“Pēc pirmā lidojuma es visu dienu smaidīju,” intervija ar latvieti, kas vada pasaulē populārāko militāro helikopteri 31
Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nespēju izvairīties virsrakstā no spēles ar vārdiem, kaut gan nekāda spēle jau tur nav. Lieta nopietna. Jānis Ķēniņš ir 29 gadus vecs Latvijas armijas virsleitnants un amerikāņu militārā helikoptera “Black Hawk” (latviski – “Melnais vanags”) pilots. Tieši Ķēniņš ir viens no tiem nedaudzajiem latviešiem, kas pilotēs mūsu armijas “Black Hawk”, divi no kuriem – sudrabaini pelēki – kopš šā gada 11. decembra atrodas Lielvārdes militārajā bāzē. Pagaidām gan tie gaisā bijuši vien pāris reizes: iziet formālās un tehniskās procedūras. Intensīvi lidojumi plānoti vien janvārī. Jānis Ķēniņš ar “Melnajiem vanagiem” jau nolidojis daudzas stundas un ar nepacietību gaida, kad varēs pacelties Latvijas debesīs. Kāds bijis latviešu puiša ceļš līdz pasaulē populārākā un savā klasē neapšaubāmi labākā militārā helikoptera pilota krēslam?
J. Ķēniņš: Esmu no laukiem – Bauskas novada. Līdz pat 11. klasei par Latvijas armiju neko nezināju. Labi mācījos, trenējos vieglatlētikā vidējo distanču skriešanā un dejoju. Un tieši viens no dejošanas biedriem ieteica ideju par Nacionālo aizsardzības akadēmiju. Nospriedu, ka tā varētu būt laba doma. Vienlaikus gan iestājos Rīgas Tehniskajā universitātē, bet beigās paliku pie Nacionālās aizsardzības akadēmijas, kur izturēju lielu konkursu – cik atceros, bija astoņi cilvēki uz vietu. Tā sāku studēt par virsnieku no pilnīgas nulles. Pat Jaunsardze man nebija aiz muguras, nebija bijusi arī interese par militārām lietām.
Bet bija gaiša galva un laba fiziskā forma.
Jā, tas bija pamats. Pēc pusgada mūs sāka dalīt pa spēku veidiem. Izvēlējos sauszemes spēkus. Gaisa spēku kursā brīvas vietas tad nebija – vakances parādījās nedaudz vēlāk. Pēc pamatapmācības kursa Alūksnē radās iespēja nomainīt spēku veidu, ko arī izdarīju, un tas bija viens no maniem labākajiem lēmumiem dzīvē.
Ja piesola “Black Hawk”, kurš tad gribēs palikt uz zemes ierakumos…
Gaisa spēkiem vajadzēja desmit aviācijas tehniķus vēl padomju laikā ražotajiem “MI–2” un “MI–17” helikopteriem. Paralēli Nacionālajai aizsardzības akadēmijai RTU studējām aviācijas tehniķa specialitāti. Tā bija laba un vērtīga skola – iepazinām padomju helikopterus no viena gala līdz otram. No desmit studentiem gan palikām tikai trīs, kuri kļuvām par tehniķiem, pilotus tajā laikā nevajadzēja.
Tehniķi nelido?
Nelido, vienīgi var kļūt par bortinženieriem lielajiem helikopteriem un parasti arī nekļūst par pilotiem. Man atlika pavisam nedaudz mācīties, lai būtu bortinženieris. Bet sākās “Black Hawk” projekts – bija nolemts tos pirkt un attiecīgi vajadzēja pilotus. Daļu bija nolemts mācīt no veco padomju helikopteru pilotiem, bet sešus – pilnīgi no jauna. Gribētāju bija daudz, izvēlējās labākos. Vispirms bija jābūt virsniekam. Tad teicamai veselībai un angļu valodai. Vērtēja personību, cilvēciskās īpašības, intelektu, atmiņu, psiholoģisko noturību. Man arī patika lidot, un sapratu, ka vēlos pats vadīt lidaparātu.
Vispirms gan bija jāiemācās.
Tāpēc mūs sešus arī nosūtīja uz Pasaules aviācijas helikopteru lidojumu akadēmiju Spānijā, kur mācījāmies divdesmit mēnešus. Tikai divas reizes uz dažām dienām tikām mājās. Mācības bija grūtas. Viens no mums neizturēja. Palikām pieci. Mācības katru dienu angļu valodā no rīta līdz vakaram daudzos priekšmetos, testi, eksāmeni ar tūkstošiem jautājumu, sākot no praktiskās lidošanas, tehniskām lietām, beidzot ar likumdošanu un meteoroloģiju. Kad bija brīvs laiks, tāpat mācījos, jo bija jāapgūst milzīgi daudz.
Spānijā ieguvu helikoptera komercpilota licenci, tas ir, tiesības lidot ar civiliem helikopteriem. Lidojām ar “Bell” un “Robinson” helikopteriem visdažādākajos laika un redzamības apstākļos.
Pēc tam sekoja trīs mēnešu apmācības ASV armijas sauszemes spēku pilotu skolā Alabamā jau tieši ar “Black Hawk”. Amerikā bija jau vieglāk. Diena sākās pusastoņos no rīta ar teorētiskām lekcijām, pēc kurām sekoja vairāku stundu lidošana kopā ar instruktoru. Tur bija pilnas debesis ar helikopteriem – līdz pat 400 lidojumiem dienā. Bija jālido gan ar vecāka modeļa “Black Hawk”, kam mazāk automātisku sistēmu, gan jaunākiem. Amerikā mums pievienojās pieci mūsu armijas piloti, kuriem jau iepriekš bija lidošanas licences un kuri nu ir pirmie piloti, bet mēs, kas licences ieguva Spānijā, esam otrie piloti.
Helikopteram “Black Hawk” ir divi piloti?
Jā. Šis helikopters ir divu pilotu, jo sarežģītos apstākļos tomēr nepieciešami divi: gan no drošības, gan veicamo darbību viedokļa. “Black Hawk” ir labākais helikopters, ar kuru esmu lidojis, aprīkots ar vismodernākajām tehnoloģijām (man neļāva fotografēt Latvijas “Black Hawk” helikoptera vadības paneli, tas bija aizliegts arī, kad savulaik kā žurnālists viesojos un lidoju ar tiem Irākā un Afganistānā. – A. D.), vienlaikus pārdomāts un ar maksimālu drošību pilotiem.
“Black Hawk” ir ar vienu bāzi dažādiem modeļiem un dažādam lietojumam – iekšiene ir modificējama dažādiem nolūkiem. Transportē cilvēkus un mantas. “Black Hawk” nav domāts cīņām frontes līnijā – šim nolūkam ir citi. Klasiskā novietojumā helikopterā viens otram blakus sēž piloti, viņiem aiz muguras sāniski pret logu divi karavīri ar ložmetējiem, bet aizmugurē ir sēdvietas 11 karavīriem.
Protams, “Black Hawk” ir lieliski izmantojams arī civilām vajadzībām. Divi turbodzinēji, kas darbojas ar aviācijas degvielu. Var sasniegt ātrumu tuvu pie 350 kilometriem stundā.
Lai arī “Black Hawk” ir ļoti moderns, tā vadīšana joprojām ir ne tikai sarežģīta, bet arī fiziski smags darbs: vibrācija, nekādu gaisa kondicionieru, ķivere galvā arī vislielākajā karstumā, kad piloti stundām lido, nosvīduši slapji.
Cik stundas esat nolidojis ar helikopteru?
Trīssimt. Esmu pārliecināts par sevi. Spānijā jau jutos kā putns gaisā. Latvijā vēl ne, jo te ir citi laika apstākļi. Migla, mitrums, apledojums, tumšs. Nepieciešama papildu apmācība. To mums Latvijā nodrošinās amerikāņu instruktori. Tā ka nākamais gads mums būs piesātināts.
Tātad reāli trīs smagi apmācību gadi, iekams lidot Latvijā ar “Black Hawk”.
Tā sanāk. Bet mācīties iznāks visu mūžu un katru gadu likt ieskaites. Ik pa laikam jau kaut kas tehnoloģijās un drošības limitos pamainās, līdz ar to jāaug un jātrenējas izmaiņām līdzi. Kā teicu, parasti pārlidojumi nav grūti, bet jāapgūst sarežģītas lietas, lai var lidot jebkādos apstākļos, ko atļauj tehnika.
Arī kara apstākļos?
Jā. Arī to esmu mācījies, un tam jābūt gatavam.
Sekojot līdzi Krievijas–Ukrainas karam, redzams, ka helikopteri ir samērā viegls mērķis.
Jo lēns un skaļš. Bet “Black Hawk” nav arī kaujas helikopters, kāds ir amerikāņu “Apache”, kas ir smagi bruņots, divvietīgs, piloti sēž viens otram aizmugurē.
Vai jūs ar jebkuru helikopteru varētu lidot?
Domāju, ka jā. Darbības principi jau visiem vienādi – rotējošs spārns.
Vai pasažieru lidmašīnu varētu nosēdināt, ja tās piloti vairs nebūtu dzīvi?
Nu gan jums jautājums… Censtos. Labāk gan neko tādu nepārbaudīt. Kaut kādas sistēmas helikopteram un lidmašīnai jau ir vienādas. Galvenā atšķirība – spārni nerotē.
Ja gaisā helikopteram apstājas dzinējs, tas krīt kā akmens?
Ir līdzīgi kā ar lidmašīnu. Ja augstums ir neliels, tad krīt smagi. Tāpēc: jo augstāk un lielāks ātrums, jo vieglāk noplanēt. Var pavisam līgani, jo krītot helikopteram spārni sāk griezties bez motora, darbojas cēlējspēks tāpat kā lidmašīnai.
Kāda ir Latvijas armijas “Black Hawk” pilota alga?
Pietiekama.
Atpaliek no komercpilota atalgojuma?
Vairākas reizes.
Saprotu, ka tagad tā vienkārši jūs nevarat aiziet no armijas.
Līgums ir uz desmit gadiem, jo manī daudz ieguldīts.
Kādi 100 000 eiro?
Daudz vairāk. Helikoptera licences iegūšana maksā vairāk nekā lidmašīnas pilota licence, jo lidošanas izmaksas ir lielākas. Moderni helikopteri ir dārgs prieks, un ne tikai to iegādes izmaksas. Latvijas armijai mēs tagad esam desmit “Black Hawk” piloti, līdztekus jau tagad saņemtajiem diviem helikopteriem būs vēl divi. Lai varētu normāli lidot un viss funkcionēt, nepieciešams ap simts cilvēku liels apkalpojošais personāls. Piloti ir tikai “Black Hawk” komandas redzamā daļa.
No jums staro dzīvesprieks un optimisms.
Es patiešām esmu laimīgs, ka varu lidot ar pasaulē vienu no labākajiem helikopteriem. Daudzi par to sapņojuši un sapņo, bet tikai mazai daļai šo mērķi izdevies sasniegt. Pēc pirmā lidojuma ar “Black Hawk” es visu dienu smaidīju. Katrs pilots izvēlas uzšuvi, ko uzliek uz ķiveres. Es izvēlējos uzrakstu “Living a Dream” (“Izdzīvot sapni” – no angļu val.).
