“Kāpēc tieši Palestīnas karogs?” Kārlis Streips par pretrunīgi vērtēto simbolu Rīgas praida gājienā 0
Nesen Rīgā bija kārtējā Praida nedēļa. Nedēļa, kuras laikā Latvijas LGBTQ+ kopiena kopā ar labiem draugiem no Latvijas un visas pasaules atzīmē savu klātbūtni mūsu valsts un pasaules sabiedrībā.
Šogad nebija tas riņķa dancis, kāds attiecībā uz Praidu bija savulaik. Pagājušā gadsimta 90. gados, kad sabiedrība vēl nebija īsti nobriedusi izpratnei, ka sabiedrībā dzīvo visādi cilvēki ar visādām interesēm, process bija regulārs un nogurdinošs:
Rīgas domē sarosījās attiecīgi aizspriedumainie dabas bērni, un pieņemts lēmums par Praida neatļaušanu.
Bet tikai līdz brīdim, kad rīkotāji aizrikšoja uz tiesu, kur strādā cilvēki, kuriem smadzenēs nav aiztures par tādiem jēdzieniem, kā “cilvēka tiesības” un šajā gadījumā konkrēti – “pulcēšanās brīvība.”
No tā neizrietēja, ka kopienas ienaidnieki necentās demonstrēt savu “pārliecību.” Daudzu gadu garumā Praida dalībnieku bija krietni mazāk nekā to, kuri gribēja uz ielas demonstrēt savus iebildumus. Tajā skaitā vienugad mājās sarūpējot izkārnījumus, kurus ielikt maisiņā un tad sviest Praida dalībnieku virzienā.
Higiēnas piemērs visaugstākajā pakāpē.
Citugad Praids bija Vērmaņdārzā un kāds censonis sētai pāri pārmeta sprāgstošu petardi. Konkrēti atceros pāris gadus vēlāk noskatījies dokumentālo filmu “Homo@LV,” kur petardes metējs bija redzams tiesas mājā un ar nīgru smaidiņu atzīdams – ja viņš būtu gribējis kādu ievainot, tad viņš tā arī būtu izdarījis.
Līdzjūtības pret savu līdzcilvēku piemērs visaugstākajā pakāpē.
Tas viss mainījās pirms 11 gadiem, kad labi cilvēki pārliecināja Eiropas LGBTQ+ kustību, ka būtu laba doma lielo Eiropraidu rīkot vienā no kādreizējām PSRS republikām un konkrēti – Latvijā.
Tā bija pirmā reize, kad Latvijas Praidā arī bija gājiens. Pēcāk viens no rīkotājiem pašapmierināti no skatuves Vērmaņdārzā pateica, ja pirmajā praidā bija 50 dalībnieku un 4000 protestētāju, tad šoreiz bija 5000 dalībnieku un tikai daži protestētāji.
Tā tas bija. Uz stūra pretī Vērmaņdārzam pāris ļautiņu ar ierastajiem transparentiem un nīgrumu. Ja godīgi nekad neesmu īsti sapratis kādu, kuram savs “es” un sava dzīve ir jāveido ienaidā pret citiem cilvēkiem.
Kam īsti ir jānotiek galvā kādam, kurš kādā skaistā pavasara rītā pamostas, pakasās un nolemj lūk, šodien es došos uz Vērmaņdārzu un pierādīšu, ka es esmu cilvēka tiesību pretinieks?
Citi, kuriem Praidā kaut kas šķita neakceptējams, saprata, ja nepatīk, nav jāskatās, nav jāpiedalās nekādi. Daži tomēr nevarēja atturēties nepakasot savu muļķīgo aizbriedumu niezi. Dievs ar tādiem.
Personīgi esmu piedalījies Praidā gan Rīgā, gan arī dzimtajā Čikāgā. Nebūs pārspīlēti teikt, ka tajā pēdējā tas Praids ir krietni apjomīgāks nekā tajā pirmajā. Taču ne tāpēc pozitīvāk uztverams.
Čikāgas Praids jau labu laiku ir bijis visai komercializēts pasākums, kurā uzņēmumi un iestādes var demonstrēt savu modernismu pasakot jā, jā, mēs arī atbalstām LGBTQ+ kopienas tiesības, lūk – mūsu pašu LGBTQ+ kopienas darbinieki un kolēģi, raugi, vai mēs neesam paši labākie?
Kādreiz pirmsākumos bija citādāk. Parādē bija tā dēvētie “floti” – platformas, kuras pa ielu vilka pussmagais auto, un tad uz platformas kā tādas varēja būt dažādi elementi, tajā skaitā un konkrēti šīs lietas sponsorēja geju bāri, un uz platformas bija ļoti glīti puiši ar ne īpaši daudz apģērba.
Uzreiz gribu pateikt, arī Čikāgā neviens savu krāniņu uz ielas nevicināja un neviena lesbiete neatklāja savas krūtis. Viens, pie kā puslīdz automātiski ķeras šī pasākuma neapdomīgie pretinieki, ir apgalvojums, ka Praids principā ir viena liela orģija no sākuma līdz beigām, un no tā izriet pats galvenais viņu marasmā:
Kāpēc man un maniem bērniem tā kaut kas būtu jāredz?
Varu tikai atgriezties pie iepriekš teiktā: Nepatīk? Neskaties! Un attiecībā uz tiem bērniem, ko tu teiksi tad, kad viens no tiem uzradīsies savā priekšā ar vārdiem “esmu gejs”? Vai “esmu lesbiete”? Vai “esmu bināra persona?”
Vai arī tad tu būsi absolūti noraidošs? Pats par savu atvasi? Tiešām tava sirds ir tik ļoti sapuvusi?
Austrumeiropas un kādreizējās Padumjās savienības valstīs Praids ir bijis ar citu pieskaņu, kuras pamatā ir doma, ka attiecīgā tauta taču izcīnīja savu neatkarību no represijām un totalitārisma, un tāpēc būtu laba doma attiecīgās tiesības nodrošināt visiem pēc kārtas, un ne tikai heteroseksuāliem vīriešiem.
Tajā gadā, kad Eiropas Praida pasākums bija Rīgā, bija paneļdiskusija, kurā pāris cilvēku no Ukrainas stāstīja par Praidu, kāds sarīkots tur pāris nedēļas iepriekš.
Kur kāds censonis uzradās ar sprāgstvielu, kura piepildīta ar naglām.
Izrādījās, sprāgstviela tikai ievainoja vienu policistu, un pati LGBTQ+ kopiena savāca līdzekļus viņa ārstēšanai slimnīcā.
Nesenāk bija barbariskais kadrs Ungārijā, kurš tāpat kā līdzīgi demagogi visā pasaulē saprata, ka visvieglāk “tautas vērtību” kontekstā ir vērsties pret seksuālajām minoritātēm, un viņš savu klēpja sunīšu parlamentu pārliecināja pieņemt likumu, ka Praids ir aizliegts kā šķira.
Pāris mēnešus vēlāk 200 tūkstoši labu cilvēku izgāja Budapeštas ielās un pierādīja, ka politikāņi varbūt grib dzīvot kaut kādā senā laikmetā, bet pasaule tomēr ir 21. gadsimtā ar visu no tā izrietošo.
Vēl pēc tam Ungārijā opozīcijas partijas beidzot atrada vajadzīgo kopsaucēju, lai histērisko bandītu pasūtītu trīs mājas tālāk un viņa kabatas partijai atņemt vairākumu Nacionālajā Asamblejā.
Savukārt pēc šīgada Praida gājiena Rīgā Feisbukā izcēlās diskusija, par kuru šonedēļ komentārā vēlos paspriest detalizētāk.
Proti, kāds bija pamanījis, ka Praida gājienā cita starpā nests Palestīnas karogs.
“Kāpēc tieši Palestīnas karogs? Ko tas vēsta? Kā tas palīdz Latvijai? Kā tas palīdz pašai LGBT kustībai?”
Tā rakstīja cilvēks, kurš tur uzsāka diskusiju.
Atbildēju, es personīgi esmu gejs, kurš ir spējīgs vienlaikus smadzenēs uzturēt divas principiālas domas:
LGBTQ+ kopienai ir visas tiesības eksistēt, piedalīties sabiedriskajos procesos un dzīvot savu dzīvi bez nepieciešamības sastapt cilvēkus, kuri viņus ienīst tikai tāpēc, ka viņi ir ”citādāki.”
Un pret palestīniešiem konkrēti Gazas joslā Tuvajos Austrumos un ne tikai vērsts tas, ko Starptautiskā krimināltiesa jau pirms laba laiciņa klasificēja kā genocīdu, kara noziegumus un noziegumus pret cilvēci.
Jo Gazas josla pēc 2023. gada oktobra uzbrukuma Izraēlas dienvidos principā ir noslaucīta no zemes virsas, atstājot divus miljonus civiliedzīvotāju ar nepietiekamu pārtiku, nepietiekamu medicīnisku aprūpi un ar dzīvi, kurā jebkurā brīdī uz galvas var uzkrist raķete, vai kāds snaiperis tev iešaus kājā tikai tāpēc, ka tu esi palestīnietis un arābs. Arī tad, ja tu esi pusaudzis vai bērns.
Genocīds. Kara noziegumi. Noziegumi pret cilvēci.
Argumentos par to, kāpēc to visu vajag ignorēt mēdz figurēt divas centrālas domas:
Pirmkārt, Hamās teroristu uzbrukums pret izraēļiem 2023. gadā bija tik prātam neaptverams noziegums, ka izraēļiem ir visas tiesības reaģēt, kā vien viņi paši vēlas.
Un palestīnieši nav atbalstāmi arī tāpēc, ka viņi un arābi plašākajā pasaulē nav nekādi LGBTQ+ kopienas draugi.
Tā nu reiz ir zināmā mērā taisnība. Irānā, kura ir Tuvo Austrumu centrā ne tikai ģeogrāfiskā nozīmē vien, būt par geju ir aizliegts pavisam un, ja tu kā gejs topi pieķerts, sods var būt nopēršana ar pātagu vai arī nāves sods.
Tā dēvētā “Islama valsts,” kura brutalitātē un agresivitātē lika Sadamam Huseinam un citiem monstriem izlikties kā nevainīgiem jēriņiem, gejus mēdza nomest no augstceltņu jumtiem un, ja cilvēks nenomira, lejā uz zemes viņu spārdīt un spīdzināt līdz pēdējam elpas vilcienam.
Bet kaut kad visai sen atpakaļ pasaules ģeopolitikā pastāvēja doma, ka palestīniešiem varētu būt pašiem sava valsts.
Tā būtu valsts ar divām daļām. Viena jau minētajā Gazas joslā un otra – Jordānijas upes Rietumkrastā, kuru Izraēla anektēja no Jordānijas visai tālajā 1967. gadā.
Notika visādas starptautiskas konferences un apspriedes par plašāko jautājumu par faktu, ka Tuvajos Austrumos bija viena Izraēla un vesels bars arābu valstu ar konkrētu politiku – Izraēlu un izraēļus vajag likvidēt.
Kādu laiku šķita, varbūt kaut kas tiks sarunāts. Liels panākums pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē bija tā dēvētais Kempdeivida līgums starp Ēģipti un Izraēlu par diplomātisku attiecību izveidošanu un arīdzan par palestīniešu valsts ierīkošanu Gazā un Rietumkrastā.
Izraēlas premjers un Ēģiptes prezidents par saviem centieniem tika pie Nobela miera prēmijas. Ēģiptes prezidents neilgi pēc tam nogalināts atentātā. Bet bija tāda lieta.
Zinu un saprotu Izraēlas vēsturi. Tā izveidota laikā pēc 2. Pasaules kara kā mājvieta Eiropā un citur pasaulē tik brutāli apspiestajai ebreju tautai. Par ebreju valsti attiecīgajā teritorijā runāts jau Bībeles Vecajā derībā. Nacistu uzrīkotais Holokausts bija iegansts šīs vīzijas realizācijai.
Gandrīz tūdaļ pēc neatkarīgās Izraēlas valsts izveidošanas sākās pirmais karš pret arābiem, kuri tā kaut ko pieļaut negribēja.
Laikā kopš tam konflikti starp Izraēlu un arābu pasauli ir uzliesmojuši un remdināti, bet 2026. gadā esam nonākuši pie visai sasistas siles, ja runa ir konkrēti par palestīniešu tautu.
Kempdeivida līgumā bija paredzētas divas teritorijas, kurās palestīniešiem varētu būt sava valsts. Gazā un Rietumkrastā, un ar laiku izveidota pašpārvalde, kurā palestīniešiem dotas plašākās pašvaldības tiesības.
Hamās teroristu organizācija savu dzīvi sāka kā politiska partija, kura palestīniešus pārliecināja, ka tā tos aizstāvēs un atbalstīs un Gazā un Rietumkrastā izveidos stabilu un veiksmīgu valsti, kurā visiem būs labi.
Savukārt tikpat ļoti, cik palestīnieši ir sapņojuši par savu valsti un savu teritoriju, Telavivā ir saimniekojuši politiķi, kuri tam visam ir teikuši visstingrāko un visaptverošāko לֹא. Ivritu valodā – nē.
Hamās uzbrukums Izraēlas dienvidos šajā lietā bija īstena dāvana no debesīm, jo tas Telavivas galvenajam barbaram ļāva uzvilt kara varoņa bruņas. Nu tik būs!
Sekoja šonedēļ jau minētā Gazas joslas noslaucīšana no zemes virsas. Turienes palestīniešiem piekodināts šodien būt citur, jo konstatēta Hamās mītne un būs bombardēšana. Bet reiz palestīnieši bija ieradušies “drošajā” vietā, arī tur notika bombardēšana ar atpakaļejošu skaidrojumu, ka arī tur esot bijusi teroristu centrāle, bet izraēļi nepaguva civilistus laikus pabrīdināt.
Tā tas ir turpinājies vairāku gadu garumā. Komentāra rakstīšanas dienā bija vēsts par vēl četriem palestīniešiem, kuri nomušīti Gazā.
Rietumkrastā savukārt par sevi un savam tiesībām pārāk pašpārliecināti izraēļi jau labu laiku ir devušies uz palestīniešu ciematiem, cilvēkus, kuri tur ir dzīvojuši jau sen padzinuši no mājām, nodedzinājuši visu ciematu un tur uzbūvējuši paši savu mītni.
Tieši tāpat, kā savulaik aparteīda apstākļos rīkojās rasistiskā Dienvidāfrika pret tās valsts tumšādaino vairākumu.
Jautājumā par palestīniešu karogu Rīgas Praidā man līdz ar to ir viens vienkāršs fakta konstatējums:
Palestīniešiem ir tiesības pašiem uz savu valsti tieši tāpat, kā šādas tiesības ir latviešiem.
Un mūsdienu pasaulē, ja kas, arīdzan kurdiem, baskiem un katalāņiem.
Un ukraiņiem.
Laikā, kad bruka Padomju Savienība un Latvijā notika trešā tautas atmoda, neviens rietumnieks nenoraustījās attiecībā uz palīdzību mūsu valstij tāpēc, ka attiecībā uz cilvēka tiesībām Latvija nebija nekāda pirmrindniece.
Mūsu valsts gadījumā lielais jautājums bija nevis par cilvēka seksualitāti, bet gan par tautību un konkrēti par krievu tautību un konkrēti domu, ka pēc 50 okupācijas gadiem krievu tautai un krievu valodai nekādām īpašām tiesībām Latvijā nevajadzētu būt.
Laika gaitā šķēpi lauzti gan par naturalizāciju, gan par mācību valodā skolās. Pēdējā laikā par faktu, ka joprojām Vecrīgā ir teātris, kurā viss saturs no pirmā uznāciena līdz brīdim, kad aktieri klanās, ir krievu valodā.
Par šīm lietām esmu rakstījis daudz. Līdz šai dienai neesmu varējis saprast Latvijas politikāņu nespēju risināt jautājumu par mācību valodu skolās. Tas šķiet tik pašsaprotami, ka neatkarīgajā Latvijas Republikā ar konstitucionāli definētu vienu valsts valodu, joprojām 35 gadus pēc neatkarības atjaunošanas skolās notiek “pārejas posms.”
Taču attiecībā uz Krievu valodas lietošanu Čehova teātrī Rīgā, visai regulāri turienes ļaudis tiek pie Latvijas teātra balvām tāpēc, ka tas viss notiek profesionāli, lai arī svešvalodā.
Nemaz neesmu pārliecināts, ka kādam īpaši kalpotu teātra likvidācija pavisam, par kādu sapņo atsevišķi no mūsu valsts nacionālistiem.
Bet kopumā ņemot, pasaule akceptēja domu, ka “maza kašķīga tautiņa” Baltijas jūras krastos ir pelnījusi savu titulāro valsti.
Pirmoreiz 1918. gadā uz laiku bet tad 1991. gadā uz palikšanu.
Pret palestīniešiem Izraēla ir izturējusies precīzi ar tādu pašu brutalitāti, kādu Kremļa fašists un viņa monstri ir demonstrējuši Ukrainā.
Ukraina ir spējusi šim barbarismam turēties pret. Palestīnieši pagājušā gadsimta 70. gados centās pievērst uzmanību savām likstām ar lidmašīnu nolaupīšanu reisa laikā un pasažieru turēšanu gūstā ar mērķi panākt palestīniešu atbrīvošanu no izraēļu cietumiem.
Bet arī ukraiņi 1991. gadā tika pie savas valsts. Palestīniešiem tā ir bijusi tikai un vienīgi uz papīra.
Tā visa dēļ man nav žēl, ka šogad Praidā Rīgā arī parādījās Palestīnas karogs. Jo tādas Palestīnas valsts patiesībā nav un palestīniešu tauta ir tikpat dikti apspiesta patlaban, cik latviešu tauta bija PSRS okupācijas laikā.
Tam nav nekāda sakara ar arābu līderu homofobiju un agresiju pret citādo. Viena tauta, kurai vairāk nekā divu gadu garumā ir nācies dzīvot slēgtā zonā ar apziņu, ka jebkurā brīdī tev uz galvas var uzkrist raķete tāpēc, ka tiek “medīti teroristi.”
Pasaulē ir desmitiem valstu, kuras ir oficiāli atzinušas Palestīnas valsti, lai arī tā nepastāv, jo tas ir ļāvis attīstīt diplomātiskas attiecības un izmisīgi vajadzīgu palīdzību palestīniešu tautai.
Taču laikā kopš Hamās uzbrukuma Izraēlas režīms ir gandrīz pilnībā likvidējis humanitārās palīdzības piegādi Gazas joslā. Un Rietumkrastā, kā jau minēju, reakcionāri ebreji ir pārliecināti, ka viņiem ir visas tiesības pārņemt visu teritoriju, jo Bībelē esot noteikts, ka viņiem ir tiesības tā darīt.
Tieši tāpat, ja kas, kā Kremļa barbars ir apgalvojis, ka viņam esot visas tiesības uz Donbasu Ukrainas austrumos tāpēc, ka kaut kad sen atpakaļ konkrēti Kijivā notika kaut kas, kas bija būtisks lielās “mātes Krievijas” izveidošanā.
Saprotu tos, kuriem pirmais un pēdējais instinkts šajā lietā ir atbalstīt ebreju valsti un ebreju tautu. Vēstures gaitā smagi apstrādāta, tajā skaitā konkrēti Latvijas gadījumā “laimīgi” bija tie ebreji, kuri 1941. gadā deportēti uz Sibīriju kā “buržuji,” jo pāris nedēļas pēc tam mūspusē uzradās nacisti ar slepkavnieciskiem nolūkiem.
Taču, ja mēs esam gatavi teikt urrā tad, kad pret Kremļa galveno barbaru Starptautiskā krimināltiesa izsludina kriminālapsūdzības par genocīdu, kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci Ukrainā, kā gan mēs varam domāt citādāk attiecībā uz tādām pašām kriminālapsūdzībām pret tāda paša līmeņa barbaru Telavivā?
Principā par Palestīnas karogu Rīgas Praidā ir tas pats, kas par Praidu kā tādu. Vai nu izpratne, ka kopienai ir visas tiesības savu esamību paust un izpaust, vai arī galvenais ir sākt kašķēties par domu, ka Praidā esot pārāk daudz kailuma, vai šajā gadījumā – ka gājiena laikā demonstrēts citas tautas karogs.
Man personīgi uzturēt pārliecību par savu kopienu un vienlaikus arī uzturēt domu, ka arī palestīniešiem ar visām klapatām ir tiesības dzīvot savu dzīvi tālāk – tas nav sarežģīts reizes rēķins.
“Kāpēc tieši Palestīnas karogs?”
Kāpēc ne?
“Par ko tas vēsta?”
Par palestīniešu tautas tiesībām dzīvot normāli un bez agresijas no ārpasaules.
“Kā tas palīdz Latvijai?”
Fakts par karogu kā tāds nekādi, bet tas tomēr ir atgādinājums, ka arī Latvijā ir atbalsts palestīniešu pamattiesībām.
“Kā tas palīdz pašai LGBT kustībai?”
Tas LGBT kustībai ļauj piedalīties plašākā un globālā kustībā ar izpratni, ka galu beigās cilvēka tiesības tomēr nav dalāms jēdziens, kur tiesības pieder man, bet tev – nebūt ne.
Galu galā tāpat kā tas ir ar Praidu kā tādu, arī Palestīnas karoga parādīšanās nevienam nelika zaudēt kādu ķermeņa gabalu. Bet, ja kāds grib uzdot eksistenciālus jautājumus par to, ko tas viss nozīmē – lūk, mana atbilde karstā vasaras dienā 2026. gada jūnijā!
