Juris Kaukulis
Juris Kaukulis
Foto: Zigmunds Bekmanis

Juris Kaukulis: “Vislabākā mūzika ir mīļotā cilvēka mierīgā elpa blakus. Svarīga ir ģimene.” 0

Jau rīt svinēsim vasaras saulgriežus, bet Līgo dienas priekšvakarā 22. jūnijā Latvijas televīzijā pirmizrādi piedzīvos Rozes Stiebras pilnmetrāžas animācijas filma “Saule brauca debesīs”, kurai mūziku sacerējis komponists, grupu “Dzelzs vilks” un “Jauno Jāņu orķestris” vadītājs Juris Kaukulis.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
7 datumi, kuros dzimuši izredzētie: visticamāk, viņi nenojauš par kādu apslēptu talantu
Veselam
11 drošas pazīmes, ka ar jūsu veselību viss ir kārtībā
VIDEO. “Kaut ko tādu dzīvē nebiju redzējusi!” Kristīne netālu no Valmieras vakarā sastapusies ar veselu “zoodārzu” 8
Lasīt citas ziņas

Turklāt tas nav vienīgais mūziķa radošais uznāciens saulgriežu laikā – viņš uzrakstījis mūziku arī izrādei “Brīvprātīgais”, kas stāsta par Cēsu Skolnieku rotas varonīgajām cīņām, nosargājot tikko dzimušās Latvijas valsts brīvību, un, atzīmējot Cēsu atbrīvošanas simtgadi, 22. jūnijā tiks izrādīta šajā pilsētā.

Bet Jāņu nakti Juris kopā ar “Jauno Jāņu orķestri” pavadīs uz skatuves Ropažu estrādē un Dzegužkalnā, jo savu papardes ziedu ir atradis jau pirms teju divdesmit gadiem.

Par ko ir filma “Saule brauca debesīs”?

CITI ŠOBRĪD LASA

Visa filma ir viens saullēkta brīdis dabā, taču ārkārtīgi nozīmīgs – Saule nekur nepazūd, netiek nozagta, bet mēs viņu tomēr sagaidām, kurinot Jāņu ugunskurus un domājot labas domas. Atzīšos, es nemaz tik ļoti sauli negaidu, jo man nepatīk, ka no tā brīža diena sāk sarauties (smejas).

Man kā muzikantam gan bieži nākas sagaidīt saullēktu, kad braucu mājās uz Siguldu no kādas spēlēšanas. Tas tiešām ir maģisks brīdis, kad lielā, sarkanā saules lode parādās pie apvāršņa. Filma ir par to, kā dabas tēli, ķekatnieki un ļaudis dodas izaicinājumiem pilnā ceļā, lai Saule varētu uzlēkt.

Filma “Saule brauca debesīs” tapa Rīgas kinostudijas telpās, kur atradās animācijas studijas “Dauka” radošais centrs, un, starp citu, mēģina arī “Jauno Jāņu orķestris”. Roze Stiebra trīs gadu garumā šurp brauca katru darbdienas rītu, lai vadītu ap astoņdesmit cilvēku lielu komandu, un mājup devās ap pulksten deviņiem vai pat vēlāk vakarā.

Un man bija gods, prieks un laime piedalīties šīs vērienīgās filmas tapšanā. Tā nebija tikai mūzikas rakstīšana, piespēlēšana vai iedziedāšana, tas bija vesels piedzīvojums, ko nogāju es un pārējie mākslinieki Saules ceļā.

Kā radošais liktenis saveda tevi kopā ar Rozi Stiebru?

Man zināmā teika vēsta, ka Roze Stiebra reiz braukusi savā auto un klausījusies mūsu mūzikas izdevējas Ivetas Mielavas iedoto “Jauno Jāņu orķestra” disku “Kālabad”.

Jau pie trešās dziesmas viņa savam dzīvesbiedram esot teikusi: “Es taisīšu jaunu filmu un zinu, kas rakstīs mūziku.” Sākumā Roze gribēja filmu veidot, balstoties uz šajā diskā ieskaņotajām dziesmām, bet vēlāk sākām kopā iet pavisam citu ceļu.

Mūziku filmai “Saule brauca debesīs” rakstīju veselu gadu, bet es to nebūtu uzrakstījis tādu, ja man ik sekundi mājās nebūtu Rozes Stiebras klātbūtnes sajūtas.

Viss mūzikas radīšanas process bija ļoti intensīvs un interesants – tas bija viens no radošākajiem gadiem manā mūžā.

Tava pamanāmākā radošā darbība līdz šim saistījusies ar grupu “Dzelzs vilks”. Kam tev bija vajadzīgs “Jauno Jāņu orķestris”?

Man tas nebija vajadzīgs (smejas). Pirms tam likās, ka man bez “Dzelzs vilka” nekā cita nebūs, bet pienāca 2005. gads, mani uzrunāja mūsu izdevēja Iveta Mielava ar piedāvājumu uztaisīt eks­perimentu ar tautasdziesmām.

Reklāma
Reklāma

Toreiz man tas šķita komiski, jo nevarēju sevi iedomāties šādā projektā. Tomēr Zane Šmite mums iedeva melodijas un tekstus, lai padomājam. Tajā laikā kopā ar Kasparu (grupas “Dzelzs vilks” taustiņinstrumentālists Kaspars Tobis. – Aut.) aktīvi strādājām pie horeogrāfes Olgas Žitluhinas ar laikmetīgo deju, izmantojot akordeonu un mandolīnu.

Paspēlējām arī tautasdziesmas ar šiem instrumentiem, bet lāgā neskanēja. Tad vienu vakaru man ienāca prātā paspēlēt, izmantojot tikai tek­stu. Tā radās pirmās dziesmas diskam “Kur vakara zvaigzne lec”, ko ierakstījām pie grupas “Jauns Mēness” ģitārista Ginta Solas, kurš vēlāk kļuva par mūsu producentu. Viņš palīdzēja man ieklausīties sevī un atrast roka pasaulei atšķirīgu interpretāciju.

Sākumā spēlēju, kā man lika, bet pamazām tā kļuva par aizraušanos, jo kaut kādā mistiskā veidā es to sajutu kā saikni ar savu senču pasauli. Arī ar iedomāto nākotnes pasauli – kā skandināvu un latviešu mitoloģijā koks, kas savieno debesis un pazemi.

Sāku veidot pats savus stāstus, kuru izstāstīšanai dainas jau papildināju ar saviem vārdiem. Tā tapa “Dzelzs vilka” albums “Uijā, uijā, nikni vilki”.

Vairākus gadus rīkojām šīm mūsdienu dainām veltītus koncertus vasaras saulgriežu laikā Rīgas pilsētvidē, nodēvējot tos par Jauno Jāņu festivālu. Festivāls beidzās, orķestris palika, kas nu iet savu muzikālo ceļu, jo vēlme spēlēt mūziku ar dainu tekstiem ir palikusi. Šobrīd “Jauno Jāņu orķestrī” no “Dzelzs vilka” sastāva esam tikai mēs ar Kasparu, tādēļ loģiska likās doma spēlēt dainu repertuāru ar citu identitāti.

Bet jums taču “Jauno Jāņu orķestra” sastāvā nav neviena Jāņa!

Tas tiešām ir paradokss. “Dzelzs vilka” pirmajā sastāvā vismaz vienam mūziķim otrais vārds bija Jānis, toties tagad visiem “Jāni” varam pievilkt klāt.

Tā, lūk, Juris kļūst par Jurjāni, Kaspars – par Kasparjāni, Andris – par Andri­jāni un Valērijs – par Valerjāni, bet mūsu grupas daile Ieva gan ir un paliek Ieva. Šie visi tad arī ir jaunie “Jāņi”, kas ierakstījuši un izdevuši jau trīs albumus, tostarp “Saule brauca debesīs” ar septiņpadsmit dziesmām.

Radoši bagāts tev izvērties šis pirmsjāņu laiks – tava mūzika skanēs arī izrādē “Brīvprātīgais”, ko iestudējuši Valmieras jaunieši.

Izrāde tapa par godu Cēsu kauju simtgadei, kurās skolnieki ar ieročiem rokās cēlās aizstāvēt tikko dzimušo Latvijas valsti pret ārējiem ienaidniekiem.

Režisore ir Anta Priedīte, scenogrāfs – Aigars Ozoliņš. Izrādē piedalās trīs profesionāli aktieri, pārējie ir Valmieras skolu audzēkņi. Topot izrādei, divus mēnešus dzīvojos pa Valmieru, kopā muzicējām, jo no viņiem vajadzēja izveidot orķestri, kas spēlē un dzied. Jaunieši ļoti muzikāli, un, ceru, iestudējumā mums izdevās iedzīvināt to patriotisko garu, ar kādu tolaik skolnieki no skolas sola devās karot.

Notikušas jau četras izrādes un piektā būs 22. jūnijā Cēsīs, kur tieši pirms simt gadiem Jāņu dienā tika svinēta vēsturiskā uzvara, kuru kaldināt palīdzēja arī igauņi. Par Cēsu kaujām biju lasījis bērnībā. Tolaik mēs dzīvojām Mālpilī un ģimenē bijām pieci bērni.

Vasarā vecākos – mani un brāli – aizsūtīja uz Valku pie vecmammas. Tur vectēva, Latvijas armijas kapteiņa (viņš jau bija aizsaulē) skapī aiz stikla atradās gan K. Ulmaņa kopotie raksti, gan Latvijas atbrīvošanas kara vēsture – ņem tik un lasi! Brīnos, kā vecmamma tās tik atklāti tur turēja, bet laikam pati nelasīja – vairāk viņai patika cept kūkas.

Grāmatā par atbrīvošanas karu bija daudz bilžu, interesanti lasīt, tādēļ vēlāk padomju vēsture likās neizprotama un laikam skolā uzdevu pārāk daudz jautājumu. “Brīvprātīgais” nav vienkāršs stāsts par to, kas notika pirms simt gadiem, bet gan ieskats mūsdienu jauniešu dzīvē, kas saplūdināts kopā ar vēsturiskiem notikumiem.

Skatoties izrādi, es sajutu laika plūdumu – pagātnes pieskārienu, šodienas mirkļus un atblāzmu no nākotnes. Sākumā dziesmu tekstus rakstīju es, bet vēlāk kopā ar jauniešiem – tā aizrāvāmies, ka devu viņiem zaļo gaismu. Šī izrāde noteikti jānoskatās jauniešiem, jo viņiem ir ļoti svarīgi, ka par vēsturi runā nevis profesori, bet vienaudži, savējie.

Atgriežoties pie Jāņu svinēšanas, vai vari minēt kādu savu mīļāko tautasdziesmu vai Jāņos dziedāto dziesmu?

Es tā uzreiz nevaru pateikt, jo parasti mīļākās dziesmas ir tās, kuras dziedājuši mūsu vecāki. Gan jau mana mamma arī ir dziedājusi, tikai es vairs neatceros. Man vislabākā mūzika ir mīļotā cilvēka mierīgā elpa blakus.

Svarīga ir ģimene. Dziesmas pēc tam uzdziedāsim, to mums, latviešiem, ir daudz.

Bet ja nu tomēr: “Saule brauca debesīs ar dzeltenu kumeliņu, pērkonīts ducināja visu cauru vasariņu.” Dainu teksti ir ļoti piesātināti un ļauj vaļu fantāzijai.

Tu visu sevi vari realizēt mūzikā, jo tava ģimene dažādos veidos arī ir saistīta ar to. Vai sanāk laika pabūt kopā ārpus savas mūzikas?

Jau teicu, ģimene man ir ļoti svarīga, bet tikpat svarīgi, ka varu darīt to, ko gribu. Tā ir īstā laime. Un varu izvēlēties, ko darīt. Protams, ne vienmēr sanāk, jo reizēm jāpakļaujas materiālām lietām, taču pēc tam tomēr daru, ko gribu.

Divreiz gadā cenšamies visi kaut kur aizbraukt. Pēdējoreiz kopā skatījāmies “Hamletu” Valmieras teātrī (tā bija vecāsmammas vēlēšanās) un britu rokgrupas “Muse” koncertu “Arēnā Rīga”, pēc kura mājupceļā risinājās kaismīgas diskusijas.

Kā pavadīsi Jāņu nakti?

Kāpšu uz skatuves Ropažos, bet, Līgo naktij pārtopot Jāņu rītā, “ducināsim” Dzegužkalnā. Gaidām visus ciemos! Divreiz jau esam tur bijuši, bet trešoreiz ies vēl jautrāk. Jo “Jauno Jāņu orķestris” nav nekāds skumjo dziesmu dziedātājs.

Ko tu novēli visiem līgotājiem?

Lai Jāņu zāles un visi baltās nakts labumi dod labklājību un auglību Latvijai un tautai! Un, protams, katram jāpieslēdz prāts svinēšanai – lai nebrauktu dzēruši, nepār­ēstos un viens otram nenodarītu pāri Jāņu nakts emocionālajā trakumā!

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Vilks, Jāņi un gaiss.

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Bez savas ģimenes.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Tas brīdis, kad ansamblis un publika dzied vienu dziesmu kopā.

Labākā izklaide?

Pastaiga vienam pašam vai kopā ar suni.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.