Kārlis Streips: Stāsts par 11. septembri un par Latvijas atgriešanos starptautiskajā apritē pēc 50 gadu okupācijas 100
Sākšu šo komentāru ar atziņu, ka prieks, kur tu rodies, šonedēļ bijusi iespēja jūs, mani dārgie lasītāji, uzrunāt divreiz. Pirmais komentārs bija par jums. Tas bija pirms pāris dienām. Ja kāds nepamanīja, vari iet paskatīties. Es pagaidīšu.
Patiesībā gan komentārs nebija domāts visiem no jums, jo pieļauju, ir arī tādi, kuri izlasa to, par ko esmu rakstījis, un nejūtas spiesti pēc tam izdomāt kaut kādu mazu palamiņu un atstāt savas pārdomas par sacerēto. Bet bija prieks uzrunāt tos no jums, kuri tā tomēr dara tādā piecus gadus veca bērna “tu pats tāds” līmenī. Un arī tos no jums, kuri acīmredzot audzināti mežā, šķūnī, vai kūtī, jo elementāru pieklājību neesat iemācījušies. Tas bija jauki.
Turklāt arī piefiksēju, ka neesmu vienīgais, pret kuru lielā, drosmīgā “nu, es tev pateikšu” brigāde vēršas. Mūziķis Ainārs Mielavs nesen šajā pašā portālā citēts raidījuma “Rīta panorāmā” saistībā ar Covid-19 pandēmiju un nepieciešamību pret to potēties, par tiem, kuri tāda vai cita iemesla dēļ ir nolēmuši, ka tā nedarīs, teica šādus vārdus: “Latvijā dzīvojošie cilvēki nav īpaši gudri.”
Vai, manu dieniņ, kas gan pāri šī cilvēka galvai netika gāzts! Tajā skaitā šī replika: “Īpaši zilīši iedomīgi līdz šizofrēnijai.”
Nezinu, no kurienes cilvēks rāva šo domu. Mielava kungs intervijā arī runāja par savām meitām, kuras ir vakcinētas, un jēdziens “meitas” visbiežāk – ne vienmēr, bet tomēr vairumā gadījumu – rodas no heteroseksuāla pāra fiziskajām attiecībām. Diez vai ārpus tā un slepeni Ainārs Mielavs ir “zilītis.”
Bet pie tēmas. Vai patiesībā pie divām tēmām. Jā, tie lasītāji, kuriem vairākas tēmas vienā sacerējumā sarežģī dzīvi līdz ārprātam. Divas tēmas, viena smaga, otra ne tik.
Sāksim ar to smago. 2001. g. 11. septembrī es sēdēju pie darba galda mājās un nodarbojos ar tulkošanu. Iezvanījās telefons, un draugs jautāja, vai skaities CNN? Kāds CNN? Darba diena, es strādāju. Bet ieslēdzu CNN un tad kā sālsstabs kādas desmit minūtes stāvēju ar atkārtu žokli un pulti rokās. Dega viens no Pasaules tirdzniecības centra torņiem Ņujorkā.
Kā drīz vien uzzināja visa pasaule, 19 teroristi no Saūda Arābijas, Apvienotajiem arābu emirātiem, Libānas un Ēģiptes, nolaupīja četras lidmašīnas. Viena no tām ietriecās Pasaules tirdzniecības centra ziemeļu tornī, septiņpadsmit minūtes pēc tam otra lidmašīna ietriecās centra dienvidu tornī. Un neilgi pēc tam trešā lidmašīna ietriecās ASV Aizsardzības ministrijas celtnē Pentagonā.
Tajā brīdī atkal iezvanījās telefons, šoreiz kolēģe no Latvijas televīzijas, kura teica “Brauc šurpu.” Nākamās 36 stundas biju žurnālists tur un arī Latvijas radio. Žurnālisti prot sevi izolēt no tā, par ko viņi raksta un stāsta, un tā tas bija arī todien. Kad beidzot pēc pusotras diennakts pārvilkos mājās, atkal ieslēdzu CNN.
Šoreiz, lai redzētu izmisušus cilvēkus rakņājamies pa milzīgo torņu drupām, cerot atrast savus tuviniekus vai vismaz viņu mirstīgās atliekas. Tad gan raudāju un gaudoju nudien.
Vēl šobaltdien divdesmit gadus vēlāk ir apmēram tūkstotis cilvēku, kuri uzbrukumā gāja bojā, bet kuru mirstīgās atliekas šķiet izgaisušas pavisam.
Amerikas prezidents tobrīd bija Džordžs Bušs, un viņš būtībā pārvērtās par kovboju. Jau īsi pēc uzbrukuma prezidents paziņoja, ka “tas nebija teroristu uzbrukums, tas bija kara pieteikums.” Pāris dienas pēc uzbrukuma viņš uzradās Ņujorkā pie sabrukušajiem torņiem, uzrāpās uz drupām un teica “Es jūs dzirdu. Visa pasaule jūs dzird. Un tie, kuri nogāza šos torņus, tie drīz vien dzirdēs visus no mums!”
Atsevišķā uzrunā prezidents Bušs Amerikas reakciju pret uzbrukumu nosauca par “krusta karu,” tā tam piešķirot it kā reliģisku kontekstu. Kongresā tikai viena apakšpalātas deputāts, Kongresmene Barbara Lī no Kalifornijas, nobalsoja pret militāra spēka autorizāciju.
“Šī rezolūcija tiks pieņemta, lai arī mēs visi zinām, ka prezidents var uzsākt karu arī bez tās,” kongresmene teica saviem kolēģiem. “Šis ir grūts balsojums, tomēr dažiem no mums ir jāmudina padomāt par atturību. Patlaban mūsu valsts ir sērās. Dažiem no mums jāpasaka, mazliet atkāpsimies, uz mirkli iepauzēsim. Padomāsim par to, ko mēs šodien te darām, lai pārliecinātos, ka process nekļūs nekontrolējams.”
Kongresmene Lī nobalsoja pret kara autorizāciju, un, protams, izrādījās, ka viņas vārdi bija visai pravietiski.
Karš, kuru mazāk nekā mēnesi pēc 11. septembra uzbrukumiem, uzsāka Amerika, beidzās tikai pirms pāris nedēļām.
Pieteiktais mērķis no pašiem pirmsākumiem bija atrast un neitralizēt teroristu organizācijas al Kaida līderi Osamu Binladenu. Tas amerikāņiem izdevās 2011. gada maijā, kad Džordžs Bušs jau labu laiku bija bijis privātpersona, un viņa vietā bija stājies Baraks Obama.
Taču jau no paša sākuma Džordžs Bušs savai tautai lika saprast, ka runa nebija tikai par Binladenu vien. Uzrunā Kongresā nedēļu pēc uzbrukuma, prezidents nāca ar šādu paziņojumu: “Mūsu karš pret teroru sākas ar al Kaida, bet tur tas nebeigsies. Tas nebeigsies, līdz nebūsim atraduši, apturējuši un sakāvuši ikkatru teroristu grupu, kurai ir globāla klātbūtne.”
Afganistānā Buša administrācija par teroristiem arī uzskatīja Talibana organizāciju, kura bija visai brutāli pārvaldījusi valsti kopš PSRS kaunpilni aizgāja no sava mēģinājuma kalnainajā valstī izveidot kaut ko līdzīgu pašmāju komunismam. Arī tur bija, ko karot.
Bet it īpaši reiz Binladens bija novākts no trases, misijas mērķis mainījās. Doma tagad bija trenēt pašu afgāņu bruņotos spēkus un vienības, lai pašu afgāņu bruņotie spēki un vienības pēc Amerikas aiziešanas paši varētu kontrolēt situāciju savā valstī.
Paralēli Amerika arī centās stutēt Afganistānas valdību kā tādu, cerot, ka arī tā kļūs pietiekami kompetenta un spējīga, lai pēc amerikāņu aiziešanas, arī tā varētu kontrolēt situāciju savā valstī.
Pirms pāris nedēļām visi redzējām šī divdesmit gadus garā procesa rezultātus.
Kolīdz amerikāņi sāka vākties prom no Afganistānas, Talibans atkal bija klāt, ilgi trenētie un apmācītie afgāņu spēki izkusa kā sniegs pavasarī, Afganistānas prezidents piesita pēdu un aizmuka uz Dohu, un ar to arī viss bija pateikts.
20 gadi. 2,5 triljoni dolāru. 2420 amerikāņi krita Afganistānā (kopā ar četriem latviešiem). Gandrīz 20 tūkstoši Amerikas karavīru tika ievainoti, un daudzi no viņiem pat bez fiziskiem ievainojumiem mājās pārbrauca bojāti. Parādījās jēdziens pēctraumas stresa traucējumi.
Turklāt kovboja Buša izpildījumā Afganistāna nebija vienīgā valsts, kurā Amerika nolēma iet un pakarot. Irākā prezidenta Buša papiņš, arīdzan Džordžs, savulaik bija devies karot, lai minēto valsti izdzītu no Kuveitas, kuru tā nepieklājīgā kārtā bija pievākusi pati sev. Bet pēc diskusijām Buša administrācija nolēma nedoties tālāk Irākas iekšzemē un pamēģināt gāzt Sadama Huseina valdību.
Tā bija nudien starptautiska koalīcija, kādu Bušs vecākais salika kopā. Tobrīd Latvija un latvieši vēl nevarēja piedalīties, jo tas bija 1991. gadā, kad mēs vēl dzīvojām padomju republikā. Bombardēšana Irākā sākās 1991. g. 17. janvārī. Tieši tajā pašā brīdī saasinājās Maskavas pēdējie centieni saglābt savienību un neļaut tās iziršanu. OMON uzbrukums pret televīzijas torni Viļņā bija 12. datumā. Apšaude Bastejkalnā, kur gāja bojā divi miliči un trīs privātpersonas, bija 20. janvārī. Varbūt Mihails Gorbačovs cerēja, ka neviens nepamanīs. Pamanīja, bet tas šī komentāra kontekstā ir cits stāsts.
Bušs jaunākais nu dikti gribēja pabeigt to, ko tētiņš nebija izdarījis, un, lai pārliecinātu Kongresu un Amerikas tautu atbalstīt arī šo karu, administrācija izdomāja veselu sēriju pasaciņu un atklātu melu, lai amerikāņiem apgalvotu, ja Sadamam Huseinam tobrīd vēl nebija masu iznīcināšanas ieroču, tad kaut kad rīt ap brokastu laiku viņam tādi būs nepārprotami.
Buša nacionālās drošības padomniece Kondolīza Raisa kādā intervijā teica vārdus “mēs negribam, lai galīgais pierādījums būtu sēņveidīgais mākonis” kāds rodas pēc kodolsprādziena. Lieki teikt, nekādu masu iznīcināšanas ieroču nebija.
Otrajā Irākas karā arī piedalījās latvieši. Trīs no viņiem tur krita. Un arī Irākas gadījumā ar laiku izdevās atrast galveno barvedi Huseinu un viņu pakārt, bet arī tur situāciju par mierpilnu uzskatīt nevarētu nekādi.
Divdesmit gadus pēc 11. septembra notikumiem Amerikā ir bijusi plaša diskusija par to, ko tie galu galā nozīmēja. Tajā skaitā apspriežot faktu, ka bija labākajā gadījumā naivi uzskatīt, ka cilšu un cilšu vecāko pārvaldītajā Afganistānā izdosies izveidot kaut ko līdzīgu amerikāņu dzīves veidam.
Divdesmit gados, kādus amerikāņi tur pavadīja, daudzējādā nozīmē dzīve afgāņiem un it īpaši afgāņu sievietēm uzlabojās nudien, tajā skaitā pirmoreiz pēc Talibana brutalitātes meitenes varēja iet skolā. Arī tas tagad viss ir pazudis kā nebijis. Pirms pāris dienām Talibans paziņoja, ka sievietes vairs nedrīkstēs nodarboties ar sportu. Nav ne jausmas, kur savos svētajos rakstos viņi atrod pamatojumu šādam lēmumam, bet zinu bez šaubām, ka islāmticīgie nav vienīgie, kuri savos svētajos rakstos rod pamatojumu būtībā jebkam pēc kārtas.
Otrs plašs temats amerikāņiem 11. septembra divdesmitgadē ir fakts, ka zināmā mērā terorisms Amerikas Savienotajās Valstīs ir kļuvis par iekšzemes lietu.
Tas, kas šogad 6. janvārī notika ASV Kapitolijā Vašingtonā, nepārprotami bija bīstams nemiernieku uzbrukums. Laikā kopš tam republikāņi ir centušies apgalvot, ka patiesībā tie, kuri tur todien ālējās bija miera jēriņi ar ziediem rokās, kuri tikai gribēja policistus, kuri centās celtni aizsargāt “apskaut un noskūpstīt,” kā aptrakoto republikāņu barvedis Tramps reiz paskaidroja.
Nelaime ar šādiem apgalvojumiem, ir fakts, ka visa pasaule tiešraidē redzēja to, kā nemiernieki lauza logus un durvis, piekāva policistus un nudien auroja, ka ir jāsameklē un jāpakar ASV viceprezidents Maiks Penss. Plus vēl jānošauj Kongresa apakšpalātas spīkere Nensija Pelosi. Plus vēl ar atzinumu, ka tas viss tika darīts Donalda Trampa vārdā.
Ir arī fakts, ka manā dzimtenē kaut kā ir sanācis, ka būtībā gandrīz jebkurš cilvēks sev var iegādāties militāru šaujamieroci.
Teksasā, kur sen pie teikšanas ir bijuši republikāņi, štata parlaments ar gubernatora Grega Abota entuziastisku atbalstu, ir centušies atcelt pilnīgi visas un jebkuras prasības attiecībā uz civilpersonām un šaujamieročiem. Gribi savu stroķi atklāti nest un demonstrēt baznīcā? Pat atļauja stroķa nopirkšanai tev nebūs vajadzīga, ej un demonstrē. Pieļauju, dažam labam šī komentāra lasītājam tagad ir paceltas uzacis izbrīnā — kā tā kaut kas var būt. Arī tas nav šīsnedēļas temats, bet labi tas nav. Kopumā ņemot grūti spriest, ko 11. septembra uzbrukumi Amerikai un pasaulei iemācīja, ja vispār kaut ko.
Bet pabeigsim šonedēļ ar kaut ko priecīgāku. Tajā pašā gadā, kad centrālā valdība Maskavā sāka piegriezt grožus tieši tajā pašā brīdī, kad Amerika uzsāka Bagdādes bombardēšanu, patīsim vēstures lentu uz priekšu uz 1991. gada 10. septembri. Tas bija pāris nedēļas pēc neveiksmīgā puča Maskavā un tikai četras dienas pēc tam, kad PSRS Augstākā padome nobalsoja par mūsu valsts neatkarības atzīšanu.
Tā sagadījās, ka tieši 10. septembrī sākās Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes sēde Maskavā. Iepriekšējā dienā Latvijas Augstākās padomes Cilvēktiesību un nacionālo jautājumu komisijas priekšsēdētājs Andrejs Panteļējevs laikrakstam Diena teica šādus vārdus:
“Ja Latvijai un tās abām kaimiņvalstīm Baltijā atļaus piedalīties Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes gaidāmajā konferencē kā pilntiesīgām dalībniecēm, tas būs pirmais šāda mēroga pasākums ar šo valstu līdzdalību.”
Nudien. Tā sagadījās, ka zālē Maskavā todien arī biju es kopā ar Pasaules Brīvo latviešu apvienības vadītāju Gunāru Meierovicu. Mēs izdalījām izdales materiālus un tērzējām ar ļaudīm. Latvijas pozīciju prezentēt gatavojās ārlietu ministrs Jānis Jurkāns. Konstatēju, ka viņa uzrunā EDSA nebija pieminēta vispār, kas EDSA pasākumā šķita esam trūkums.
Jurkāna kungs man ļāva uzrunu pārrakstīt. Es, puika no Čikāgas, palīdzēju rakstīt ārlietu ministra runu!
Bet nudien 1991. g. 10. septembrī 1973. gadā dibinātā Eiropas Drošības un sadarbības apspriede trim Baltijas valstīm būtībā pateica — esat tagad neatkarīgas? Labi, tad nāciet pulciņā. Ar laiku Eiropas Drošības un sadarbības apspriede kļuva par Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju. Tās galvenais mērķis ir veicināt demokrātijas un cilvēka tiesību attīstību, un EDSO arī ir pazīstama kā profesionāla un neitrāla vēlēšanu novērotāja tad, kad tas ir nepieciešams. Organizācijai ir parlamentārā asambleja ar 323 locekļiem. Latvijas trīs cilvēku delegāciju tur vada Saeimas deputāts Juris Pūce (A/P).
Lūk, stāsts par 11. septembri un par Latvijas atgriešanos starptautiskajā apritē pēc 50 gadu okupācijas. Jaunnedēļ apspriedīsim nākamo soli procesā, proti, Latvijas uzņemšanu Apvienoto Nāciju organizācijā. Bet par 9/11 un EDSO — kādas par šīm divām tēmām pārdomas ir jums, mani lasītāji?
