Četras dienas ar mirušu mazuli zem sirds! Jeb stāsts par Ričardu, kuram vajadzēja piedzimt Kuldīgas slimnīcā
0
“Mammu, kur ir brālītis?”
“Meitiņ, tu jau zini, ka kapiņos.”
“Vai varbūt baltos mākoņos?”
“Jā, paskaties augšā!”
“Bet es viņu neredzu… Vai tas ir ļoti tālu?”
Tā mazā trīsgadniece Elīza [saprotamu iemeslu dēļ mammas un meitas vārdi šajā rakstā ir mainīti, taču redakcijai ir zināmas visu iesaistīto cilvēku identitātes] jautā savai mammai brīdī, kamēr mamma sniedz man interviju. Mēs runājam par šausmīgu traģēdiju, ko ģimene pavisam nesen – jūnijā – piedzīvojusi. Labi, ka Elīza ir mammas tuvumā, jo šobrīd viņa ir vienīgā, kas mammai Keitai atgādina, kāpēc ir vērts turpināt dzīvot.
Brīnišķais sākums
Šis stāsts “taustāmā” veidā sākās šī gada 26.janvārī, kad Keita devās uz vizīti pie savas ginekoloģes, lai gūtu apstiprinājumu, ka ir stāvoklī, ka stipri gaidītais otrais bērniņš ir pieteicies. Keita devās pie Kuldīgas slimnīcas ginekoloģes, kura iepriekš pieskatīja arī Elīzas gaidīšanu, līdz ar to bija jau izveidojusies uzticēšanās.
Un viss bijis lieliski – daktere apstiprinājusi, ka Keita ir stāvoklī, nedaudz vēlāk arī atklājies, ka gaidāmais bērniņš būs puisītis. Viss noritējis kā pēc grāmatas – ikmēneša vizītes bijušas rāmas, jo ārste katru reizi apstiprinājusi, ka mazais attīstās labi, ka analīžu rezultāti ir normāli, visi kopā ar lielu mīlestību gaidījuši pasaulē puisēnu, kuram jau pat bija izdomāts vārds – Ričards.
Sāpes sānā un pirmais satraukums
Bet viss strauji sāka mainīties maija beigās. 25.maijā bija ieplānota kārtējā vizīte pie dakteres, kā jau ierasts, pirms tās topošā māmiņa nodevusi analīzes. Vizītē viss bijis kā allaž – veikta ultrasonogrāfija, paklausīti puisēna sirdspuksti – atkal viss kārtībā.
“Dakterei pateicu, ka labajā sānā jūtu diskomfortu un sāpes, taču viņa mani nomierināja, ka viss ir kārtībā. Arī vēlāk – jau pirms dzemdībām – ārsti par to informēju, bet viņa novērtēja, ka mazais esot tur iegūlies un kaut ko nospiedis, viss esot normāli, tāpēc jau grūtniecību saucot par grūtniecību, ka viegls šis laiks nav,” stāsta Keita un atceras, ka uz vārda ticējusi visam, ko daktere saka, tāpēc turpmāk par sāpēm pārāk neraizējusies.
Analīžu rezultāti šoreiz atnākuši pēc vizītes, tajos vairākās ailītēs esot bijušas novirzes no normas, tāpēc Keita zvanījusi dakterei, lai konsultētos, ko darīt tālāk. Arī sāns turpinājis sāpēt pat vairāk, pagulēt bijis grūti. Ārste sākumā pateikusi, ka nāksies lietot antibiotikas, taču vēlāk atzvanījusi, ka tomēr nevajadzēs, esot vienkārši problēmas ar mikrofloru – nekas ārkārtējs.
“Jūnija sākumā Elīzai nosvinējām trešo dzimšanas dienu, bija ballīte, mēs visi dzīvojām savu labāko dzīvi, būdami laimīgi par gaidāmo mazuli.
13. jūnija rītā pamodos un sabijos – man bija grūti pačurāt, jutu pamatīgu diskomfortu. Mans ķermenis jutās tā, it kā tas būtu pārpilns ar ūdeni. Devos dienas gaitās, bet vakarpusē sapratu, ka manas kājas ir netipiski pietūkušas, nevaru vairs pat saliekt ceļos,” stāsta Keita.
Dežūrārstes bezatbildība
Nolemts doties uz Kuldīgas slimnīcu, jo tur ir pieejams dežūrējošais ginekologs. Keitas kājas jau tobrīd bijušas tā piepampušas, ka tajās pat nevienas iešļūcenes vairs neesot bijis iespējams uzaut.
Uzņemšanā jau māsiņa izmērījusi asinsspiedienu, tas bijis būtiski paaugstināts. Pēc uzgaidīšanas atnākusi arī dežūrējošā ginekoloģe, kura bijusi acīmredzami neapmierināta, ka ir iztraucēta. Izmeklēšana, kā atceras Keita, bijusi ļoti nevērīga, piepampušās kājas daktere pat paskatījusies nesot, arī
uz lūgumu pārliecināties, ka gaidāmajam mazulim viss ir kārtībā, daktere reaģējusi ar īsu ultrasonogrāfijas apskati pēc kuras paziņojusi: “Dzīvs ir!” Vajagot vienkārši valkāt kompresijas zeķes.
Pat uzņemšanā esošā darbiniece bijusi izbrīnīta, cik ātri veikta pacientes apskate, pat pārjautājusi, vai tiešām vizīte jau ir galā. Bet Keita atkal noticējusi – gan jau daktere zina, ko saka, gan jau tā ir vienkārši tūska, tomēr rit jau grūtniecības 29.nedēļa.
Kaut kāds nemiers gan bijis, tāpēc Keita nolēmusi sazināties ar vecmāti, kura, izdzirdot situāciju, uzaicinājusi atbraukt uz vizīti ātrāk – jau 15.jūnijā. Keita, protams, piekritusi.
15.jūnijā, ierodoties uz vizīti, grūtniece vecmātei un savai ginekoloģei, kura arī tieši bijusi tuvumā, pastāstījusi, kā viņai gājis, par ko viņa satraucas. Abas mediķes bijušas pārsteigtas par dzirdēto, šķitis dīvaini, ka dežūrējošā ārste nav uzskatījusi par vajadzīgu iedziļināties. Daktere veikusi plānveida ultrasonogrāfiju, pēc kuras ierosinājusi, ka nākamajā dienā vajadzētu atnākt vēlreiz un veikt rūpīgāku izmeklēšanu, jo kaut kas neizskatoties labi ar gaidāmo bērniņu.
Nav labi
Visu 15.jūnija vakaru bijis nemiers, jo asinsspiediens, ik pa laikam to mērot, saglabājies augsts. Pienākuši pa dienu veikto analīžu rezultāti, kuros redzams, ka nav labi. Viss ir ārpus normas. Tā kā cerības, ka naktī kļūs labāk, nav piepildījušās, 16.jūnijā no rīta Keita atkal zvanījusi vecmātei, kura pateikusi, ka ir jābrauc uz slimnīcu un jārakstās uz palikšanu nodaļā. Nevajagot gaidīt pēcpusdienā ieplānoto sonogrāfiju, jāierodas ātrāk.
“Domāju, kam uzticēt pieskatīšanai meitiņu, tāpēc uzreiz pajautāju, cik dienas man būs jāpaliek. Atbildēja, ka divas – tikšot izpilinātas zāles, un viss būšot labi. Bērniņa tētis mani aizveda, bet tālāk jau uz nodaļu devos pati. Šķiet, staigāju kā pingvīns, jo kāju tūska bija tik pamatīga, ka es spēju kustēties vien gāzelējoties,” stāsta Keita.
Klusums
Ap plkst. 15.30 Keita vesta uz ieplānoto ultrasonogrāfiju: “Mana ginekoloģe tur skatījās ekrānā un klusēja. Bet tā bija vienmēr – viņa allaž visu izpētīja, bet pēc tam man visu pastāstīja. Bet šoreiz klusums ieilga un pēkšņi viņa man jautāja, kad es pēdējo reizi sajutu mazuļa kustības. Man sākās neizsakāms stress, paskaidroju, ka kustības jutu iepriekšējā vakarā, gan no rīta, gan arī vēl pirms došanās uz slimnīcu. Un tad ārste pēkšņi pateica, ka ies pasaukt vēl kādu dakteri, lai kopā pārliecinātos, ka redz pareizi – mazuļa sirds esot apstājusies. Viņa aizgāja, bet es uz kušetes paliku viena. Ilgi gan tas nebija – abas ārstes drīz atgriezās un apstiprināja: mazulim sirdsdarbības vairs nav.”
Kā šādā brīdī spēj justies grūtniece?
“Es vienkārši skaļi raudāju, man bija vienalga, ka man viss vēders ir ar gēlu, es izskrēju no kabineta, kliedzu tā, ka droši vien dzirdēja visā slimnīcā, es biju panikā.
Kāda sanitāre mani paņēma pie rokas un kaut kur veda, bet es tikai turpināju kliegt, es domāju, ka es vienkārši nomiršu. Tas bija briesmīgi, es biju šoka stāvoklī.”
Kad nonākusi palātā, ginekoloģe ienākusi un ierosinājusi uzaicināt ierasties arī bērniņa tēti, viņš arī varot palikt palātā un sniegt atbalstu. Tā arī noticis. Keitai nācies piezvanīt ģimenei un pateikt, ka Ričarda vairs nav.
“Es joprojām nesaprotu, kas tovakar notika. Es skaidri vēl divas dienas jutu, ka mazais manā vēderā turpina kustēties. Es to teicu arī viņa tētim, es pilnīgi noteikti jutu, kā mazulis manī kustas. Kad pateicu to dakterei, viņa atbildēja, ka man tā tikai šķiet, ka tās ir manas smadzenes, kas dod šos impulsus, ka mirušais ķermenītis vienkārši peldot pa ūdeni. Es lūdzos, lai kāds paklausās tonīšus, jo man šķiet, ka mazais ir dzīvs, bet daktere teica, ka es kļūdos,” ar asarām acīs atceras Keita. Katru tajās dienās piedzīvoto mirkli viņa simtiem un tūkstošiem reižu ir domās pārcilājusi.
Ķeizargriezienu nedrīkst
Doma, ka būs jādzemdē puisēnu, kurš tā arī nekad nesāks elpot un raudāt, bijusi mokoša, tāpēc Keita lūgusi iespēju veikt ķeizargriezienu. Tā arī līdz šodienai neesot skaidrs, kāpēc tas atteikts, jo bijusi gan versija par to, ka grūtniecei esot infekcija un preeklampsija, gan ka jāpasargā iepriekšējā ķeizargrieziena rēta. Tikšot stimulētas dzemdības.
Nedaudz pasteidzoties notikumiem pa priekšu, jāpastāsta, ka it kā nedzīvais mazulis mammas vēderā turpināja būt no 16. līdz 19.jūnijam. Kā tas iespējams?
“Mana sirds plīsa no bēdām, arī fiziski nebija spēka, doma, ka dzemdēšu mirušu mazuli, mani plēsa uz pusēm,
bet tajā 16.jūnijā neviens neko man nesāka darīt. Man bija jāturpina dzīvot ar šo šausminošo sajūtu. 17. jūnijā sākās dzemdību stimulēšana, taču ievadītie baloniņi nenesa nekādu efektu, savukārt tabletes man nedeva. Baloniņi vienkārši krita ārā, cits ārsts ielika nākamo, bet pilnīgi nekas nenotika, tajā brīdī nekādu atsāpināšanu nesaņēmu” – šo sievietes stāstu ir pat fiziski grūti uzklausīt.
Tā tas viss turpinājies arī 18.jūnijā. Nekas negājis uz priekšu, no sāpēm un nenormāli sāpīgām domām arī miegs bijis vien fragmentārs. Arī bērniņa tētis bijis izmisumā, redzot visu šo situāciju, nolēmis sazināties ar juristi, kura visus pamatīgi sacēlusi kājās, jo sapratusi, ka situācija ir nenormāla.
“Juriste laikam zināja, kam pasūdzēties, jo 18.datumā pēkšņi attieksme uzlabojās – jaunā ārste bija jaukāka un pēkšņi kāds prata stimulēšanas baloniņu ievietot pareizi un ar narkozi. Dzemdību process pamazām iekustējās. Daktere mani pieskatīja, bet es vienkārši nemitīgi raudāju. Es pat nesaprotu, kā es izdzīvoju. 18.jūnija vakarā man beidzot piedāvāja veikt epidurālo anestēziju. Es biju pārgurusi no negulēšanas un zāļu kokteiļa, kas manī tika vadīts. Sāns turpināja sāpēt neciešami, kājas bija milzīgas, analīžu rezultāti pasliktinājās. Laikam mani sargāja kāds no augšas, ka es tajās dienās nenomiru.”
Dzemdēt un ieraudzīt
Pēc anestēzijas tajā pašā 18.jūnija vakarā sieviete aizvesta uz dzemdību nodaļu. Sāpes bijušas drausmīgas, ik pēc pāris stundām Keita spiedusi pogu un lūgusi ievadīt jaunu anestēzijas devu.
Agrā 19.jūnijā sācies pamatīgs drudzis. Viss Keitas ķermenis drebējis, temperatūra kāpusi, nesti jauni medikamenti, arī temperatūru pazeminoši.
“Nāca jauna vecmāte, kura mani saprata, apčubināja un uztraucās. Viņa ļāva man nedaudz pagulēt, jo priekšā bija grūta diena, bet process gāja uz priekšu. Es turpināju trīcēt – ar segu man bija karsti, bez – auksti, temperatūra bija jau pie 40 grādus augsta. Beidzot atvērums bija sasniedzis 7 cm un varēju doties uz dzemdību galda – kontrakcijas kļuva biežākas, sākās izstumšanas process, bet es biju nikna uz visu pasauli, gribēju vien, lai tas viss ātrāk beidzas. Apkārt nu jau bija daudz dakteru.
Es dzirdēju, kā vecmāte saka, ka redz galviņu, pleciņus… Vienā brīdī pamanīju, ka viņa raud. Es piedzemdēju.”
Un tādā brīdī vēl nākas izdarīt izvēli, kas paliks atmiņā vienmēr: “Man pajautāja, vai es gribēšu redzēt mazuli un no viņa atvadīties. Protams, ka es gribēju. Mazuli uzlika man uz krūtīm, es viņu ieraudzīju un varēju atvadīties. Tas bija šausmīgi smagi, bet viņš bija tik skaists! Vēlāk man bija pilna narkoze, tika veikta tīrīšana. Kad pamodos, apkārt atkal bija daudz ārstu, bija mans dzīvesbiedrs. Pamostoties konstatēju, ka man pievienots skābekļa aparāds, bet es joprojām neaptvēru, ka bērniņa man vairs nav.”
Brālītis baltos mākoņos
Keita pārvietota uz ginekoloģijas nodaļu, lai viņai nebūtu jādzird, kā tuvumā raud jaundzimušie mazuļi. Nākamajā dienā atbraukusi ciemos Elīza, devušās nelielā pastaigā. Protams, mammas vēders joprojām bijis paliels, un meitiņa pie tā piegājusi un sākusi teikt, ka tur ir brālītis. Pagaidām Keita spējusi vien klusēt. Tagad, protams, meitiņa zina, ka brālītis ir kapos un baltos mākoņos.
Ir kaut kas, ko Keita nemaz nesaprot: “Nākamajā dienā pēc dzemdībām palātā ienāca ginekoloģe. Viņa pavēra durvis, un nodurtu galvu un runāja kaut ko nesaprotamu. Viņa teica, ka bērniņš būtu piedzimis ļoti slims, ka viņš būtu bijis invalīds, ka, iespējams, būtu dzirdes un runas problēmas, neattīstītos, tāpēc labāk esot, ka šādi esot noticis. Mēs abi ar vīru to dzirdējām un apstulbām. Par ko viņa runāja?
Kā viņa zināja, ka bērniņš būtu slims? Vai viņa mūsu vietā pieņēma lēmumu, ka Ričards nedzīvos? Vai viņa iedomājas sevi Dieva lomā?”
Jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Šobrīd ir ierosināts kriminālprocess.
Keitas telefonā ir vienīgā bilde ar dēliņu. Viņai ir arī papīra lapa ar mazās pēdiņas nospiedumu. Un mājās stāv urniņa ar pelniem. Pagaidām vēl nav spēka to aprakt zemē.
Ir tikai viens iemesls, kāpēc no rīta tomēr izdodas atvērt acis – lai ieraudzītu Elīzu. Viņas dēļ Keita dzīvos. Kaut kad atkal dzīvos.
Juriste ir šokā, slimnīcai komentāra nav
Nozīmīgs šajā smagajā brīdī ģimenei ir bijis juristes Viktorijas Grafes atbalsts. Keitas dzīvesbiedrs 18.jūnijā bija tik apjucis un nezināja vairs, kā palīdzēt, ka nolēma ar juristi sazināties un lūgt palīdzību.
Viktorija to visu atceras ar šausmām: “Man piezvanīja Keitas dzīvesbiedrs un īsi pastāstīja situāciju. Es sapratu, ka sievai vēderā joprojām ir miris bērniņš, un mans pirmais jautājums bija: “Kur atrodas jūsu sieva?” Uzzināju, ka slimnīcā, ka dzemdību process nevirzās. Es nespēju tam noticēt, es biju šokēta, kā vispār sieviete var izturēt vairākas dienas dzīvot ar mirušu bērniņu vēderā? Es dzīvesbiedram vairākkārt pārjautāju, vai tiešām esmu sapratusi pareizi. Tālāk bija jārīkojas ātri, mūsu galvenais uzdevums bija glābt Keitu, jo diemžēl bija iespēja, ka varam zaudēt arī viņu. Nekavējoties informēju arī veselības inspekciju, iesaistīju paziņas ar sakariem, kā rezultātā tika nomainīti ārsti un slimnīcā beidzot sākās kāda normāla rosība, tika veikts viss lai sāktos dzemdības. Man nav pieņemams, ka jau no 13.jūnija sākās pilnīga ārstu nolaidība, un grūtniece smagā stāvoklī tika palaista mājās no Kuldīgas slimnīcas uzņemšanas.
Iepazīstoties medicīnisko dokumentāciju un patologa slēdzienu, kā arī aprunājoties ar ekspertiem, jau tagad ir saprotams, ka bērnu varēja glābt gan 13. jūnijā, gan pat vēl 15.jūnijā. Tā ir konkrēta ārsta nolaidība. Mēs cīnīsimies par bargāko sodu šādam mediķim.”
Sazinājos arī ar Kuldīgas slimnīcu, lai noskaidrotu viņu komentāru par notikušo. Komentāru saņēmu, taču tajā neizskan ne atvainošanās, ne skaidrojums, vien aizbildināšanās ar likumiem.
Lūk, slimnīcas atbilde: “Pamatojoties uz Pacientu tiesību likuma 10. pantu par pacienta datu aizsardzību, Kuldīgas slimnīca nedrīkst sniegt informāciju, kas saistīta ar minēto pacienti.
Slimnīcā tiek analizēti visi kļūdu gadījumi un darīts viss iespējamais, lai potenciālās kļūdas novērstu. Atbilstoši normatīvajiem aktiem, Veselības inspekcija ir tā iestāde, kas veic gadījumu analīzi un ir tiesīga piemērot sodu ārstniecības personām vai ārstniecības iestādei, ja tiek konstatēta pamatota kļūda.”
LA.LV turpinās sekot līdzi šim stāstam. Vēršu uzmanību, ka pamatā tas veidots pēc cietušās sievietes stāsta, kā arī balstoties uz slimnīcas izsniegtajiem izrakstiem.
Ja arī tev ir kāda pieredze Latvijas slimnīcās, kāds stāsts, kas sāp vai varbūt tieši pretēji – ļāvis noticēt brīnumiem, droši sazinies ar mani un pastāstīsim to citiem – [email protected].
