Kārlis Streips: Cik ilgi Kremļa fašists paliks amatā? 0
Sveiki visapkārt, LA.LV portāla lasītāji! Kā labi sviežas? Te būs otrs komentārs no manas puses kopš portāls ir atslēdzis komentēšanas iespējas. Tas ir tāpēc, ka saistībā ar pašreizējiem notikumiem Ukrainā uzradušies visādi boti un cita veida kretīni.
Tomēr es personīgi šajā kontekstā gribētu uzrunāt tos no jums, kuri katru nedēļu, pilnībā neatkarīgi no tā, par ko ir mana komentāra tēma, vienkārši vēlaties mani informēt, ka esmu gejs un mani par to nosodīt.
Paldies, es to jau zinu, un vien piebildīšu, ka dižais psihoterapeits Freids jau sen rakstīja, ka vīrieši, kuri visaktīvāk ālējas par gejiem, mēdz būt vīrieši, kuriem pašiem par savu seksualitāti ir šaubas.
Un tāpēc, tie no jums, kuri katru nedēļu gribat rakstīt par sūkāšanu un “kaku stumdīšanu,” vai Jūs vairāk domājat par mani vai arī paši par savām vēlmēm? Tas tā – pārdomām.
Saprotu, ka atsevišķos gadījumos jūs vienkārši esat kaut kur cūku kūtī audzināti un līdz ar to bez elementāras izpratnes par to ko portāla LA.LV nozīmē vārdi “LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.”
Bet pie lietas. 1990. gada 2. augustā Irāka iebruka kaimiņvalstī Kuveitā un to pārņēma. Apmēram tāpat, kā patlaban Kremļa fašists cenšas darīt Ukrainā.
Amerikas prezidents Džordžs Bušs vecākais saorganizēja plašu koalīciju, kura piekrita doties uz Tuvajiem Austrumiem un Irākas diktatoru Huseinu no Kuveitas atkal padzīt.
Šis karš sākās 1991. g. 17. janvārī. Nezinu, vai tā bija sakritība, ka tieši tajā brīdī mirstošā Padomju Sociālistisko Republiku savienība raustījās pēdējā nāves agonijā un nogalināja padsmit cilvēku Viļņā un nedēļu vēlāk sešus cilvēkus Latvijā. Droši vien nebija sakritība.
Taču šī komentāra vajadzībām galvenais ir fakts, ka pirmais Persijas jūras līča karš bija pirmais karš, kurš lielā mērā tapa izspēlēts televīzijā.
1980. gadā dibinātais kabeļtelevīzijas kanāls CNN brīdī, kad sākās uzbrukums pret Bagdādi, bija vienīgais kanāls, kura reportieri atradās tieši tur.
Pats atceros redzējis, kā savā viesnīcas numuriņā žurnālisti Bernards Šouvs, Džons Holimans un Pēteris Arnets pārmīšus raudzījās pa logu, kur varēja redzēt sprādzienus, un tad slēpās zem numuriņā esoša galda. Tieši tobrīd CNN pirmoreiz kļuva par visskatītāko kanālu Amerikā, pārspējot tradicionālos kanālus CBS, ABC un NBC.
Savukārt otrajā Persijas jūras līča karā, kāds sākās 2003. gadā, bija simtiem žurnālistu un fotogrāfu, kuri kļuva par “iebetonētiem” žurnālistiem. Tie parakstīja līgumu ar ASV karaspēku, solot neatklāt slepenu informāciju, taču gūstot tiesības braukt zaldātiem līdz uzbrukuma laikā.
Amerikas desanta spēku pārstāvis toreiz skaidroja: “Ja godīgi, mūsu uzdevums ir karā uzvarēt. Daļa no tā ir informācijas karš. Līdz ar to centīsimies dominēt informācijas vidē.”
Profesionālā žurnālistika uz šo “iebetonēšanas” procesu raudzījās ar skābu aci, jo būtība sanāca, ka “iebetonētie” žurnālisti Amerikai palīdzēja veikt savu propagandas darbu.
Žurnālists un autors Gejs Talīss kādā intervijā bilda: “Šie korespondenti, kuri vizinās tankos un bruņu mašīnās, tie ir cilvēki, kuriem ar karotīti tiek barots tas, ko bruņotie spēki tiem dod, un tie kļūst par bruņoto spēku talismaniem. Ja man būtu teikšana, nekādas ‘betonēšanas’ nebūtu.”
Par šo pieredzi šodien iedomājos sakarā ar pašreizējo konfliktu Ukrainā, un tas ir divos kontekstos.
Pirmkārt, jau minētais portāla LA.LV lēmums, patlaban slēgt komentēšanas iespējas. Delfi ir darījuši tāpat. LA.LV par to skaidroja:
“Dārgais LA.LV lasītāj! Mums Tavs viedoklis vienmēr ir bijis ļoti svarīgs un tāds tas arī būs turpmāk, tomēr šajā grūtajā laikā, lai izvairītos no dezinformācijas, naida kurināšanas un sabiedrības šķelšanas, mēs esam nolēmuši uz laiku slēgt komentēšanas iespējas portālā LA.LV.”
Mūsu dārgās kaimiņvalsts Krievijas propagandas iespējas ir plašas, jo plašas. Pilnīgi ārpus pašreizējā konflikta Ukrainā, piemēram, jau sen ir bijis zināms, ka viens iemesls, kāpēc konkrēti Latgalē ar Covid-19 vakcinēšanos ir gājis kā pa celmiem, ir bijis fakts, ka Krievijas propagandas kanālos ļaudis vai nu mudināti nevakcinēties vispār, vai arī gaidīt, kamēr būs pieejama Krievijā radītā Sputnika vakcīna.
Pašreizējā konflikta gadījumā fakts ir tāds, ka Krievijas oficiālajos medijos par to būtībā ir bijis kapa klusums. Konkrēti aizliegts lietot vārdus karš, invāzija un okupācija, tā vietā paģērot jēdzienu “speciāla militāra operācija”.
Taču tajā pašā laikā Krievijas oficiālo mediju patērētāji tiek bombardēti ar Kremļa fašista centrālo “argumentu”:
Kijevā saimnieko nacisti. Rietumi ir nolēmuši palīdzēt nacistiem. Un tāpēc nolādami un ar kodolieročiem apdraudami ukraiņi un visi pārējie.
Lasītāji zinās, ka Nacionālā Elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome nesen ir lēmusi par vairāku Krievijas propagandas kanālu aizliegšanu. Man pašam pienāca īsziņa no telekomunikāciju uzņēmuma TET, ka turpmāk paketē vairs nebūs pieejami šādi, šādi un tādi kanāli.
Man personīgi tas nav aktuāli, jo man Amerikā augušam eksemplāram neviens nekad krievu valodu neiemācīja, un tāpēc es tos kanālus tāpat neskatījos. Bet citi skatījās – arī šajā gadījumā visvairāk mūsu valsts austrumu teritorijās.
Un tāpēc ir labi, ka vismaz valsts līmenī šiem kanāliem pateikts nē. Cik tas ir efektīvi interneta laikmetā, tas ir cits jautājums, bet jau sen neesmu sapratis, kāpēc mūsu valstī pieļauj kanālus, kuri būtībā melo par visu pēc kārtas.
Savukārt otrs iemesls, kāpēc šodien domāju par konfliktiem un informācijas vidi, ir fakts, ka patlaban internetā ir atrodams viens piemērs pēc nākamā par situācijām, kuras kara apstākļos šķiet pagalam sirreālistiskas.
Pie komentāra ir trīs fotogrāfijas. Tā, kurā redzama sieviete un zaldāts. Ukraiņu sieviete mierīgi piegāja klāt smagi apbruņotam zaldātam un sejā iekliedza velns parāvis, ko tu meklē mūsu zemē?
Apkaunotais zaldāts nezināja, ko atbildēt. Kundze pagriezās, lai ietu prom un vēl pār plecu izspļāva vārdus, ka zaldātam vajag kabatā glabāt saulespuķu sēklas, jo vismaz pēc tam, kad viņš būs kritis karā, no kapavietas izaugs ziedi.
Attēls, kurā redzams traktors un tam pakaļ skrejošs cilvēks. Traktoru vada zemnieks, kurš ieraudzīja dīkā stāvošu krievu tanku, pietauvoja to pie sava traktora, un brauca prom. Skrejošais cilvēks acīmredzot ir tanka vadītājs, kurš nesaprot, kāpēc fermeris ir nolēmis to konfiscēt.
Un tad vēl bilde, kurā redzama grupa cilvēku. Šajā attēlā to nevar ieraudzīt, bet arī šeit runa ir par tanku. Tanka šoferis bija apmaldījies, jo ukraiņi ar gudru ziņu savā valstī ir novākuši visas iespējamās ceļa zīmes. Ukraiņu civilisti mierīgi tanku aplenca un pateica stop, tālāk jūs nebrauksit.
Te runa, protams, ir par izcili drosmīgiem ukraiņiem. Man personīgi nenāktu prātā doma, nozagt tanku un vest to prom. Nedz arī būt vienam no tiem, kuri apstājas apkārt tankam un pasaka stop.
Taču te ir divas citas lietas. Pirmkārt, mēs dzīvojam pasaulē, kurā patlaban tiek filmēts un fotografēts pilnīgi viss pēc kārtas. Kāds nofilmēja kundzi pie zaldāta. Kāds nofilmēja nozagto tanku un karavīru, kurš tam rikšoja pakaļ. Kāds nofilmēja ukraiņus, kuri ielenca citu tanku un to apturēja.
Tādu piemēru Tviterī, Feisbukā un citur interneta vidē ir bezgala daudz.
Taču otra lieta – man šķiet, ka vidējais Krievijas karavīrs, kurš patlaban ir nonācis Ukrainā, ir dziļi nelaimīgs par to.
Karavīrs, kuram augumā brauca kundze ar savām saulespuķu sēklām. Viņš būtu varējis kundzi pagrūst, apdraudēt ar savu šauteni. Taču viņš stāvēja un neko neteica.
Ukraiņu medijos atkārtoti vēstīts par krievu zaldātiem, kuri saņemti gūstā vai padevušies un ar asarām acīs saka, mēs nesaprotam, ko mēs te darām, mēs te negribam būt.
Aizgājušajās brīvdienās parādījās vēsts, ka vairāki tūkstoši Krievu zaldātu, kuri parakstījuši līgumu par piedalīšanos bruņotajos spēkos un nosūtīti uz Ukrainas robežu, ir pateikuši nē, tālāk mēs nedosimies.
Šī vēsts parādījās vienā portālā un nav pārbaudīta nopietnajos medijos. Taču Ukrainas aizsardzības ministrija vakar pateica, ka apmēram piectūkstoš agresora zaldātu pirmajās četrās agresijas dienās ir krituši.
Ja tas tā ir, tad Krievijā ir 5000 ģimeņu, kurās nupat ir notikusi liela traģēdija. Turklāt situācijā, kurā diez vai nogalinātā karavīra mamma īsti saprot, kāpēc viņas dēls tika sūtīts turp, kur viņš tapa nosūtīts.
Kremļa fašists nav uzrādījis gatavību padoties. Vakar pie robežas starp Ukrainu un Baltkrieviju notika pirmās sarunas starp krievu un ukraiņu delegācijām. Tās beidzās bez rezultāta, dalībniekiem vēstot, ka pagaidām Krievija joprojām ir iecirtīga.
Pagājušajā naktī visas nakts garumā agresors bombardēja Harkovas pilsētu ar drošu attālumu vairāki desmiti kilometru no pilsētas kā tādas. Oficiālā Krievija turpina apgalvot, ka tā ļoti uzmanīgi cenšas nekaitēt civiliedzīvotājiem, bet kas tad dzīvo Harkovā, ja ne civilisti?
Grūti spriest, kāds patlaban ir Kremļa fašista ilgtermiņa mērķis. Ir visnotaļ skaidrs, ka Ukraina nekad un nevienā brīdī nepiekritīs Donbasa apgabalu atdot Krievijai, nedz arī oficiāli atteikties no iestāšanās NATO aliansē uz mūžīgiem laikiem.
Kamēr tas tā būs, patiesībā būs tikai viens galvenais jautājums:
Cik ilgi Kremļa fašists paliks amatā?
Viņa rīcība pēdējo pāris dienu laikā Krievijā ir nodrošinājusi ārprātīgu ekonomisku katastrofu. Kremļa fašista dekrēts, aizliedzot valūtas izvešanu ārpus Krievijas robežām, rāda, ka situācija ir visai paniska.
Jau vairāku dienu garumā drosmīgi cilvēki valstī, kurā ir aizliegts pat diviem cilvēkiem savienoties protesta vajadzībām, ir nākuši simtiem un tūkstošiem protestēt arī tad, kad simti un tūkstoši no tiem tiek arestēti un vesti prom. Viņu vietā nāk citi.
Kā esmu rakstījis citreiz, jādomā, ka Krievijas bruņotie spēki nav īpašā sajūsmā par Kremļa fašista jaunāko avantūru. Viņš personīgi nedodas karot Harkovā vai jebkur citur. Vēstīts, Kremļa fašists ģimeni ir nosūtījis uz bunkuru tālu prom no Maskavas.
Tas viņdien ļāva Ukrainas vēstniekam Apvienoto Nāciju organizācijā Ģenerālasamblejas sēdes laikā nākt ar šādu atzinumu saistībā ar Kremļa fašista kodolieroču žvadzināšanu:
“Ja viņš vēlas pats sevi nogalināt, tad nav vajadzīgs kodolarsenāls. Viņam jādara tas pats, ko džeks bunkurā Berlīnē izdarīja 1945. gada maijā.”
Atsauce, protams, ir uz nacistu fīreru Hitleru, kurš minētajā gadā un mēnesī nudien veica pašnāvību. Vēstnieks no Ukrainas piebilda, ka patlaban Kremļa “garīgie līderi” esot “no trešā reiha.”
Ceru, ka ukraiņi turpinās būt varonīgi. Ceru, ka viņi turpinās savas varonības piemērus filmēt un izvietot internetā. Lai visi var redzēt, kas tur notiek.
Jo ceturtais un pagalam smeldzīgais attēls. Odesa Ukrainā 1941. gadā un patlaban. Nezinu konkrēti, kas tā par celtni, bet abos gadījumos naidīgu spēku apdraudēta un tāpēc sargāta ar smilšu maisiem un barjerām.
Ukraina un ukraiņi nav pelnījuši Kremļa fašista agresiju. Lai Dievs dod, ka tā drīz beigsies, un lai Dievs svētī Ukrainu un tās tautu!
