“Ja būtu mana teikšana, es aizliegtu jebkādus CV un darba intervijas,” Maija dalās pieredzē, meklējot darbu Latvijā
0
Atrast darbu Latvijā nav viegli, šobrīd sociālajos tīklos katrs, kurš ar šo situāciju saskāries, par to bieži vien arī godīgi izstāsta. Vairums savu pieredzi atsūta arī uz LA.LV redakciju man. Lūk, Maijas stāsts.
“Atkal un atkal lasu par to, ka Latvijā ir neiespējami atrast darbu. Cilvēki sūdzas, ka Rīgā tas ir praktiski neiespējami, tad iedomājaties, kas notiek provincē. Dzīvoju mazpilsētā.
Latvijā no ārzemēm atgriezos Covid-19 laikā, kad praktisku bija beigusies normāla kustība starp valstīm. Tur biju pastrādājusi interneta veikalā ar apmēram 1000 darbinieku dažādos amatos – tur, kur mani attiecīgajā brīdī norīkoja. Tobrīd man bija 53 gadi.
Pa šiem 5-6 gadiem esmu paspējusi pastrādāt 4 darbavietās. Diemžēl visi šie darbi bija sezonas vai līgumdarbi uz noteiktu laiku. Un pie tiem esmu tikusi tikai pazīšanās dēļ, bez jebkādu CV rakstīšanas.
Viss, kas saistīts ar CV, ir pilnīgi garām. Izskatās, ka netiek meklēti darbinieki, bet rakstnieki un tukšrunātāji. Par to pārliecinājos tajās 2 intervijās, uz kurām tiku uzaicināta. Datoroperatoram jāpastāsta, kāda ir bijusi viņa izaugsme iepriekšējā darbavietā… kāds būs mans pienesums… kāpēc tieši šī darbavieta (it kā būtu izvēle!).
Vārdu sakot, darba intervijas standarts, kurā uzvēlas vai nu labāko runātāju, vai neizvēlas vispār nevienu, kā kādā no pašvaldības izsludinātajām vakancēm, kura bija formāli jāuzsludina, kaut kandidāts bija jau zināms iepriekš (kā izrādījās) un mēs, pārējie, tikām vienkārši muļķoti.
Maza atkāpe. Neesmu precīzi skaitījusi, bet tie ir vismaz 50 CV (vismaz viens CV mēnesī) šo gadu laikā. Izklausās maz, bet arī piedāvājumu ir maz. Es jau sen esmu sapratusi, ja savā profesijā – inženieris – darbu savā pilsētā un 30-40 km apkaimē neatradīšu (starp citu, abas intervijas bija tieši par inženiera darbu), tāpēc piesakos turpat vai uz jebkuru daudz maz pieņemamu vakanci.
Bet interese par manu kandidatūru ir 0. Pat vairāk – pieteicos par audumu apdrukas operatoru. Pieņēma citu cilvēku, kurš, kā izrādījās jau no paša sākuma netika galā un pēc mēneša vakance tika uzsludināta vēlreiz. Uzdevu uzņēmuma personāldaļai konkrētu jautājumu, kāpēc šo darbu nepiedāvāja man, un vai vainīgs mans vecums. Atbildi, saprotams, nesagaidīju.
Un tad rodas jautājums – cik rezultatīva ir šāda darba intervija, ja rezultātā uzvēlas cilvēku, kurš galīgi nav piemērots amatam?
Arī NVA neko reāli palīdzēt nevar, viņi man formāli piedāvā uzskatīt kaut kādas vakances, tas ir viņu pienākums, bet es taču nebraukšu 35 km ikdienā strādāt dārzeņu pārstrādes cehā par minimālo algu. Piedodiet, bet man tas nav pa kabatai.
Pa šiem gadiem vēl pāris reizes esmu īslaicīgi pabijusi ārzemēs pastrādāt (vairāku iemeslu dēļ nevaru uz ilgu laiku atstāt Latviju). Lieki teikt, ka darbs atrodas momentā ieejot viņu darba meklēšanas aģentūrā (bez jebkādiem CV un darba intervijām), sevišķi jau tāpēc, ka ar šo aģentūru ir bijusi pozitīva sadarbība, viņi zina manas spējas. Paši sazinās ar darba devēju un es mierīgi, bez stresa un nepilnvērtības sajūtas dzīvoju un strādāju šajā valstī.
Ja būtu mana teikšana, es aizliegtu jebkādus CV un darba intervijas. Darbā būtu jāpieņem pirmais, kurš pieteicies vai personīgi vai caur aģentūru. Jo visi šie CV un darba intervijas ir reāli diskriminējoši vai vecuma vai dzimuma dēļ. Noteicošais faktors pirmais pieteicies – ej un strādā, 3 mēnešu laikā mēs tevi testējam un ja šajā laikā tu ar dabu galā netiec, šķiramies.”
Vai tu meklē darbu? Pastāsti par savu pieredzi, novērojumiem, secinājumiem, rakstot uz [email protected].
