Lauki turpina iztukšoties: saimniecību skaits sarucis pat divkārt 45
Ingrīda Mičāne, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pagājušajā gadā Latvijā uzskaitīti 69 000 ekonomiski aktīvu lauku saimniecību, un tas ir divas reizes mazāk nekā pirms 20 gadiem, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) apkopotie 2020. gada lauksaimniecības skaitīšanas provizoriskie rezultāti.
Lielākās izmaiņas laukus skārušas no 2001. līdz 2010. gadam, kad saimniecību skaits saruka par 40,8%. Vienlaikus par 8% palielinājās apsaimniekotās zemes platība, bet tad tendence apsīka.
Pēdējos četros gados platības palielinājušās tikai par 29 200 ha jeb 1,5%, kamēr saimniecību skaits samazinājies par 0,9 tūkstošiem jeb 1,3%.
Dati rāda, ka pēdējo desmit gadu laikā kopējā apsaimniekotā lauksaimniecības zemes platība pieaugusi par 163,7 tūkstošiem ha jeb 9,1%, kamēr saimniecību skaita lejupslīde turpinājās, skaitam sarūkot par vēl 14 400 tūkstošiem jeb 17,2%.
Nozares zinātāji prognozē, ka tendence turpināsies un nākotne, kā rādās, būs lielāko un efektīvāko pusē.
Nevienlīdzība aug, vidusslāņa nav
“CSP jaunākie dati ir slikta ziņa, un pienācis laiks godīgi pateikt, kurp mēs ejam. Šobrīd īstenojas pašplūsmas scenārijs, kad katrs kaut ko kuļ, kaut ko slauc, bet nav nekādas lauku attīstības vīzijas,” skarbs situācijas vērtējumā ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKIC) valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis.
Viņš uzskata, ka cilvēku aizplūšanu no laukiem rada izteikta nevienlīdzība, kā arī vidusslāņa trūkums.
“Šodien laukos palikuši vai nu lielie, kam apgrozījums virs 200 000 eiro gadā, vai arī mazie, kas ražo tikai pašu iztikšanai. Mums ir ap 740 bagātu lielsaimniecību, kam pretī – nedaudz virs 60 000 mazo sētu ar desmit un mazāk hektāriem.
Nav vidusslāņa – ģimenes saimniecību, kur dzīvo un saimnieko vairākas paaudzes.
Tā ir lielākā šībrīža problēma,” tā Mārtiņš Cimermanis. Viņaprāt, lauki turpinās tukšoties un to veicinās augošā nevienlīdzība, kā arī valstiskā bezdarbība.
“Jā, zemniekam ir nodokļu atlaides, subsīdijas, mēs pērkam traktorus, bet tas viss ir īstermiņa atbalstam. Nekas no tā neradīs vajadzīgos vismaz 25 000 jaunu darba vietu laukos. Arī CSP jaunākie dati rāda, ka pērn nozarē pastāvīgi nodarbināti 156 500 cilvēki, bet tas ir par 13,5% mazāk nekā pirms desmit gadiem.
Mēs gribam dabūt cilvēkus laukā no pilsētām, panākt, lai lauku sētās dzimst bērni, runājam par “zaļo nākotni”, bet konkrētas rīcības nav.
Netiek veicināta jaunu darba vietu radīšana vai atvieglota konkurence par zemi. Tā vietā – kārtējā reģionālā reforma, “zīmēta” uz centralizāciju. Cilvēki turpina braukt prom, un neizskatās, ka ar reformas palīdzību viņus varēs noturēt.
Jau pirms desmit gadiem, kad sadarbībā ar zinātniekiem gatavojām stratēģiju “Latvija 2030″, tika iezīmēta tā dēvētā lauktelpa, kur bija noteikts pilsētas statuss savienojumā ar laukiem. Kāpēc, mainoties ministriem, visu izmetam? Priekšteču darba ignorēšana ir viena no Latvijas problēmām, kas traucē ilgtermiņā noteikt attīstības mērķus,” šādu ainu zīmē Cimermanis.
Ražošana vai dzīvības vilkšana?
Līdzīgās domās arī mazo saimniecību pārstāve, Latvijas Zemnieku federācijas valdes priekšsēdētāja Agita Hauka, norādot – valstī trūkst noteiktas, apstiprinātas politikas, kas izvirzītu uzdevumus apdzīvotības saglabāšanai laukos. Tomēr laukus no pilnīgas panīkšanas glābjot tieši mazzemnieki – viņi bija un būs lauku pamatvērtība.
“Audzējam dārzeņus un augļu kokus, kopjam lopiņus, ne par ko nevaram žēloties!
Regulāri saņemam subsīdijas, nupat piešķirti vēl trīs miljoni, tā ka mazajiem un, starp citu, arī jaunajiem zemniekiem laukos klājas labi.
Uzskatu, ka lauku dzīvotspēju neveidos tikai lielās saimniecības. Arī mazās un vidējās ir jāattīsta, jo tieši tās var palielināt cilvēku skaitu reģionos,” teic Agita Hauka.
Tam gan Mārtiņš Cimermanis nepiekrīt, atgādinot, ka lielākajai daļai mazo zemnieku pamatdarbs parasti ir citviet: “Tā nav ražošana, bet gan dzīvības uzturēšana, kad nopļauj pāris hektāru zāles un kaut ko izaudzē galvenokārt ģimenei un radiem. Piecu māju ciemam nav nākotnes un bērni šādās saimniecībās nepaliks.”
Visu diktēs tirgus
“Mums šie skaitīšanas rezultāti nav nekāds pārsteigums, jo atšķirībā no daudzām citām organizācijām Zemnieku saeimas biedri dzīvo laukos un šo situāciju redz ikdienā,” tā “Latvijas Avīzei” teic biedrības valdes priekšsēdētāja vietniece Maira Dzelzkalēja-Burmistre.
Viņa norāda, ka Latvijas laukos notiek tādi paši procesi kā citur Eiropā, proti, iedzīvotāju skaits samazinās un pieaug vidējais vecums. Turklāt objektīvāks Latvijas saimniecību skaita rādītājs būtu tas, cik daudzi ir pieteikušies akcīzes degvielai. Tad varētu redzēt reālo lauksaimnieku skaitu, jo akcīzes atlaidei piesakās tie, kuri veic reālu saimniecisko darbību.
“Ir skaidrs, ka pie lauksaimniekiem tiek pieskaitīti arī tie, kuri savos īpašumos nenodarbojas ar lauksaimniecību. Piemēram, pirms 30 gadiem, kad Latvijā dalīja zemi, liela daļa tika reģistrētas kā zemnieku saimniecības vai piemājas saimniecības, neuzrādot nekādu lauksaimniecisko ražošanu.
Tagad daļa no šiem cilvēkiem jau ir aizsaulē, un šo zemju mantinieki izvēlas saimniekošanu neturpināt, bet gan gūt ienākumus no zemes nomas vai pārdošanas.
Tātad – daudzām saimniecībām nav paaudžu maiņa un tiek veiktas juridiskās formas maiņa.
Paaudžu maiņa pārsvarā vērojama lauksaimniecības biznesā, bet ne dzīvesveidā, kurā katrs izvēlas turēt vienu gotiņu un audzēt savus dārzeņus,” norāda Maira Dzelzkalēja-Burmistre.
Viņasprāt, labs rādītājs ir lauksaimniecībā izmantojamās zemes platības pieaugums. Diemžēl 90. gadu līmeni nesasniegsim, bet arī 9,1% pieaugums ir ļoti labs rādītājs, it īpaši, ņemot vērā, ka daudzās Eiropas valstīs lauksaimniecības zemju platības samazinās.
Bet kāda tad nākotne sagaida lauku cilvēku? Lai saimniecības būtu spējīgas ekonomiski pastāvēt, tām ir jākļūst lielākām un efektīvākām, jo to diktē brīvais tirgus, teic biedrības pārstāve.
“Tirgus joprojām pieprasa vairāk un lētāk, bet to nevar saražot ar roku darbu. Pieaugot ienākumu līmenim, cilvēki mazāk nodarbojas ar profesionālo lauksaimniecību un nepieciešamo produkciju nopērk veikalā. To mēs redzam arī citās Eiropas valstīs – jo attīstītāka valsts, jo mazāk nodarbināto cilvēku lauksaimniecībā. Arī Latvija uz to lēnām virzās.”
Atgādināsim, ka lauksaimniecības skaitīšanu CSP sadarbībā ar LLKIC veic reizi desmit gados un sniedz detalizētu informāciju par lauku saimniecību struktūru ne tikai reģionu, bet arī novadu un pagastu līmenī.
Pērn datu vākšana notika apmēram 75 000 saimniecību. Kopš neatkarības atgūšanas veiktas trīs lauksaimniecības skaitīšanas – 2001., 2010. un 2020. gadā. Reizi trijos gados starp skaitīšanām notiek lauku saimniecību struktūras apsekojumi reģionu līmenī. Pilnu informāciju par izmaiņām nozarē CSP sola publiskot gada pēdējā ceturksnī.
