Siliņa tad būtu kā kliba pīle” – Romāns Meļņiks ieskicē pašreizējo situāciju valdībā un tālākās sadarbības iespējas
0
Kritīs vai nekritīs valdība – tāds bija lielais jautājums pēc tam, kad svētdien premjere pieprasīja aizsardzības ministra atkāpšanos, piesakot no sava pulka it kā neitrālu pretendentu amatam, savukārt patriektā ministra pārstāvētā partija Progresīvie premjerei veltīja skarbus epitetus un apvainojumus melošanā.
Šķita, ka pēc kā tāda ne vieniem, ne otriem atpakaļceļa vairs nav. Izrādījās, ka ceļš nav vajadzīgs – var stāvēt uz vietas. Ne valdība krita, ne nekrita. Nu jau vairākas dienas koalīcijas partneri ir kā šķīries laulāto pāris, kas turpina dzīvot vienā dzīvoklī, gulēt vienā gultā, katrs savu ēst pie viena brokastu galda, vienlaikus vairoties sarunāties.
Kas tālāk? Opozīcijā esošā Nacionālā apvienība saka, ka jāveido jauna valdība, viņi gatavi ņemt premjera amatu. Bet vai varas partijas ļoti raujas savu valdību gāzt? Jaunā Vienotība noteikti nē, jo jebkurā citā salikumā tā paliktu bez premjera un finanšu ministra amata.
Progresīvie? Tiem, tā teikt, nespīd tikšana nākamajā valdībā, ja tādu veidotu šīs Saeimas laikā, bet, šķiet, ka vismaz kampaņas laikā tas viņiem varētu pat būt izdevīgi – varētu uz pilnu jaudu kritizēt visus pēc kārtas.
Vienīgais risks tādā gadījumā ir sabojāt attiecības ar partneriem Rīgas domē, attiecīgi zaudēt mēra amatu.
Varbūt valdību gāzt ieinteresēta ZZS? Varbūt. Tā būtu Jaunās Vienotības gāšana no troņa, faktiski izgāšanās un tas liek domāt, ka varbūt būtu pārvilināma daļa vēlētāju. Jebkurā gadījumā ZZS nav “galvenie varoņi” pašreizējā koalīcijas partneru kašķī, viņi var mierīgi pastāvēt malā, rēķinoties, ka būs arī citā valdībā, ja tādu vēl spētu sastiķēt.
Labi, viena lieta ir gāzt valdību, bet pavisam cita – izveidot tās vietā jaunu. Tikai dažus mēnešus pirms vēlēšanām. Īsam periodam. Vai tas izdotos? Tas vēl uz jautājuma zīmes, jo vairāk tāpēc, ka katra partija tad vairāk domātu par to, kā ministru amatus steigā varētu izmantot par tribīni vēlētāju uzrunāšanai, bet ne visu nozaru vadība šim nolūkam der. Kurš ņemtu tos nepopulāros ministru amatus, pieļaujotm, ka konkurentiem tiek labāki?
Vēl ir variants, ka valdība krīt, bet jaunu izveidot tās vietā neviens nespēj, tad nu esošā savas funkcijas pilda līdz jaunas valdības izveidošanai jau nākamajā Saeimā. Siliņa tad būtu kā kliba pīle.
Politiskā žargonā izsakoties. Un tas nav personisks apvainojums – katrs var vārdnīcās atrast, ka tas nozīmē amatpersonas būšanu situācijā, kad balsis lēmumu pieņemšanai vairs nav, attiecīgi solījumiem neviens vairs netic un izredzes gūt daudz maz jēdzīgus panākumus vēlēšanās aizvien samazinās. Un būt premjeres amatā vēlreiz noteikti izredzes vairs nav.
Tiesa, līdzīgi apstākļi tieši Jaunajai Vienotībai, to pārstāvošajai premjerei ir arī tad, ja Progresīvie kā tādi prom neejoši šķirteņi paliek valdības ģimenē. Siliņa varēs paļauties uz viņiem? Nē! Viņi varēs ko panākt? Arī nē. Dreifēšana pa straumi kā ledum pa upi pavasarī. Galu gaidot.
Kā būs ar vakanto aizsardzības ministra vietu? Siliņas nominēto pulkvedi Raivi Melni amatā apstiprinās? Lai uz to atbildētu, jāsaprot, kurš ieinteresēts par viņu balsot. Ka Jaunā Vienotība, tas skaidrs. Kurš vēl? Nu labi, varbūt vēl ZZS deputātus pierunās, aizkulišu sarunās piesolot kaut ko vērtīgu pretī. Un viss. Jo kāpēc gan lai Progresīvie balsotu par Vienotības virzīto kandidātu Progresīvajiem ar kaunu atņemta ministra amatā? Saprotams, ka viņi gatavi daudzus “krupjus norīt”, bet vai bezgalīgi daudzus?
Skaidrs, ka par ministra apstiprināšanu nebalsos arī opozīcijas partijas. Kāpēc lai viņi dotu iespēju Jaunajai Vienotībai pirms vēlēšanām kā īpaši izcelties, palikt par uzvarētājU šajā kašķī?
Protams, Latvijas politikā visādi brīnumi piedzīvoti, arī tas, ka partijas nobalso pilnīgi pretēji savām acīmredzamām interesēm un iepriekš deklarētajam, taču tādi gadījumi tad uzprasās pēc kārtīgām pārbaudēm par to, kāda samaksa saņemta par nostājas mainīšanu.
