Linda Tunte: Latvijā ir dīvaina mode – nocirst grēkāžiem galvas un cerēt, ka vietā izaugs jauna un daudz labāka
0
Latvijā mums ir kāda īpatnēja izpratne par atbildības uzņemšanos. Tiklīdz kādā ministrijā, valsts iestādē, uzņēmumā vai citā lielākā organizācijā kaut kas noiet greizi, gandrīz automātiski atskan prasība: vadītājam jāatkāpjas!
Un man tas vienmēr ir šķitis mazliet dīvaini.
Jo savā dzīvē esmu pieradusi domāt citādi – aiziet prom no problēmas nav tas pats, kas to atrisināt. Daudz lielāka prasme, drosme un, manuprāt, arī atbildība ir palikt, atzīt kļūdu, izstrēbt ievārīto un izdarīt visu iespējamo, lai tas vairs nekad neatkārtotos.
Protams, ir situācijas, kad atkāpšanās ir pašsaprotama. Ja amatpersona pati izdarījusi noziegumu, ieradusies darbā alkohola reibumā, melojusi, krāpusies, izmantojusi savu amatu personīgā labuma gūšanai vai pati apzināti pieņēmusi prettiesisku lēmumu – tur diskusijai, manuprāt, ir pavisam cita vieta. Ne par tādiem gadījumiem es runāju.
Shēma ir tipiska. Kaut kas notiek. Sabiedrībā ir sašutums. Politiķi prasa galvas. Vadītājs nostājas kameru priekšā un paziņo, ka “uzņemas politisko atbildību” un atkāpjas. Punkts.
Cilvēks aiziet. Iestāde paliek. Problēma paliek. Sistēma paliek. Darbinieki paliek. Kļūdainie procesi daudzos gadījumos arī paliek. Tikai tagad atnāk nākamais cilvēks, kuram jāsāk no sākuma un jāizstrebj tas, ko atstājis iepriekšējais. Bet varbūt jaunākais profesionāli patiesībā ir vājāks par “veco”? Un varbūt vēl vairāk salaidīs visu auzās?
Man spilgti atmiņā palicis arī Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas bijušā rektora Guntara Prāņa gadījums. Kad 2024. gadā publiski izskanēja studentu liecības par atsevišķu pasniedzēju nepieļaujamu rīcību, ļoti ātri tika pieprasīta arī rektora atkāpšanās. Ne jau tāpēc, ka Prānis pats būtu ko noziedzies, bet tāpēc, ka viņš bija iestādes vadītājs un tika uzskatīts par atbildīgu par sistēmu kopumā.
Interesanti, ka sākotnēji viņš pats teica tieši to, par ko es šeit runāju – ka savu atbildību redz nevis aiziešanā, bet iespējā situāciju vērst uz labu. Beigās viņš tomēr atkāpās. Un kas notika pēc tam? Vēlāk pati akadēmijas vadība atzina, ka iepriekšējās vadības aiziešana bijusi ārkārtīgi sāpīga un kādā brīdī pat bijis apdraudēts studiju darbs. Jo Guntars bija ļoti labs profesionālis, un viņa zaudējums mūzikas izglītībai ir milzīgs.
Un tieši šādos gadījumos man rodas jautājums – vai mēs tiešām vienmēr iegūstam, padzenot cilvēku, kurš sistēmu pazīst vislabāk? Varbūt dažreiz daudz lielāka atbildība būtu prasīt viņam nevis aiziet, bet ļaujot palikt un sakārtot to, kas viņa vadītajā iestādē nav strādājis.
Droši vien tāpēc par šo jautājumu aizdomājos arī, vērojot diskusijas ap LSM. Es neesmu pazīstama ar Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītāju Uģi Lībieti, taču caur paziņu paziņām esmu dzirdējusi, ka viņš ir labs sava aroda meistars. Vai bez viņa viss pēkšņi kļūs labāks, ātrāks, tāds, kā vajadzīgs? Neticas, bet nu – lai notiek tā!
Varbūt mums Latvijā beidzot vajadzētu pārtraukt būt “mīkstajiem”, kuri pie pirmās lielākās ķibeles paceļ balto karogu, nosauc to par “politiskās atbildības uzņemšanos” un aizbēg no problēmas vai sabiedrība viņus piespiež aizbēgt.
Varbūt demisija mums vienkārši patīk tāpēc, ka tā ir viegli saprotama. Ir sliktais, ir sods, ir aiziešana – un sabiedrība uz brīdi jūtas saņēmusi taisnīgumu. Tikai realitātē organizācijas problēmas reti ir tik vienkāršas. Nomainīt cilvēku krēslā ir daudz vieglāk nekā pārbūvēt sistēmu, kurā krājušās kļūdas. Galva ir nocirsta, visi uz brīdi apmierināti, bet pēc pusgada izrādās – ķermenis joprojām slims.
Bet varbūt es vienkārši pārāk balstos savā pieredzē, kas balstīta darbā privātos uzņēmumos, un te jau valda nedaudz cita kārtība.
