Guļam vai neguļam? Kā pārvaldīt pašam savus sapņus 3
Guntars Pļavinskis, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Zinātnieki izstrādājuši pilnībā jaunu tehnoloģiju, kas ļauj ar tā dēvētās neirogarnitūras palīdzību pārvaldīt sapņus, un tajā mūsdienu latviešu valodā par interfeisu dēvētā sistēma “smadzenes–dators” saviem nolūkiem izmanto elektroencefalogrāfiju un neirotīklus. Pagaidām vēl nav izdevies pilnībā detalizēti atjaunot iepriekšējā naktī sapņoto, taču vismaz var izdoties ļoti precīzi noteikt sapņa kategoriju: tīkams vai netīkams, murgs un tamlīdzīgi. Vēstīts, ka pilnvērtīgi ar šo jauno tehnoloģiju restaurēt un pārvaldīt sapņus būšot iespējams jau 2025. gadā. Interesanti.
Guļam vai neguļam?
Pēc virknes laboratorijas eksperimentu apvienota amerikāņu, vācu, franču un holandiešu pētnieku grupa nākusi klajā ar paziņojumu: nav izslēgts, ka būs iespējams ar miegā esošu cilvēku arī “sarunāties” – jautāt un saņemt atbildes. Pētnieki pauduši, ka smadzenes ir spējīgas miegā uztvert cilvēka runu un visnotaļ jēgpilni uz to reaģēt. Līdz ar to varot uzskatīt par novecojušu pieņēmumu, ka guloša cilvēka maņu orgāni pilnībā it kā atslēdzas un nekādi nereaģē uz apkārt notiekošo. Esot pat gluži otrādi, proti, ar aizmigušiem cilvēkiem ne tikai iespējams nodibināt kontaktus, bet varot arī pārvērst sapņošanas procesu aizraujošā piedzīvojumā.
Par šādam nolūkam vispiemērotāko laiku atzīta ātrā un seklā miega fāze, ko raksturo intensīvas acu ābolu kustības un spilgti, atmiņā labi paliekoši sapņu sižeti. Bet pašu eksperimentu būtība ir tāda, ka attiecīgajā stāvoklī esoši brīvprātīgie ar iepriekš atrunātiem signāliem (piemēram, acu kustība pa labi vai pa kreisi, mirkšķināšana un tamlīdzīgi) apstiprina, ka dzird un saprot jautājumus, kurus uzdod pētnieki. Noskaidrojās, ka noteiktā miega fāzē brīvprātīgie ne tikai atbildēja uz jautājumiem, bet pat spēja izpildīt vienkāršas matemātiskās darbības, savukārt pēc pilnīgas pamošanās varēja pastāstīt, par ko tieši eksperimentētāji viņus iztaujājuši.
Psihofizikas speciālisti izstrādājuši tādas tehnikas, kas palīdz ieiet apzinātas sapņošanas stāvoklī atbilstoši savai vēlmei un tad sekot procesam, saglabājot gribas kontroli. Šim nolūkam iemigšanas procesā cilvēkam ir pašam sev jājautā: “Es guļu vai arī ne?”, kā arī jāpārbauda apkārtējās vides fiziskās īpašības – vai tās atbilst zinātniskajiem priekšstatiem.
Pētnieki piedāvājuši atsaukt atmiņā kadrus no filmas “Sākums”, kur tās varonis uz robežas ar citu dimensiju novēro vilciņu: ja tas griežas nepalēninoties, tas nozīmē, ka varonis ir cieši aizmidzis, bet, ja vilciņš nogāzies uz sāniem, viss notiek realitātē. Šajā aspektā tad arī balstīta apzinātu sapņu veidošanas tehnika: cilvēkam jāpievērš uzmanība kaut kādām noteiktām lietām, par kuru uzvedību un stāvokli reālajā pasaulē viņš nav pārliecināts. Saistībā ar minēto kontrolēšanas spēju jeb par to, kā tad vispār var aizmigt, ja visu laiku sevi jākontrolē, varot piebilst, ka miega badā esošs cilvēks aizmigs jebkurā gadījumā, arī tad, ja izmisīgi centīsies palikt nomodā. Ja ne šajā, tad nākamajā vakarā noteikti. Nu, piektajā jau pavisam droši…
Fizioloģijas speciālisti apstiprinājuši, ka patiešām ir iespējami apzināti sapņi. Krievijas Zinātņu akadēmijas Smadzeņu institūta ilggadējs vadītājs Svjatoslavs Medvedevs paudis, ka to labi zinot pats no savas pieredzes. Piemēram, kad viņš cenšas savā viedierīcē uzņemt kādu tālruņa numuru, taču tas nekādi neizdodas, tas nozīmējot, ka tajā mirklī viņš guļ un viedierīci redz tikai sapnī. Tiesa, var arī piebilst, ka pagaidām gan nav gluži zinātniski apstiprināta tādu “negulošo” smadzeņu iecirkņu esamība. Un tieši tas arī šķiet dīvaini. Cilvēki taču nav delfīni, kuriem, kā zināms, viena smadzeņu puslode guļ, savukārt otra paliek nomodā. Cilvēka smadzenes darbojas citādi. Tomēr ir zināms, ka cilvēkam arī miegā darbojas noteikti maņas avoti: “ātro” sapņu laikā viņš pietiekami daudz ko jūt, smadzenēs turpina ieplūst maņu orgānu jeb sensorā informācija. Pētnieki minējuši piemēru – kad māte guļ, bet viņas mazulis kādā brīdī sāk darīt kaut ko bīstamu, viņa allaž laikus pamostas un novērš visus apdraudējumus. Tas esot fakts.
Kaut kādi noteikti signāli no ārējās pasaules var “caursist” miega barjeru un kalpot kā pamats konkrētu notikumu attīstībai sapņos. Piemēram, pie braucošas automašīnas stūres aizmidzis vadītājs sapnī redz kaut ko ļoti krāšņu, spilgtu, taču vēlāk noskaidrojas, ka tās bijušas pretimbraucošā automobiļa tālās gaismas un tamlīdzīgi.
Zemapziņā nemaz nevajadzētu līst iekšā
Ir arī citi piemēri. Cilvēks sapnī redz, ka atrodas Āfrikā, taču nezin kāpēc ar velteņiem kājās. Patiesībā, izrādās, tas atspoguļo to, ka guļamistabā ir karsti, tā nav labi izvēdināta, apkure darbojas pārlieku sparīgi, gulošais jūtas nekomfortabli. Kādi varētu būt varianti? Piecelties un atvērt logu? Lai nepārtrauktu miegu, smadzenes sāk skaidrot – tu taču redzi, ka esi Āfrikā, bet tur vienmēr ir karsts, tāpēc viss ir kārtībā, guli vien mierīgi tālāk…
Un vēl pārejas momentā no miega uz nomodu vai otrādi smadzenes vienmēr izjūt kaut ko līdzīgu savdabīgam reibumam. Tas ir tāds mirklis, kurā cilvēkam esot iespējams iegalvot praktiski jebko. Pa šo šauro josliņu starp nomodu un miegu iespējams ielavīties un īstenot iegalvojumu. Psihologi šo aspektu sen labi zinot – tieši tādos momentos parasti arī notiekot lielākā daļa dažādu apskaidrību, ģeniālu, it kā nosapņotu atklājumu. Proti, daudzi zinātnieki savus labākos atklājumus veikuši miegā un faktiski nosapņojuši tāpēc, ka tajā laikā domas spēks ir pilnībā atbrīvots no visa liekā, no visām iespējamām važām.
Tostarp pētnieki uzskata, ka tad, ja cilvēks miegā itin sakarīgi atbild uz jautājumiem, to tomēr vairs nevarot uzskatīt par pilnvērtīgu miegu. Kad ar cilvēku sazinās, izmantojot žestus, konkrētu mīmiku vai vēl kādus citus signālus un viņš uz visu to adekvāti reaģē, tas nozīmē, ka viņš tomēr neguļ. Vai tas varētu nozīmēt, ka pētnieki par miegu uzskata kaut ko pilnībā citu? Piemēram, eksperimenta dalībnieks varētu būt transa stāvoklī, ko var sasniegt arī ar hipnozes palīdzību, un tam tad vairs nav nekādas saistības ar īstu miegu. Kā mēdz teikt, iespējams jau ir viss…
Tostarp virkne pētnieku brīdina: mēģinājumi nodibināt saikni ar saviem murgiem, ar savu sapņu notikumiem un to personāžiem var izrādīties arī ļoti bīstami. Apzinātā sapnī cilvēks cenšas aizkļūt līdz savas psihes zemapziņas slānim, lai gan absolūti neko nezina par tās iedabu. Bet tur esot gan labais, gan ne tik labais – pozitīvais un negatīvais. Ja cilvēks sastapsies ar savu “ēnu”, savu tumšo pusi, viņš neizbēgami būs pamatīgi šokēts, un tāda satikšanās var beigties arī ļoti skumji, jo sevišķi cilvēkiem ar pavājinātu psihisko izturību. Mēģinot savas problēmas atrisināt tādā veidā, patiesībā cilvēks tajās var iestigt vēl dziļāk. Vārdu sakot, nezinot tur valdošos likumus, nevajadzētu līst iekšā zemapziņā. Bet šos likumus mēs patiešām nezinām!
Noderīgie miega sakaru seansi
Ir arī vēl citas versijas. Piemēram, tajā gadījumā, ja šāda darbošanās un ar to saistītie eksperimenti patiešām negatīvi ietekmētu cilvēka psihi, tie cilvēki, kuri apguvuši savu sapņu apzinātu vadīšanu, bez izņēmuma visi sirgtu ar piesolītajiem psiholoģiskajiem traucējumiem. Taču tas tā nezin kāpēc nenotiekot. Pat gluži otrādi, viss liecina, ka ceļojumi apzinātajā sapņošanā itin nemaz nav bīstami cilvēkam. Turklāt tos pat sekmīgi izmanto dažādu nervu darbības traucējumu ārstēšanā, galvenokārt nolūkā atvieglot ciešanas tiem cilvēkiem, kuri sirgst ar posttraumatiskā stresa sindromu, kas bieži novērojams mūsdienu karadarbības dalībniekiem un vardarbības upuriem, kuriem sapņos mēdz ataust bezgala cietsirdīgas pagātnes notikumu ainas.
Miega problēmu speciālisti jeb somnologi uzskata: divpusējie “sakaru seansi” ar gulošajiem dos iespēju rast atbildes uz jautājumiem, kas satrauc ne tikai speciālistus un pētniekus, bet faktiski ikvienu, kurš jūt vilinājumu izbaudīt “saldus sapnīšus”. Un runa varētu būt par dažādiem jautājumiem, piemēram: kāpēc mēs sapņos bieži redzam aptuveni vienus un tos pašus sižetus, vai patiešām pastāv pravietiskie sapņi un tamlīdzīgi.
