cilvēks atcerētos, ka ir labais, un sajustu, ka labais vienmēr triumfēs. Šobrīd ļoti svarīgi ir saprast, ka jāturas kopā ar sev tuvajiem. Man liekas, ka tas ir viens no veidiem, kā palīdzēt tiem, kas cīnās par brīvību. Esot kopā un saglabājot sevī mieru, var atrast veidus, kā palīdzēt, jo, ja paši nokļūsim stresā, diez vai spēsim kvalitatīvi saskatīt situāciju un rast risinājumus.
Atgriežoties pie koncerta – varbūt ir kādi vārdi, kas stāsta tieši par šo laiku?
Kopš bērnības ļoti augstā vērtē man vienmēr bijis vārds “piedošana”, esmu mācīts – lai vai kas notiktu, beigās savam naidniekam jāpiedod, jo viņš ir cilvēks, kurš kļūdās, nezina, ko dara šai pasaulē, kam šis viss ir paredzēts. Un arī Leonardam Koenam dziesmā ir vārdi: “Ko gan es tev varu teikt, mans brāli, mans slepkava… Laikam jau tev piedodu, laikam tu man pietrūksti. Bet, ja kādreiz domā atgriezties, tad zini, ka tavs ienaidnieks guļ un es esmu brīvs.”
Tas gan liek domāt – vai šo karu jebkad varēs piedot…
To rādīs laiks, ienaidnieku attieksme, kā viņi spēs un, ja viņi spēs saprast, kādu pāridarījumu veikuši. Noteikti vēsture to neaizmirsīs, to pieminēs ilgi. Ļoti gribētos, lai šo laiku varētu izdzēst, it kā tas nekad nebūtu noticis, bet diemžēl nevar. Lai šo naidu nepagarinātu, lai nepaildzinātu agresiju un dusmas, man liekas, būs viens mirklis, kad pie pirmās izdevības arī mums pašiem tas būs jāpalaiž vaļā.
Tas noteikti nebūs vienkārši, bet, lai cik sāpīgi būtu, pēc šādiem laikiem nāk izaugsme. Ir tik skarbi, ka izaugsme notiek šādi, ka nav kāds labvēlīgāks veids, kā cilvēkam augt un saprast, ka tā nedrīkst rīkoties. Bet līdz tam vēl ejams ceļš, lai par to rūpējas laiks un Dievs.
