Kolekcionāru kolekcionāra kolekcija. Recenzija par Bankovska monogrāfiju “Palimpsests” 1
Jūlija Dibovskis, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Ieskats kolekcionārisma vēsturē Latvijā” – tāds ir mākslas zinātnieka un žurnālista apjomīgās grāmatas (“Neputns”, 2020) apakšnosaukums, lai ar tumšo vāku, sudrabaino atspīdumu uz tā un noslēpumainām, pusizdzisušām līnijām nemulsinātu potenciālos lasītājus.
Kāpēc latviski tik grūti izrunājamais “palimpsests”?
Autors vēlējies būt konceptuāls un palūkojies uz savu veikumu filozofiski, varbūt pat krietni paškritiski: uz kādreiz jau izmantota pergamenta, kas vēl glabā pusizdzēstas pagājušo laiku zīmes, viņš centies izveidot jaunu darbu.
Un palimpsests, kā skaidro vārdnīca, tātad ir uz šāda pergamenta veidots rokraksts, kas reizē tiecas ignorēt visu, kas sarakstīts iepriekš, un pat cītīgi to pārraksta, veidojot jaunu kontekstu, gan arī spiestā vai tradicionāli pagodinošā kārtā atgriežas pie iepriekš zināmā par konkrēto tēmu – mākslas kolekcionēšanas tendencēm Latvijas teritorijā.
Domāju, ka autors šādi ne tikai attaisno to, ka grāmatā plaši un dažreiz pat ārkārtīgi plaši citējis jau publicētus tekstus, atmiņas, liecības un vēstules.
Iespējams, ka Pēteris Bankovskis to saka par mākslas vēstures mēģinājumiem kopumā – pēti, ko pētīdams, sak, tāpat to avotu nav daudz, un nākas nedaudz atgriezties, ja ne “atražot” jaunās skaņās. Dabiska zinātnes attīstība prasa auglīgu pamatu, vērtīgi izdevumi ir daļa no tā, kas jau radīts.
Droši vien jāatzīst, ka mākslas grāmatas Latvijā ir specifisks žanrs, lai gan tās, protams, vērts palasīt ikvienam. It īpaši tāpēc, ka jauniznākošo izdevumu skaits nav liels, mākslinieku veikums ir apskatāms muzejos un galerijās, bieži vien autori uz ielas sastopami un nereti politiski aktīvi (arī mākslas zinātnieki, un ne tikai bāros).
Tādas monogrāfijas kā “Palimpsests” nav izlasāmas vienā vakarā, varbūt pat ne nedēļā, jo saturs bieži vien ir ļoti koncentrēts, likteņu čemuri te ir daudzi, dzīvesstāsti likti pirmajā vietā, un tos izdzīvot nav un nevar būt pienākums.
Ar ko varētu būt interesanta Pētera Bankovska grāmata?
Kā mākslas baudīšanas amatieris atzīmēšu, ka galvenokārt jau ar kaislības temporitmu – šo parametru viena autora pētījumā allaž ir interesanti izpētīt, ja iegremdēties ļauj laiks (un laiks ir arī nauda).
Pētera Bankovska darbs šajā ziņā ir salīdzināms ar Jāņa Kalnača pacietīgo darbošanos grāmatā “Rīgas dzīvokļu “likumīgā” izlaupīšana 1944–1949″ (“Neputns”, 2017), kur autors ļoti skrupulozi, bieži vien, pacietīgi tvarstīdams notikumu aiz čupra vai svārku maliņas, centies restaurēt absolūti mistisko mākslas zagšanas stihiju okupētajā Rīgā.
Joprojām kā spēcīgs māksliniecisks, taču patiesībā visai prozaisks un mākslinieciski grūti izmantojams tēls acu priekšā stāv Jāņa Kalnača aprakstītie zagļu pieķēzītie stūri aplaupītajos, kādreiz lepnajos mājokļos. Lai dotos pieķēzīt nākamo dzīvokli un laupītu tur.
Naivi jāiesaucas: kā lai ar mākslas vēsturi nesaistīts cilvēks iedomājas ko tādu mūsdienu privātīpašuma pasaulē?
Diemžēl jeb tā nu ir – bet arī vērtīgu mantu kolekcionēšana pasaulē, kurā krīze seko krīzei un no materiālā drīzāk nemitīgi jāatsakās, ir grūti iedomājama.
Būtībā kolekcionēšana ir viena no mūsdienu retajām privilēģijām, ja ne saukta par dīvainu pagājušo, nedigitālo laiku vājību. Pēteris Bankovskis, lēnām čunčinot cauri atziņām, ka kolekcionēšana ir kā alkoholisms, kā dziņa, kā gēns, kā freidiska sublimācija, kā estētiska bauda, skaidri nepasaka, taču ļauj nojaust, ka mākslas darbu vākšana ir turīgu cilvēku aizraušanās, un tā ir bijis vienmēr – kolekcionārs izmanto savu statusu, lai piepildītu gan faktisko, gan dvēselisko kambari ar to, ko uzskata par skaistu un citādi neizmantojamu.
Šķiet, mazāk autors gremdējas kolekcionēšanas ekonomiskajos apsvērumos (par kādu naudu pērk un cik liela vērtība nākotnē?), un šī stīga skan vājāk, iespējams, tāpēc, ka izdevuma atbalstītāji ir neviennozīmīgie kolekcionāri Zuzāni, kam pieder skaistais “Fēnikss” Stacijas laukumā un visi citi spēļu “putni”, bet kas ir arī neapšaubāmi mākslas mecenāti. Dažas vērtības ir neizmērāmas.
Kā allaž, grāmatai ir gaumīgs dziļi informatīvā materiāla makets (šoreiz paldies māksliniecei Inetai Berkmanei), kas glabā simtiem atsauču un ļoti patīkamas ilustrācijas – visu Latvijas teritorijā bijušo un esošo kolekcionāru (no vācu baroniem līdz mūsdienu avantūristiem, īpaši interesanti lasīt par tiem, kas noslēpumaini pazuduši) un pat galeriju attēli ar dzīvesstāstiem ir vērtīga izziņa gariem rudens vakariem.
Varbūt es būtu vēlējusies redzēt arī kādu Latvijas vai ārzemju arhīva dokumentu, ne tikai publicētu un nepublicētu manuskriptu citējumus.
Tāpat dīvaini, ka monogrāfijai nav zinātniskā redaktora – ļoti cerēju ieraudzīt Ingrīdas Ābeles vārdu kā Jāņa Kalnača grāmatā, kas piešķīra papildu vērtību.
Taču Pēteris Bankovskis arī pats ir kolekcionārs – apkopojis sev interesanto, savā subjektīvā manierē, nav gribējis ļaut kādam iejaukties savā kolekcionāru kolekcijā.
