Zvejnieks: Kas no Tūnbergas baidās, tas mežā neiet 26
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Eiropas Komisija ir iemetusi dīķī akmeni, un dīķis pamatīgi saviļņojies. Kāds būs šo viļņu rezultāts – tas noteiks Eiropas enerģētikas nākotni.
Vecgada vakarā Eiropas Komisija izsūtīja dalībvalstīm jaunu t.s. taksonomijas priekšlikumu, kas paredz iekļaut gāzes un atomenerģētikas projektus taksonomijas atbalstīto projektu sarakstā. Taksonomija – tas būtībā ir klasifikators un aktivitāšu uzskaitījums, kas nosaka, kuras darbības turpmāk var uzskatīt par zaļām un ilgtspējīgām. Iekļūt šajā sarakstā ir ļoti svarīgi, jo finansējuma iespējas nezaļajām aktivitātēm arvien samazinās un ES līdzekļu finansējumu tām saņemt būs arvien grūtāk vai arī neiespējami.
Situācija ir tāda, ka jauni enerģijas avoti Eiropai ir vajadzīgi – tuvāko desmit gadu laikā acīmredzot tiks slēgtas daudzas ogļu termoelektrostacijas, piemēram, Baltijas lielākais elektroenerģijas ražotājs – Narvas spēkstacija –, kas dedzina degslānekli, kas būtībā ir tikai citā vārdā nosauktas ogles. Vācija līdz šī gada beigām izslēgs atlikušās atomelektrostacijas, kas ražo apmēram 12% no šīs valsts elektroenerģijas.
Savukārt zaļo un atjaunojamo energoresursu jaudu attīstības temps atpaliek no vēlamā visā pasaulē – nesen Starptautiskā enerģētikas aģentūra publiskoja datus, ka klimata neitralitātes sasniegšanai gadsimta vidū būtu katru gadu, sākot no 2020. gada, jāiegulda četri triljoni dolāru atjaunojamo energoresursu jaudās, bet pagaidām katru gadu tiek ieguldīta tikai puse no vajadzīgās summas.
Turklāt šīs ziemas energokrīze ir arī pamatīgi padeldējusi optimismu par to, ka visur tik varēs griezties modernās vējdzirnavas, bet mēs dzīvosim cepuri kuldami. Nē, tieši otrādi – energokrīze liek uzdot jautājumu par to, vai arī Eiropas Savienības izvēlētā stratēģija enerģētikas attīstībai pati ir ilgtspējīga un reālistiska. Un šķiet, ka šīs šaubas iezagušās arī Eiropas Komisijai, ja vērtē jaunos taksnomijas priekšlikumus par gāzi un kodolenerģiju.
Jāatzīst, ka Eiropa pati sev ir sarežģījusi dzīvi šajā jomā. Pirmkārt, ar to, ka izvēlējusies globālā līdera lomu ekonomikas pārejā uz atjaunojamiem energoresursiem. Otrkārt, ar to, ka vēl iepriekšējā gada pirmajā pusē solīja, ka taksonomijā netiks iekļauta ne gāze, nedz atomenerģētika. Kāpēc solīja? Tāpēc, ka tāds ir parlamenta noskaņojums, un tāpēc, ka tuvojās Glāzgovas klimata pārmaiņu ierobežošanas konference, kurā valdīja Latvijā labi pazīstamais noskaņojums “kā var nesolīt?”.
Taču, saskaroties ar reālo politiku – to, ka Francija, Eiropas atomenerģētikas līderis, kas 75% no savas elektroenerģijas saražo AES, un neapšaubāmi arī viens no globālajiem šīs jomas līderiem, kategoriski atsakās pārtraukt šīs nozares attīstību. Itālija atbalsta gāzes izmantošanas turpināšanu, Polija saskata gāzes termoelektrostacijās izeju savai enerģētikai, kas joprojām 47% no enerģijas saražo, dedzinot ogles. Vācijas jaunā valdošā koalīcija nespēj izšķirties, pa kuru ceļu doties turpmāk.
Savukārt Eiropas Komisijas vadība ar Ursulu van der Leienu priekšgalā meklē veidus, kā nodrošināt vairākuma atbalstu svarīgākajiem komisijas lēmumiem, un acīmredzot nolēmusi, ka šajā jautājumā iespējama piekāpšanās. Un, lai kā klimata aktīvisti argumentētu, ka aprēķini, kas tieši jādara, lai gadsimta vidū Eiropa sasniegtu klimata neitralitāti, neļauj Eiropā radīt jaunas gāzes dedzināšanas termoelektrostacijas, pati Eiropa dokumentos nav solījusi gāzes izmantošanas pārtraukšanu līdz gadsimta vidum. Tieši otrādi, gāzei tiek piešķirta pārejas energoresursa loma, jo daudzās Eiropas valstīs joprojām ļoti nopietna problēma ir atteikšanās no oglēm, bet gāze ir daudz “tīrāks” energoresurss par oglēm.
Protams, EK taksonomijas priekšlikumi nozīmē, ka EK priekšsēdētāja U. van der Leiena, Francijas prezidents E. Makrons, Vācijas jaunais kanclers O. Šolcs, Itālijas premjers M. Dragi un Polijas premjers M. Moraveckis ir jaunie dusmīgās zviedru pusaudzes Grētas Tūnbergas un pārējo zaļo ienaidnieki. Tas var nozīmēt arī to, ka Eiropa un vēlāk pasaule atzīs, ka ar atjaunojamo energoresursu attīstību un labprātīgu enerģētisko jostu savilkšanu, par kuras reālistiskumu bija šaubas jau no sākuma, vien nebūs līdzēts un jāķeras pie ģeoinženierijas risinājumiem klimata pārmaiņu ierobežošanai.
