Streips: Putins uzrunu par militāro operāciju esot ierakstījis jau pirms trim dienām 44
Kad šorīt piecēlos, tas bija ar domu, ka savu raidījumu “Vēlais ar Streipu” šovakar varēšu veltīt šodienas Saeimas plenārsēdei. Ceturtdienās es parasti prāta mehāniku tam veltu, jo bieži vien tur notiek kaut kas interesants.
Piemēram, šodien deputāti diskutēja Valsts prezidenta Egila Levita paģērētos grozījumus politisko partiju finansēšanas likumā, kur paredzēts, ja tavas politiskās partijas frakcija Saeimā samazinās par divām trešdaļām vai izjūk pavisam, tad tev vairs nepienākas valsts finansējums.
Brīdī, kad sāku rakstīt šo tekstu, deputāti bija izskatījuši vienpadsmit no kopumā divdesmit četriem priekšlikumiem, kādus uz galīgo lasījumu bija iesnieguši dažādi deputāti.
Lasītāji nebūs pārsteigti uzzināt, ka lielākoties tie bija deputāti no partijas Kam Pieder Valsts, kuras frakcija pēc 13. Saeimas vēlēšanām (16 mandāti) sāka brukt gandrīz tūdaliņ pat, un patlaban ir izjukusi pavisam. KPV frakcijas parlamentā vairs nav. Valsts naudu tā vairs nav pelnījusi.
Divas sēdes šodien mūsu Saeimai bija. Pēc 24. februāra ārkārtas sēdes bija pārpalikuši jautājumi no 10. februāra sēdes, kurai gudrās galvas todien netika klāt.
Tajā skaitā jautājums par to, vai deputātu Aldi Gobzemu izslēgt no nākamajām sešām plenārsēdēm tāpēc, ka viņš pērn decembrī ālējās Kurzemē tik ļoti, ka pret viņu uzsākta 61 (!) administratīva lieta. Man personīgi liekas, ka viņu vajag izraidīt no Saeimas un varbūt no cilvēces pavisam. Bet divreiz deputāti centās tikt līdz tam jautājumam un netika. Varbūt šodien uz trešo piegājienu izdevās.
Par Saeimas sēdi es šovakar runāšu raidījuma pirmajā daļā. Suminājums šovakar būs Igaunijai, kurai šodien ir 104. dzimšanas diena. Vēstures apskatā pieminēšu radio programmu Amerikas balsi un vienu no Romas Katoļu baznīcas pāvestiem.
Bet galvenā tēma, protams, protams būs par faktu, ka šodien pirmoreiz kopš Dienvidslāvijas asiņainā kolapsa pagājušā gadsimta 90. gados, ir sācies zemes karš Eiropā.
Esmu pieņēmis lēmumu par militāru operāciju. Tā šorīt piecos no rīta pēc mūsu laika televīzijas uzrunā savai tautai paziņoja karjeras čekists, kurš jau vairāk nekā 20 gadus ir sēdējis savai tautai uz kakla.
Mūsu ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs šorīt bija Kijevā. Sprādzienus dzirdēja. Intervijā Latvijas radio teica, ka zinātāji viņu informēja, ka tie nāca no virziena, kur atrodas Kijevas starptautiskā lidosta.
Šorīt bija sprādzieni Kijevā. Ļaudis metās uz metro stacijām tālu zem zemes. Pie degvielas uzpildes stacijām veidojās garas rindas, jo cilvēki gribēja mukt.
Bija sprādzieni Odesā. Sprādzieni Harkovā. Bija vēsts, ka Krievijas karaspēks uzbrūk no visām iespējamām pusēm. Esmu pieņēmis lēmumu par militāru operāciju. Te tā ir.
Viens no atlikušajiem vairāk vai mazāk neatkarīgajiem medijiem Krievijā, Novaja Gazeta, šorīt ziņoja, ka patiesībā kaimiņvalsts fīrers uzrunu par militāro operāciju nevis šorīt nolasīja tiešraidē, bet gan ierakstīja pirms trim dienām. Tajā pašā dienā, kad viņš paziņoja, ka ārpus jebkādiem starptautiskā likuma un kārtības rāmjiem, viņa valsts bija nolēmusi divas teritorijas kaimiņvalstī Ukrainā atzīt par neatkarīgām pseidovalstīm.
Nezinu, vai tas tā tiešām ir, bet, ja tā, tas liecina, ka kaimiņvalsts fīreram doma par Ukrainas invāziju ir bijusi jau sen. Ne velti jau mēnešiem ilgi ap Ukrainas robežām pulcējušies desmitiem un tad simtiem tūkstoši karavīru ar visu vajadzīgo apbruņojumu un cita veida tehniku.
Ne velti jau gadiem sen Krievijas fīrers un viņa režīms ir darījuši visu iespējamo, lai Ukrainu destabilizētu, lai savu tautu un pasauli pārliecinātu, ka kopš 2014. gada Kijevā ir saimniekojuši fašisti.
Mērķis šodienas uzbrukumam esot aizsargāt “civiliedzīvotājus.” Tā paziņoja patiesais fašists šajā stāstā. Abu apstrīdēto teritoriju pārstāvji Doņeckā un Luhanskā esot mīļi palūguši kaimiņvalsts fīreru palīdzēt viņus aizsargāt pret “Ukrainas agresiju.”
Kopā ar paziņojumu par militāru operāciju Krievijas fīrers Ukrainai pateica, ka vajag atbruņoties. Vajag ieročus nolikt. Vajag atzīt, ka Krima pieder Krievijai. Vajag atteikties no visiem ieročiem un ekipējuma, kādu laika gaitā ir nodrošinājušas citas valstis.
Tajā skaitā mūsējā. Vakar Ukrainā ieradās vairākas Stinger tipa pretgaisa aizsardzības iekārtas no Latvijas. Protams, mūsu valsts pati tādas neražo, vienkārši Ukrainai patlaban tā vajadzība ir lielāka un degošāka.
Šis nav Krievijas karš. Šis ir konkrēti karjeras čekista Vladimira Vladimiroviča Putina karš. Čekists Vladimirs Vladimirovičs Putins jau sen ir gaudies par Padomju Sociālistisko republiku savienības sabrukumu. Savulaik viņš to aprakstīja kā divdesmitā gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu.
Attiecībā uz Ukrainu, pirms pāris mēnešiem kaimiņvalsts fīrers nopublicēja garu eseju, kurā viņš skaidroja, ka nekādas Ukrainas nav, nekādas ukraiņu tautas nav, visu laiku un vienmēr tur bijusi Krievija un krievu tauta.
Tā ir dziesma, kur kaimiņvalsts fīrers ir dziedājis jau ļoti sen. Krieviem un ukraiņiem esot kaut kāda dvēseliska kopība. Kaut kad sen pagātnē tieši Ukrainā atrodami Krievijas dvēseliskie pirmsākumi. Un tāpēc, lūk, Ukrainai nav tiesību būt neatkarīgai.
Tas bija Maidana laikā, kad ukraiņiem beidzot bija piegriezies līdz kliņķim korumpētais kaimiņvalsts fīrera pakaļas laizītājs Viktors Janukovičs, kuru varonīgā ukraiņu tauta padzina no amata un no valsts.
Tajā pašā vakarā, kad Janukovičs kļuva par smirdīgu žurku, kura mūk no grimstoša kuģa, kaimiņvalsts fīrers un viņa rokaspuiši sāka runāt par Krimas aneksiju. Janukovičs aizmuka 2014. g. 21. februārī. Krimas aneksija notika 18. martā. Mazie zaļie vīriņi, viltots referendums un gatavs.
Šorīt lasīju, ka viens no elementiem Krievijas fīrera uzbrukumā ir bijis kiberuzbrukums pret Ukrainas valsts iestādēm. Tēmu pētot, aplūkoju gan Ukrainas ārlietu ministrijas, gan arī aizsardzības ministrijas mājaslapas. Abos gadījumos tās atradu, bloķētas nebija.
Aizsardzības ministrijas mājaslapā bija citēts Ukrainas bruņoto spēku virspavēlnieks ģenerālleitnants Valērijs Zalužņijs: “Nacionālie bruņotie spēki atbilstoši ANO hartas 51. pantam izmanto pašaizsardzības tiesības un ar cieņu pretojas ienaidnieka centieniem šķērsot valsts robežu. Situācija ir zem kontroles. Krievu puse cieš zaudējumus. [..] Neviens Ukrainas sargātājs nav zaudējis savu dzīvību.”
Pieņemsim, tur ir sava daļa bravūrīguma. Taču fakts ir tāds, ka ir milzīgas atšķirības starp Ukrainu 2014. gadā un Ukrainu mūsdienās. Kaimiņvalsts fīrers ir histērisks par ieročiem, kādus ārvalstis ir sūtījušas uz Ukrainu tāpēc, ka viņš zina, ka tie ir nopietni ieroči, bīstami ieroči, letāli ieroči.
Ja godīgi, ceru, ka ukraiņi iebrucējiem kārtīgi sados pa purnu. Krievija kopš brīža, kad alkoholiķis Boriss Jeļcins nolēma, ka par pēcteci jāizvēlas karjeras čekistu no Sanktpēterburgas, ir lielā mērā bijusi ārpus normālās pasaules iekārtas.
Piedņestra Moldovā – tas bija pagājušā gadsimta 90. gadu pirmajā pusē, kad pie teikšanas vēl bija alkoholiķis Jeļcins.
Bet Abhāzija un Dienvidosetija Gruzijā – tas bija karjeras čekists. Krima – tas bija karjeras čekists. Marodēšana Ukrainas dienvidaustrumos – tas bija karjeras čekists. Un zemes karš, kāds sācies šodien – tas pilnībā un totāli ir karjeras čekists.
Pasaule uz šo izgājienu reaģēs, jo tai ir jāreaģē. Šovakar, 24. februārī, paredzēta Eiropas Savienības valsts un valdības galvu tikšanās, lai apspriestu, kas būtu darāms.
Valsts prezidents Egils Levits šodien ir Vācijā, kur viņam šovakar paredzēta uzruna Hamburgas universitātē. Rīt viņam paredzēts doties uz Varšavu, kur NATO Austrumu flanga valstu vadītāji, lai apspriestu Krievijas agresiju. Teksta rakstīšanas brīdī Valsts prezidenta kancelejas mājaslapā nekas neliecināja par šo plānu grozīšanu.
Toties tur bija atrodams šāds paziņojums no Levita kunga: “Mēs esam kopā ar Ukrainas tautu. Ukraiņi ir gatavi pretoties uzbrukumam un aizstāvēt savu zemi. Mums ir jārīkojas, lai reaģētu uz šāda veida bezprecedenta uzbrukumu neatkarīgai valstij. Mēs esam Ukrainas pusē. Tāpēc trīs Baltijas valstis un Polija saskaņā ar NATO līguma 4. pantu ir lūgusi konsultācijas par NATO tālāko rīcību šajā gadījumā.”
Nav runa tikai par NATO. Amerika, Kanāda, Japāna, Eiropas Savienība – tās visas ir pavadījušas šo dienu spriežot par iespējamām sankcijām. Tikai vakar stājās spēkā pirmais sankciju raunds sakarā ar lēmumu par pseidovalstiņu atzīšanu par neatkarīgām. Nu būs vēl.
Krievijas fīrers savā uzrunā nāca ar brīdinājumu: “Tagad daži ļoti svarīgi vārdi tiem, kam varētu rasties kārdinājums iejaukties no malas esošajos notikumos. Lai kas mēģinātu mums traucēt, vai, vēl jo vairāk, radīt draudus mūsu valstij un tautai, tam jāzina, ka Krievijas atbilde būs tūlītēja un novedīs jūs pie tādām sekām, ar kādām jūs savā vēsturē vēl neesat saskārušies. Mēs esam gatavi jebkādai notikumu attīstībai. Visi nepieciešamie lēmumi ir pieņemti. Ceru, ka mani sadzirdēs.”
“Tādām sekām, ar kādām jūs savā vēsturē vēl neesat saskārušies.” Gluži Trampisks ir šāds atzinums. Kādreizējam ASV prezidentam raksturīgi bija visu pēc kārtas aprakstīt kā kaut ko, ko pasaule nekad nav redzējusi, nav piedzīvojusi.
Kādreizējo prezidentu es te pieminu ar nolūku. Aizvakar pēc paziņojuma par pseidovalstiņu atzīšanu, Donalds Tramps uzstājās reakcionārā radio raidījumā un teica šādus vārdus:
“Vakar ieraudzīju televīzijas ekrānu un teicu ak, kas par ģēniju. Putins ir deklarējis, ka liela daļa Ukrainas ir neatkarīga. Tas ir ģeniāli. Viņš lietoja vārdu neatkarīga, un tagad viņi tur ieies un palīdzēs uzturēt mieru. Vai zināt, jāatzīst, ka tas ir visai prātīgi.”
Trampu atbalstošie republikāņi Amerikā kopš šīs krīzes sākuma ir slavējuši Krievijas fīreru aizgūtnēm vien, lielākoties kā salīdzinājumu ar Amerikas pašreizējo prezidentu Džo Baidenu. Lūk, Putins stiprs, Baidens vārgs.
Tomēr šodien Amerikas kongresā abas partijas runāja par nākamo sankciju raundu. Tas, kas šorīt sākās Ukrainā, ir solis par tālu arī tiem, kuri jautājumu vēlas politizēt. Sankcijas būs, un tās būs smagas.
“Tādām sekām, ar kādām jūs savā vēsturē vēl neesat saskārušies,” teica kaimiņvalsts fīrers. Droši vien viņš nedomāja par manipulāciju ar gāzes un citu vielu piegādi no Krievijas uz citām valstīm. Šāda veida manipulācijas viņa režīms ir veicis ne reizi vien, tajā skaitā un konkrēti Ukrainā.
Krievija nav gluži bezpalīdzīga. Tā var manipulēt ar energoresursiem tālāk. Tai ir vesela hakeru armija, kura civilizētajā pasaulē jau sen ir radījusi dažādas problēmas un kaitējumu. Un, protams, tai ir karaspēks ar kodolieročiem.
Taču pietiek ar šo kretīnu Kremlī auklēties. Gribu cerēt, ka pasaule ieklausīsies mūsu valsts prezidentā, kad viņš savā paziņojumā pateica vārdus “Krievija ir jāizolē no pasaules.” Tieši tā. Kamēr iemācīsies uzvesties kārtīgi.
Tas ir jautājums cita starpā Rīgas Dinamo hokeja komandai. Tas ir jautājums mūsu elektronisko plašsaziņas līdzekļu uzraudzības struktūrai. Šorīt Nacionālā elektroniskās plašsaziņas līdzekļu padome paziņoja, ka uz pieciem gadiem pārtrauks telekanāla “Rossija RTR” translāciju, uz četriem gadiem “Rossija 24” un uz trim gadiem – “TV Centr International.”
Krievu valodu neprotu, līdz ar to nezinu, ko šie konkrētie kanāli ir darījuši, lai izpelnītu aizliegumu, tomēr ir aizdomas, ka viņi nav vienīgie, kā arī, ka interneta laikmetā translācijas apturēšana nav un nevar būt pilnībā efektīva.
Taču tas ir pareizs lēmums. Pasaulei ir pienācis brīdis būt vienotai. Pirmajai sankciju paketei piekrita visas 27 Eiropas Savienības dalībvalstis, tajā skaitā Ungārija, kuras premjerministrs jau sen ir bijis karjeras čekista un fīrera liels fans un atbalstītājs. Viņš pats grib līdzināties caram Vladimiram.
Liels pārsteigums par patlaban notiekošo nav. Krievija kopš varu tur pārņēma pašreizējais ķēms ir allaž runājusi par “tuvajām ārzemēm” un par “krievu pasauli” un visu pārējo. Kamēr tas viss bija filozofiskā līmenī, pasaule to varēja pieciest.
Bet Piedņestra. Bet Abhāzija un Dienvidosetija. Bet Krima. Un tagad arī Ukraina kā tāda. Pasaulei ir jāsaka nē. Pasaulei ir jāsaka stingrs nē. Un, ja arī tas nozīmēs neērtības citur pasaulē, pasaulei nudien ir Krievija jāizolē.
Nekāda vairs Kontinentālā hokeja līga ar Rīgas Dinamo piedalīšanos. Rīgas Dinamo tāpat tajā līgā nekad nekādus kalnus nav gāzusi, lai spēlē citur.
Nekādas vairs Olimpiskās spēles. Nekāda vairs čempionu līga. Nekāda vairs Eirovīzija. Ir beidzies laiks, kad runāt par domu, ka sports un kultūra stāv ārpus politikas.
Galu galā Krievijas tautai būs jāizlemj, cik ilgi tā ir gatava pieciest pašreizējo kretīnu valsts vadībā. Viņš pats plāno tur palikt līdz pastarajai dienai. Labi, ka neviens cilvēks, tajā skaitā Krievijas fīrers nedzīvo mūžīgi.
Un pateiksim paldies visiem iespējamajiem dieviem, ka 2004. gadā rietumu pasaule pārvarēja saprotamas šaubas un mūsu valstij pateica – nāc NATO pulciņā.
Mums būs jāpiecieš augstākas energoresursu cenas. Mums, iespējams, būs jāuzņem visai liels skaits bēgļu no Ukrainas. Ir atsevišķas biznesa jomas mūsu valstī, kuras ir atkarīgas no sakariem ar Krieviju vairāk nekā citas.
Pirms pāris dienām kādreizējais politikas buldozers Šlesers internetā bārās, ka vajag runāt ar Putinu, vajag labas attiecības ar Krieviju. Nezinu, ko buldozers padomāja šorīt, bet patlaban nav tas brīdis, nav nudien.
Grūti iedomāties, ka pat uz mūžu pats sevi karaļa lomā ieceltais Krievijas fīrers gribētu konfliktu ar pasaules varenāko militāro aliansi. Un tāpēc vēl jo vairāk ceru, ka Ukrainas spēki izrādīsies pietiekami, lai agresoram iecirstu lielu, lielu brūci. Lai Krievijas mammas sagaida savus dēlus zārkos. Ukraiņi ir pelnījuši paši savu neatkarību un suverenitāti. Patlaban tā ir apdraudēta vairāk nekā jebkad. Ir laiks civilizētajai pasaulei stāvēt plecu pie pleca ar ukraiņiem, kur atšķirībā no kretīniskās kaimiņvalsts nodarbojas ar aizsardzību.
Kaut kad šodien uzsāktais karš beigsies. Turēsim visi īkšķus, ka šis būs tas gadījums, kad Dāvids pārvarēs Goliātu. Dāvids Ukrainas kontekstā ir spēcīgāks nekā Bībeles tēls. Goliāts ir lielāks. Bet ne tāpēc nepārvarams.
