Miks Zvirbulis. Sajūtot dzīvi. Fragments no Brigitas Eglītes grāmatas “Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals. Miks Zvirbulis” 1
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Izdevniecība “Latvijas Mediji” laidusi klajā režisores Brigitas Eglītes grāmatu “Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals. Miks Zvirbulis”.
Tās galvenais varonis – latviešu kinooperators Miks Zvirbulis (1937) – ir piedalījies vairāk nekā 38 latviešu filmu tapšanā. No 1960. līdz 1990. gadam strādājis Rīgas kinostudijā par operatoru, vēlāk darbojies televīzijā un dokumentālā kino jomā. Latvijas Filmu operatoru ģildes biedrs (1994) un Latvijas Kinematogrāfistu savienības biedrs, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks (2020). Ieguvis “Lielā Kristapa” balvu (2015) par mūža ieguldījumu Latvijas kinomākslā.
Grāmatas pēcvārda autore ir kinozinātniece Kristīne Matīsa, un tā ir aizraujošs un bagātīgi ilustrēts ieskats Mika Zvirbuļa un viņa laikabiedru atmiņās par kopīgi pavadītajiem un radošajiem darba gadiem.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam fragmentu no Brigitas Eglītes grāmatas “Esmu mierīgs kā pielādēts lielgabals. Miks Zvirbulis”.
Ar Rolandu Kalniņu
Nekad neesmu strādājis ar studentiem un droši vien lekciju veidā operatoru meistarībā neko viņiem nevarētu iemācīt. No manis būtu jēga, ja, strādājot kopā uzņemšanas grupā, teorētiskās atziņas varētu pamatot praktiskā rīcībā.
Rolands Kalniņš dzīvoja netālu no manis, 15 minūtes kājām, un esmu pie viņa. Daudz jau man to draugu apkārtnē nav palicis. Maijā svinējām Rolanda dzimšanas dienu, Rolands zvana: “Zini, vajag satikties, Līga Liepiņa no Piebalgas atbrauks…” Tad nu jāiet pirkt sarkano gruzīnu vīnu.
Lieta tāda, ka ne Rolands, ne es galīgi neorientējamies tagadējā ārkārtīgi plašajā vīnu piedāvājumā.
Bet Gruzijas pussaldie sarkanvīni mums kopš padomju laikiem labā atmiņā kā liels retums, jo tad dominēja vīni “Agdam”, “Volga” un citi līdzīgas kvalitātes ražojumi.
Kādreiz sieva prasa: “Kur biji visu dienu?” “Pie Rolanda Kalniņa, dzērām gruzīnu vīnu un runājāmies.” Prasu Rolandam: “Ir 2017. gads, tev ir tāda sajūta, ka mūžs iet uz otru pusi?” – “Nu kā to ņem. Kamēr varu sevi apkopt, kamēr mani interesē teātris, grāmatas un kino, nav nekādas vainas.
Latvijas simtgade taču jāsagaida, un tūlīt pēc tam man būs simts – atkal jāsagaida.” Rolands Kalniņš ir nemainīgi unikāla personība. Optimists, nekad neesmu dzirdējis viņu izsakāmies par kādu cilvēku slikti, man viņš ir Cilvēks ar lielo burtu, neaizsniedzams savos augstumos. Nav zaudējis nevienu labu īpašību un nav ieguvis nevienu sliktu. Rolands bijis man etalons daudzās dzīves situācijās. “Četri balti krekli” ir un būs mana mīļākā filma.
Pie mana kapa var spēlēt Imanta Kalniņa dziesmas, no kurām vismīļākā “Viņi dejoja vienu vasaru”, bet – tikai aktieru izpildījumā, tā, kā tas skan filmā.
Filma kvalitatīvi restaurēta, laba skaņa, latviešu valodā, subtitri angļu un franču valodā, pēc seansa skatītāji cēlās kājās, ilgi aplaudēja. Hmm, domāju, nu nevar taču visi būt liekuļi. Vienmēr šķitis, nekas tik ātri nenoveco kā kino, bet pagājuši vairāk nekā 50 gadu, un filma joprojām dzīvo.
Daudz ko dzīvē esmu darījis pirmo reizi. “Šķēps un roze” – pirmā filma, kurā iemontēti mani filmēti kadri; “Četri balti krekli” – mana pirmā krāsu filma; “Kapteinis Nulle” – pirmā platekrāna filma.
Dažkārt filmas mākslinieki uzzīmē dekorāciju skices, kurām ir tikai muzejiska, izstāžu zāļu vērtība. Lai skaidri iztēlotos, kādas ir filmēšanas iespējas, cik noderīgas ir tās zīmētās skices, nereti plānojums, makets pašam jāpielabo. Filmā “Kārkli” uzbūvēja dekorāciju, kurā bija ļoti neērti filmēt. M
anus iebildumus neņēma vērā.
“Pats taču esi visus rasējumus parakstījis.” Kopš tā laika sarežģītākos gadījumos mājās ar primitīviem līdzekļiem veidoju maketus miniatūrā, lai būtu daudzkārt pilnīgāks priekšstats par dekorācijas piemērotību konkrētās epizodes filmēšanai. Filmā visam – grimam, frizūrai, videi, kostīmiem – jābūt tādam, lai attiecīgās nozares speciālisti skatoties teiktu – tā tas varētu būt, nevis otrādi. Ja filmas attēlā ir redzams falšums, skatītājs noskaņojas neticībai…
Atceros, skatījos filmu, kuras darbība noris 19. gadsimtā, un kadrā ieraudzīju alumīnija katlu… It kā sīkums, tomēr tik nozīmīgs, ka traucē uztvert ekrāna darbu.”
Rolands: “Man ir ļoti laimējies strādāt kopā ar Miku Zvirbuli. Esmu iemantojis labu un uzticamu draugu mūža garumā. Izvēlēties Miku par operatoru ieteica Māris Rudzītis, un es pilnībā uzticējos Mārim, jo zināju, ka paviršu darba darītāju Rudzītis neieteiks, pats ir no prasīgajiem cilvēkiem.
Mūsu galvenais kopdarbs ar Miku ir trīs lielās filmas – “Akmens un šķembas”, “Elpojiet dziļi” un “Akmeņainais ceļš”. Vēl kādas četras dokumentālās filmas, kuras nav tik nozīmīgas, lai par to runātu.
Miks ir ļoti disciplinēts operators, ar lielu atbildības izjūtu par filmas attēla kvalitāti. Operators, kurš attēlā meklē dramaturģiskā materiāla būtību, necenšas žilbināt ar jauniem, neparastiem meklējumiem. Kā jebkurš cilvēks, arī Miks var būt subjektīvs, bet viņa subjektivitāte vienmēr būs pamatota. Savu redzējumu, skatījumu prot aizstāvēt un vienmēr ir mobilizēts darbam.
Droši varu teikt – Miks ir labs dzīves vērotājs, izpratējs un kolosāli tēlaini prot atstāstīt to, ko redzējis, saticis, pārdomājis.
Ja Miks nebūtu izvēlējies operatora profesiju, viņš varētu būt labs rakstnieks. Miks nekad necenšas atbildēt diplomātiski, viņš ir tiešs un atklāts. Viņam patīk dzīve, viņš tajā jūtas vajadzīgs.
Uzaicinot Miku strādāt kopā pirmajā filmā “Pazemē”, saskatīju viņā lielu nopietnību un redzēju, jaunais operators ir piezemēts cilvēks, nav “gaisā parauts”. “Akmens un šķembas” prasīja labu dzīves izjūtu, labu laikmeta izjūtu, patiesu darbības un vides veidojumu. Filmā atklājās operatora uzteicamā prasme sarežģīta materiāla atklāsmē. Lai maksimāli ticami veidotu mūsu filmu, pirms tam daudz skatījāmies senos foto, kino materiālus par leģionu, par tā laika dzīvi.
Gribēju, lai “Četri balti krekli” ir nepiezemēta filma ar savu skatu par padomju laiku. Lai nav tikai pirksta pakratīšana, lai nav sadzīvisks gabals. Ļoti svarīgi tajā laikā bija runāt par partijas iedibinātu saukli – “ir viedoklis”. Vēlējos, lai viedoklis būtu mūsu filmas stāsta apakšā. Skaļi neformulēts.
Sākot darbu, radās neliela nesapratne ar Gunāru Priedi. Es kā režisors šo materiālu redzēju viedokļa griezumā. Gunāram kā scenāristam bija nedaudz cits ieskats. Lai realizētu savu ieceri, izmainīju filmas finālu, lai varoņu saruna notiktu Cēzara mājā.
Filmas dramaturģijā ir arī romantiska stīga, kuru iedod Imanta Kalniņa mūzika ar Māra Čaklā vārdiem. Miks to labi sajuta, filmējot visas dziesmas un labi parādot Rīgas dzīves ritmus. Rīga rīta stundā, Rīga dienā. Veiksmīgs operatora darbs.
Man kā režisoram ir viena profesionāla kaite – pabeidzot filmu, otrā dienā redzu jau citu skatījumu.
Arī patlaban, pārdomājot savas filmas, nožēloju, ka esmu izmetis kādu kadru, materiālu. Tā pārdzīvoju par ikkatru savu filmu. Arī “Kreklos”, tagad domāju, kadrs no Rīgas ielas naktī ir tomēr lieks. Kāpēc esmu to atstājis? Nezinu. Tas kadrs mani tagad traucē. Kannu kinofestivālā ar Miku skatījāmies filmu, un tad bija cits iespaids. Cits ekrāns, cita skaņa, pilnīgi no jauna skatījos filmu. Labs ekrāns, laba skaņa. Pagāja 51 gads pēc filmas izveidošanas, kad nokļuvām Kannu kinofestivālā. Sapratu, filma tomēr nav novecojusi.
Domāju, franču skatītāju piesaistīja galvenokārt filmas attēls un dziesmas. Izlasīt subtitrus, īpaši dziesmu tekstus, bija grūti. Pūcītis savus tekstus tik spraigi deva ārā, ka skatītājs tos nespēja izlasīt.
Esmu līdzvainīgs pie nodarītas pārestības Mikam. Miks kļuva par Kino savienības sekretāru, lai lielo kino mašīnu labāk spētu vadīt. Kopā ar Gunāru Priedi, Māri Rudzīti ilgi pierunājām, spiedām viņu iestāties partijā. Miks negribēja, varētu teikt, pat pretojās, bet beigu beigās padevās. Tagad tas varbūt skan slikti, bet partijas biedrs varēja daudz vairāk ietekmēt procesus, atrisināt daudzas Kino savienības biedru problēmas.
Es ļoti uzticos operatora redzējumam; ja viņš kaut ko pasaka, ierosina, es apdomāju, varbūt jāizmaina domas.”
Miks: “Atmiņa man tomēr ir švaka. Veselu dienu nomocījos, lai atcerētos, kuru PSRS ievērojamu partijas darboni Meksikā nogalināja Spānijas emigrants ar Alpu kalnu cirvi. Pamatīgi nomocījos, līdz atmiņa atgriezās, – tas bija Ļevs Trockis. Pašam dusmas, galva nestrādā.”
Rolands: “Ja man gadās šādas lietas, daru tā – sāku skaitīt no burta A alfabētu, tad izdomāju visus vārdus ar atbilstošo burtu, tas palīdz.”
Miks: “Roland, tu reiz, par “Krekliem” stāstot, esot teicis, ka tieši Zvirbulis bijis iniciators veidot filmu pēc Priedes lugas “Trīspadsmitā”. Diemžēl pats gan to neatceros, var jau būt.”
Rolands: “Tagad uzskatu, “Kreklos” esmu kļūdījies, darbnīcas epizodē ieliekot Pūcīša portretu. Katru reizi skatos un domāju, tas “lec ārā”.”
Miks: “Nevaru piekrist, man nekas nelec ārā. Tev kā režisoram ir cits skatījums.”
