Kā labāk izmantot lineļļu krāsošanai 0
Ceļojot pa Skandināvijas valstīm, Krieviju un arī Latviju, var redzēt simtgadīgas koka ēkas, baznīcas un klosterus, uz kuru fasādēm vēl joprojām saglabājies krāsas klājums, kas izgatavota no lineļļas un iežu izcelsmes pigmentiem.
Kādreiz šādu krāsu gatavoja mājas apstākļos – vārīja lielā katlā vai turēja vannās zem klajas debess, līdz tā kļuva pietiekami viskoza, un pēc tam pievienoja dabiskos pigmentus. Mūsdienās to dara industrializēti, izmantojot procesam nepieciešamās iekārtas, kas arī paaugstina drošību, jo lineļļas gatavošana nepiemērotā temperatūrā var izrādīties arī bīstama.
Kā otrā āda
Lineļļas krāsu lielākais pluss ir elastība, proti, tās staigā līdzi kokam un laikapstākļu ietekmē neplaisā un nelobās. Fasāde nav jāatjauno vismaz desmit piecpadsmit gadu. Tās sulīgumu var uzlabot ar pernicu, kam ieteicams pievienot nedaudz sveķu vai balzamterpentīnu. Fasādi var arī tikai ietonēt ar lineļļas lazūru vai beici, taču saule to ātri “noēdīs” un fasādes krāsojums jāatjauno jau pēc gada.
Uzklājot lineļļas krāsu, iepriekšējais virsmas krāsojums nav jānoņem, tam var krāsot pāri. Lineļļu nav iespējams noņemt, jo tā ir dziļi iesūkusies koksnē, taču fasādi var pārkrāsot citā tonī – pat gaiša lineļļas krāsa nosegs tumšāku.
Vienīgi lineļļas beices gadījumā jāizvēlas tas pats tonis vai tumšāks.
Telpās šo krāsu izvēle ir ieguldījums veselīgā dzīves vidē, jo tās nesatur ķīmiskus šķīdinātājus, kas izdala toksiskas un kancerogēnas vielas. Ar lineļļas krāsām, ja vien ražotājs tām nav pievienojis kādu ķīmiju, lai tā ātrāk žūtu, var darboties pat bērni un gulēt pēc tam svaigi krāsotā telpā.
Kāpēc dažas lineļļas krāsas žūst labāk, bet citas sliktāk? Daži ražotāji pievieno kādu šķīdinātāju, kas nodrošina krāsu ātrāku žūšanu, bet tas nozīmē, ka tās vairs nav pilnībā dabiskas (izņemot sveķu vai balzamterpentīna gadījumā). Tāpat atšķiras krāsu gatavošanas metodes, proti, auksti spiesta lineļļa var būt gan speciāli rūpnieciski karsēta, gan nekarsēta. Ja krāsu gatavo no nekarsētas lineļļas, tā daudz lēnāk žūst un tik labi neiesūcas koksnē. Karsēšanas laikā lineļļa oksidējas (savienojas ar skābekli) un arī polimerizējas – kļūst bieza un viskoza, bet taukskābes sadalās smalkākās, tāpēc spēj iesūkties koksnē līdz pat 2 – 4 mm. Tādējādi iegūst produktu, ko sauc par pernicu un izmanto koka gruntēšanai pirms krāsošanas vai arī vienkārši spīduma un lielākas aizsardzības piešķiršanai koka virsmām. Lai iegūtu lineļļu, kas paredzēta pernicas un krāsas gatavošanai, nepieciešami tieši eļļas lini – tie satur vairāk linolēnskābes, kas nodrošina krāsas ātrāku žūšanu.
Lielākoties lineļļas krāsu ražotāji iegādājas jau gatavu pernicu no Zviedrijas, Vācijas vai Lietuvas, kam pievieno dažādu krāsu minerālpigmentus. Tos iegūst no samaltiem neorganiskajiem iežiem, kam piemīt laba gaismas izturība un segtspēja. Atšķirībā no šķidriem un sintētiski iekrāsotiem minerālpigmentiem sasmalcināti ieži aizsargā arī no mitruma un atstaro ultravioletos starus, pasargājot krāsu no izbalēšanas. Atsevišķi ražotāji krāsām pievieno arī sveķus, kas krāsojumu cietina un palielina nodilumizturību (īpaši grīdām un terasēm), kā arī dažāda veida pildvielas: mālu, krītu, laukšpatu, bārija sulfātu u. c. Bez šādām pildvielām, ja vien lineļļai pietiekamā daudzumā pievieno pigmentus, var iztikt, jo tās palielina vienīgi krāsas apjomu un samazina ražošanas izmaksas (atšķirībā no pigmentiem tās ir lētākas). Dažkārt lineļļas krāsai pievieno arī darvu, kas palielina koksnes aizsargspējas, jo tā lieliski aizsargā pret bakteriālo ietekmi.
Kā pareizi krāsot
Šo krāsu mīnuss ir laikietilpīga uzklāšana un salīdzinoši ilga žūšana. Vieni ražotāji iesaka koksni pirms krāsošanas kārtīgi piesūcināt ar pernicu, citi apgalvo, ka lineļļas uzklāšanai koka virsma nav speciāli jāsagatavo. Krāsu klāj plānā kārtā (gandrīz ar sausu otu), tāpēc patēriņš ir daudz mazāks, nekā izmantojot ķīmiskās krāsas. Katrai kārtai noteikti jāļauj “atpūsties”. Nevajadzētu paļauties uz ražotāju apgalvojumiem, ka pernica un dabiska lineļļas krāsa spēj nožūt diennakts laikā. Parasti jārēķinās vismaz ar trim diennaktīm. Ieteicamākais laiks ir silta un vējaina pavasara vai vasaras diena (+20 – 25 °C). Pirms lietošanas lineļļas krāsa rūpīgi jāsamaisa, jo pigments var būt nosēdies.
Edgara Raituma klasiskajā receptē ilgnoturīga un kvalitatīva krāsojuma iegūšanai ieteikts koksni vispirms gruntēt. Virsmai bagātīgā slānī uzklāj pernicu, ko pirms tam (ieteicams pievienot arī nedaudz krāsu) uz elektriskās plīts uzkarsē, jo tad tā vieglāk iesūcas koksnē. Pēc tam var pievienot arī nedaudz sveķu vai balzamterpentīnu. Ja pernica pēc četrām stundām nav vēl pilnībā iesūkusies koksnē, to noslauka ar lupatiņu un ļauj virsmai trīs dienas žūt. Otru reizi gruntē ar lineļļu, ko vairs speciāli nekarsē. Tā pilnībā vairs neiesūcas, tāpēc liekā eļļa tajā pašā dienā jānoslauka vai jāizlīdzina (ja eļļa ir jau iežuvusi, to izlīdzināt vai novākt ir grūti). Vietām virsma var būt matēta, vietām spīdīga. Ļauj žūt trīs dienas. Trešo kārtu klāj tāpat kā otro. Eļļu, kas neiesūcas, izlīdzina vai noslauka. Tādējādi vajadzētu iegūt viscaur vienādi daļēji spīdīgu virsmu. Pēc gruntēšanas virsmu krāso jeb, precīzāk, notiek krāsas ieberzēšana. Krāsu pirmajai kārtai atšķaida ar sveķiem vai balzamterpentīnu (1/10 daļa). Atšķirībā no pernicas krāsu vairs nekarsē un nost arī pēc tam vairs neko neslauka. Klāj plānā kārtā, krāsu ieberzējot ar lupatiņu (nost neko ar lupatiņu vairs neslauka). Krāsai virsma nav jānosedz pilnībā. Žāvē trīs dienas. Otrajā un trešajā krāsošanas reizē krāsai pievieno nedaudz pernicas (1/10 daļa) un klāj plānā kārtā koksnes šķiedras virzienā. Ja otrajā krāsošanas reizē izmanto citu toni, iespējams panākt dekoratīvu efektu.
Lupatas un avīzes, kurās slaucīta lineļļa, pēc lietošanas vienmēr jāsadedzina vai jāsamērcē ūdenī, jo tās, lineļļai oksidējoties, sakarst un var pašaizdegties (uz darba rīkiem vai atvērtu lineļļas krāsas kārbu tas neattiecas). Otas pēc krāsošanas vislabāk iemērkt tīrā lineļļā, kurā krāsas pigments “nokritīs”, un otas vienmēr būs tīras.
