“Ir jādzīvo šodien, jo tu nezini, vai pienāks rītdiena,” Inese Supe padalās ar aktuālo informāciju par savu veselību pēc krūšu operācijas 0
Linda Tunte

Mūsu kolēģes Ineses Supes cīņa ar vēzi ilgst nu jau krietnu laiku, taču 21.jūnijs bija vēl viens pavērsiena datums, jo šajā dienā viņai bija operācija, kuras laikā audzējs tika izgriezts. “Kā tev klājas? Kā tu jūties?” to vaicāju Inesei es pati un pateicoties, ka viņa deva atļauju par to pastāstīt arī jums.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 11
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem
Kokteilis
6 lietas, pēc kurām vīrieši klusībā alkst gultā, bet nevēlas to atzīt
Lasīt citas ziņas

“Ir jādzīvo šodien, jo tu nezini, vai pienāks rītdiena” – tas esot kļuvis par Ineses saukli. Daudzas lietas, kas iepriekš šķitušas svarīgas, nu savu nozīmi mainījušas, sīkas nebūšanas darbā vai sadzīvē šķiet mazsvarīgākas. Tagad ir pilnīgi skaidrs, kas ir pats galvenais.

Kad vaicāju, vai sievišķīgi un emocionāli nav smagi, ja pēc operācijas paliec bez krūtīm (to vietā gan nu ir silikons), Inese saka, ka krietni vairāk pārdzīvojusi ko citu: “Pēc operācijas māsiņa man pateica, ka es, mostoties no narkozes, esot iesitusi kādam dakterim. Vēlāk gan neviens man to neapstiprināja, taču es tik un tā to ļoti pārdzīvoju. Ja tiešām tā bija, es no sirds atvainojos!”

CITI ŠOBRĪD LASA

Bet pamošanās esot bijusi kā pilnīgi citā dzīvē. Ja iepriekš sajūtās visa dzīve dalījusies “pirms ķīmijas” un “pēc ķīmijas”, tad tagad ir laiks pirms un pēc operācijas. “Kaut kas tajās 4 stundās, kamēr notika operācija, manā prātā atnāca vaļā. Man ir cits skatījums uz dzīvi.

Jūtos nosvērtāka, stabilāka, manas kājas ir uz zemes, es vairs nekur nelidinos. Tā ir tāda dzīves patikšanas eiforija. Es izbaudu laiku, ko varu pavadīt ar bērniem, izbaudu, ka varu viņiem gatavot ēst, rūpēties. Daudz ko jau vēl nevaru, bet izbaudu to, ko varu.”

Pirms operācijas esot bijusi sajūta, ka viss ir jāsakārto, jo nekad jau nevar zināt, kā šādas manipulācijas beigsies. Jāsamaksā uz priekšu par dzīvokli, jābūt kārtībai visapkārt. Pirms operācijas bijis nemiers, jo ārsti bijuši noraizējušies, vai vēzis nav attīstījies, vai nav izveidojušās metastāzes.

“Jau uzreiz pēc operācijas zināju, ka man ir rets audzēja tips, uz kuru zāles neiedarbojas tik labi kā vajadzētu. Spēju tikai lūgt Dievu, lai manā limfā neko neatrod, lai nav metastāžu. To, ka viss šajā ziņā ir labi, uzzināju vēl pirms to bija pateicis ārsts. Iegāju Datamed sistēmā, atradu analīzes, un izlasīju, ka metastāžu nav. Es dzīvē tā nebiju raudājusi! Tas bija pamatīgs atvieglojums! Nav noticis tas, par ko tik ļoti baidījos…” Inese ievelk elpu, jo asaras birst, vien atceroties tābrīža emocijas.

“Tāda uzvaras sajūta! Viss nemaz nav tik slikti, kā varēja būt! Nu arī mati ir sākuši strauji ataugt, arī skropstas un uzacis – šķiet, tās aug pa dienām.”

Pēc operācijas gan kādu laiku esot bijis “trubiņperiods”: “Tas nebija ērti – no katras krūts bija ārā caurulīte, tās galā kastīte. Tādas bija divas nedēļas. Iztecēja limfa, viss, kam bija jāiztek. Tas bija apgrūtinoši. Interesanti arī, ka jau otrajā dienā mani izrakstīja no slimnīcas. Biju sabijusies, ko darīšu, ja man mājās sāpēs. Vēlāk jau sākās cits šoks – kad pirmo reizi ieraudzīju savas krūtis, katra no tām bija citā izmērā. Viena bija šķība un mazāka. Lai arī sapratu, ka galvenais mērķis nav skaistas krūtis, tomēr biju satraukusies. Ārsts gan nomierināja, ka nepieciešami aptuveni 3 mēneši laika, līdz silikons nostāsies vietā. Un viņam bija taisnība – jau tagad viss pamazām izlīdzinās,” atklāta ir Inese.

Reklāma
Reklāma

Ar to gan viss nav beidzies. Satraukums par tālāko jau saglabājas, jo Inese visu mūžu skaitīsies 2.stadijas vēža pacients. Tāpēc vasaras beigās vēl būs mērķterapija – tajā tiks izmantoti jaunākie medikamenti, kam vajadzētu nodrošināt, ka vēzis neatgriežas.

Ārsti teikuši, ka svarīgi ir nākamie 3 gadi – ja to laikā vēzis neatgriezīsies, tad varēs uzelpot. Jācer, ka tas nenāks atpakaļ un neietekmēs citus orgānus. Jau tagad Inese zina, ka nāksies atvadīties arī no olnīcām, jo tieši tās ir pakļautas vislielākajam riskam. Bet arī to viņa neuztver ar paniku. Tas ir šķietams sīkums pret lielisko iespēju turpināt dzīvot un būt kopā ar saviem bērniem.

Ineses dzīves pieeja ir apbrīnojama: “Kopumā mans noskaņojums ir labs. Es gan esmu iemācījusies neizrādīt, ja nejūtos labi. To tad uzzina tikai meitenes onkoloģisko slimnieku grupiņā. Savējos es gribu pasargāt. Es esmu slima, nevienam citam no tā nav jācieš, viņi nav pelnījuši šīs emocijas.”

Inese ir no sirds pateicīga ikvienam, kas šajā laikā viņu atbalstījis emocionāli, finansiāli un ar lūgšanām. Sakot savus pateicības vārdus, atkal birst asaras, jo pēdējais laiks viņu esot padarījis ļoti emocionālu: “Krūts veselības centrā ir paši labākie ārsti, goda vārds! Esmu viņiem ļoti pateicīga! Tāda empātija un pacietība, kāda ir viņiem, ir apbrīnojama, to novēlu saglabāt! Es ārstējos kā Dieva ausī. Tāda attieksme tur ir pret visiem. Paldies ikvienam, kurš par mani piedomā labas domas, iekļauj mani savās lūgšanās. Esmu droša, ka Dievs par mani noteikti ir uzzinājis un nācis palīgā. Citādi nemaz nevar būt.”

Ja ir vēlme un iespēja sniegt Inesei finansiālu atbalstu šajā sarežģītajā dzīves periodā, aicinu to darīt uz šo konta numuru:
Inese Supe
LV12UNLA0055002044255

SAISTĪTIE RAKSTI