“Kāpēc tas sabiedrībā tiek uzskatīts par normu?” Sieviete apšauba ierasto praksi – dot bērnam tēva uzvārdu, ja vecāki nav precējušies 26
Vai bērnam, kura vecāki nav laulībā, būtu jāsaņem tēva vai mātes uzvārds? Šādu jautājumu platformā “Threads” aktualizējusi kāda sieviete, aizsākot plašu diskusiju par tradīcijām, vecāku atbildību un to, cik liela nozīme mūsdienās ir bērna uzvārdam.
Lietotāju viedokļi šajā jautājumā krasi atšķiras – vieni uzskata, ka bērnam loģiskāk būtu saņemt mātes uzvārdu, ja vecāki nav precējušies, savukārt citi uzsver, ka uzvārds apliecina abu vecāku saikni ar bērnu un nav atkarīgs no laulības fakta.
Ieraksta autore raksta: “Es nesaprotu, kāpēc sievietes, kuras nav laulībā, bērnam dod tēva uzvārdu. No mana skatpunkta, ja vīrietis nav gatavs uzņemties atbildību par sievieti, kura viņam dāvā bērnu, tad kāpēc bērnam būtu jānes tieši viņa uzvārds?”
Viņa norāda, ka tieši sieviete bērnu iznēsā deviņus mēnešus, dzemdē un bieži vien uzņemas lielāko daļu rūpju par bērnu, tomēr sabiedrībā joprojām par pašsaprotamu tiek uzskatīts, ka bērnam tiek dots tēva uzvārds.
“Kāpēc tas sabiedrībā tiek uzskatīts par normu? Vai tāpēc, lai neaizskartu vīrieti? Vai tāpēc, ka tā vienkārši pieņemts?”
Viņa arī vaicā, kāpēc sabiedrībā par normālu tiek uzskatīts, ka mātei un bērnam var būt atšķirīgi uzvārdi, savukārt līdzīga situācija attiecībā uz tēvu tiek vērtēta citādi.
Komentāros daudzi norādīja, ka bērna uzvārda izvēle katrā ģimenē ir individuāls jautājums un tai nevajadzētu būt atkarīgai tikai no tā, vai vecāki ir precējušies.
Kāda komentētāja raksta: “Uzvārdam un arī laulībai nav korelācijas ar atbildību.”
Savukārt citi uzsvēra, ka tēva uzvārds nav uztverams kā atlīdzība par laulību, bet gan kā apliecinājums bērna saiknei ar abiem vecākiem.
“Manuprāt, arī tēvam ir tiesības just piederību savam bērnam. Ja viņš piedalās audzināšanā un uzņemas atbildību, kāpēc viņa uzvārds būtu kaut kas nepareizs tikai tāpēc, ka vecāki nav precējušies? Tēva uzvārds nav dāvana vīrietim par laulību – tas ir bērna saiknes ar abiem vecākiem apliecinājums.”
Vairāki lietotāji diskusijā uzsvēra, ka laulība nav tikai simbolisks apliecinājums attiecībām, bet tai ir arī būtiska juridiska nozīme.
“Godīgi sakot nesaprotu arī es. Arī to viedokli, ka laulība ir tikai papīrs, jo nav un ne tuvu nav. Bez laulības, ja kaut kas notiks un otra puse būs slimnīcā, tev tiesības būs tieši tik pat cik sētās krancim esot aiz durvīm. Uz visu pārējo arī.”
Diskusijā vairāki cilvēki stāstīja par savu pieredzi, norādot, ka bērna uzvārda izvēle viņu ģimenē bijusi abu vecāku kopīgs lēmums.
“Ar meitas tēvu neesam laulībā. Pat kopā neesam. Meitai ir mans uzvārds. Jau, kad piedzima, reģistrējām, abi nolēmām, ka meitai būs mans uzvārds. Tas bija mūsu abu lēmums.”
Savukārt cita komentētāja atzina: “Ja es nebūtu precēta, dotu bērnam savu uzvārdu. Es negribētu, lai bērnam ir cits uzvārdā kā man.”
Vēl kāda lietotāja pauda stingru pārliecību: “Ja man būs bērns, tad viņam būs tāds pats uzvārds kā man. Vai arī divi uzvārdi. Tur pat nav nekādu diskusiju.”
Tikmēr citi dalījās pretējā pieredzē, stāstot, ka bērniem devuši tēva uzvārdu, lai gan laulība noslēgta tikai vēlāk vai arī vecāki nemaz nav precējušies.
Diskusija parādīja, ka sabiedrībā joprojām nepastāv vienots viedoklis par to, kāds uzvārds bērnam būtu piemērotāks gadījumā, ja vecāki nav laulībā.
Daļa uzskata, ka šādās situācijās loģiskāk būtu izvēlēties mātes uzvārdu, jo tieši viņa visbiežāk ir uzņemas vislielākās rūpes par bērnu. Citi savukārt norāda, ka bērna uzvārds nav saistāms ar laulības faktu un tam būtu jāatspoguļo abu vecāku līdzvērtīga loma bērna dzīvē.
