Lielbritānija satricina pasauli: Londona atzīs Palestīnu – Izraēla gatava atriebībai? 0
Lielbritānijas premjerministra Sera Kīra Stārmera paziņojums, ka Apvienotā Karaliste atzīs Palestīnas valstiskumu, ir būtiskas pārmaiņas Apvienotās Karalistes ārpolitikā.
Viņš piedāvāja atzīšanas atlikšanu, ja Izraēla veiktu “būtiskus soļus, lai izbeigtu briesmīgo situāciju Gazā, piekristu pamieram un apņemtos nodrošināt ilgtermiņa, ilgtspējīgu mieru, atjaunojot divu valstu risinājuma perspektīvu.”
Izraēlas tūlītējais Stārmera paziņojuma noraidījums nozīmēja, ka viņa runu rakstītāji var jau sākt gatavot tekstu viņa uzstāšanai ANO Ģenerālajā asamblejā septembrī. Saskaņā ar kādu augsta ranga britu amatpersonu, Apvienotās Karalistes Palestīnas atzīšana izskatās “neatgriezeniska.”
Stārmers negaida, ka šīs politikas maiņa drīzumā radīs neatkarīgu Palestīnas valsti – no daudzu izraēliešu skatpunkta vislabākais brīdis tai būtu “nekad.” Taču, kā norāda diplomātiskie avoti, mērķis ir dot spēku abās pusēs – gan izraēliešiem, gan palestīniešiem. Lielbritānija cer viņus iedrošināt noticēt, ka miers var būt iespējams.
Tas nebūs viegli, ne tikai tāpēc, ka 2023. gada 7. oktobrī Hamas nogalināja aptuveni 1200 cilvēku, tostarp simtiem Izraēlas civiliedzīvotāju, un sagrāba ķīlniekus, kam sekoja Izraēlas atriebības akcijas, kas nogalināja desmitiem tūkstošu civiliedzīvotāju un pārvērta Gazu drupās.
Tas būs grūti arī tādēļ, ka katrs mēģinājums panākt mieru līdz šim ir izgāzies. Miera sarunas 1990. gados beidzās ar asinsizliešanu. Visi vēlākie mēģinājumi tās atjaunot arī ir sabrukuši. Izraēla savu noraidījumu paziņoja dažas minūtes pēc Stārmera uzrunas Dauningstrītā. Vēlāk vakarā Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu sociālajos tīklos publicēja asu nosodījumu.
“Stārmeris apbalvo Hamas briesmīgo terorismu un soda tā upurus. Džihādistu valsts Izraēlas pierobežā ŠODIEN draudēs Lielbritānijai RĪT!” “Uzticība džihādistu teroristiem vienmēr izgāžas. Tā izgāzīsies arī jums. Tas nenotiks.”
Netanjahu noliedz, ka Izraēla būtu izraisījusi badu un katastrofu Gazā. Ja viņš būtu pieņēmis Lielbritānijas nosacījumus atlikšanai, viņa valdība būtu sabrukusi. Viņš ir atkarīgs no ultranacionālistu ekstrēmistu atbalsta, kuri vēlas anektēt okupētās teritorijas un padzīt palestīniešus, nevis dot viņiem neatkarību.
Tomēr Netanjahu nav viņu gūsteknis. Viņa politiskā karjera veidota, iebilstot pret divu valstu risinājumu – ideju, ka mieru var panākt, izveidojot neatkarīgu Palestīnas valsti līdzās Izraēlai. Šī mēneša sākumā viņš paziņoja, ka Palestīnas valsts būtu “starta laukums” jauniem 7. oktobra stila mēģinājumiem iznīcināt Izraēlu.
Netanjahu cer uz stingru ASV valdības atbalstu. Vašingtonas pozīcija ir, ka Palestīnas atzīšana šobrīd būtu balva Hamas terorismam.
Donalds Tramps, atgriežoties ASV pēc golfa vizītes Skotijā, žurnālistiem paziņoja, ka neatbalsta Lielbritānijas soli.
Palestīnas suverenitātes jautājums var kļūt par vēl vienu plaisu transatlantiskajās attiecībās.
Līdz pēdējām nedēļām Kīrs Stārmers nebija pārliecināts, ka ir īstais brīdis atzīt Palestīnu.
Bet attēli ar badā mirstošiem Palestīnas bērniem Gazā bija pēdējais piliens pēc visa iznīcinājuma un nogalināšanas.
Noskaņojums kļuva stingrāks gan Dauningstrītā, gan Ārlietu ministrijā, gan Leiboristu partijā un plašāk Lielbritānijā.
Lielbritānijas lēmums pievienoties Francijai Palestīnas atzīšanā ir vēl viena zīme par Izraēlas pieaugošo diplomātisko izolāciju. Divi tās lielākie rietumu sabiedrotie – Lielbritānija un Francija, abas ANO Drošības padomes pastāvīgās locekles – noraidījušas Izraēlas mēģinājumus bloķēt Palestīnas atzīšanu, kad septembrī sanāks Ģenerālā asambleja Ņujorkā.
Tieši pēc Stārmera paziņojuma Ņujorkā Lielbritānijas ārlietu ministrs Deivids Lamijs saņēma skaļus aplausus ANO konferencē par divu valstu risinājumu un Palestīnas atzīšanu.
Viņš noraidīja apsūdzības, ka Palestīnas neatkarība varētu būt nāvējoša Izraēlai: “Nav pretrunas starp atbalstu Izraēlas drošībai un Palestīnas valstiskumam. Patiesībā – ir tieši otrādi.” “Lai būtu skaidrs: Netanjahu valdības divu valstu risinājuma noraidīšana ir nepareiza – morāli un stratēģiski.”
Kāda britu amatpersona sacīja, ka atmosfēra bija elektriska, kad Lamijs delegātiem pavēstīja, ka Lielbritānijas paziņojums tiek sniegts “ar vēstures roku uz mūsu pleciem.” Lamijs atsaucās arī uz Lielbritānijas koloniālo pagātni Palestīnā, kas ir cieši saistīta ar konflikta saknēm starp ebrejiem un arābiem par kontroli pār šo zemi.
Lielbritānija ieņēma Jeruzalemi no Osmaņu impērijas 1917. gadā un valdīja Palestīnā līdz 1948. gadam, kad, nogurusi un nespējot rast risinājumu tolaik jau pilna mēroga karam starp arābiem un ebrejiem, nodeva atbildību ANO un aizgāja. Uzreiz pēc tam Izraēlas pirmais premjerministrs Deivids Ben Gurions pasludināja neatkarību, un Izraēla sakāva arābu armiju iebrukumu.
ANO Lamijs atgādināja, ka Arturs Balfūrs, viņa priekšgājējs ārlietu ministra amatā, 1917. gadā parakstīja rakstītu vēstuli, kurā solīja “ar labvēlību raudzīties uz ebreju tautas nacionālo mājvietu izveidi Palestīnā.”
Bet dokuments, kas pazīstams kā Balfūra deklarācija, arī noteica, “ka nekas netiks darīts, kas varētu aizskart Palestīnas nežīdu kopienu pilsoniskās un reliģiskās tiesības.” Tas nelietoja vārdu “arābi,” bet tieši tas tika domāts.
Lamijs sacīja, ka Lielbritānija var lepoties ar to, kā palīdzēja ielikt pamatus Izraēlas izveidei. Bet solījums palestīniešiem, pēc viņa teiktā, netika pildīts, un tas ir “vēsturisks netaisnīgums, kas joprojām turpinās.”
Lielbritānijas pretrunīgie solījumi veicināja un veidoja konfliktu. Ceļotājs laikā, kurš dotos atpakaļ uz 1920. gadu Palestīnu, atrastu saspringumu un vardarbību, kas diemžēl šķistu pazīstama arī šodien.
Lielbritānijas iecere izbeigt ciešanas Gazā, radīt mieru Tuvajos Austrumos un labot Lamija aprakstīto vēsturisko netaisnīgumu ir atdzīvināt divu valstu risinājumu.
Konferenci Ņujorkā, kurā viņš runāja, vadīja Francija un Saūda Arābija. Tā ir sagatavojusi septiņu lappušu dokumentu, kura mērķis ir izveidot ceļvedi divu valstu risinājuma atjaunošanai, un tas ietver arī Arābu valstu nosodījumu Hamas un tās 7. oktobra uzbrukumiem Izraēlai.
Miera iespēja ar divu valstu risinājumu šķita pilnībā slēgta pēc miera procesa sabrukuma, kas 1990. gados sākās ar patiesu cerību.
Lielbritānijas lēmums atzīt Palestīnu ir diplomātisks laužnis, lai mēģinātu to atvērt no jauna.
