Armands Kalniņš.
Armands Kalniņš.
Foto: Zane Bitere/LETA

Armands Kalniņš: Mākslas spītīgais nelietderīgums 1

Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
10 apetīti nomācoši produkti, kas jāēd katru dienu 23
“Taksists nolēma kļūt par ballītes kulmināciju” – pašā Rīgas centrā kāda vecmeitu ballīte noslēgusies ar taksista Vjačeslava perversu uzvedību 30
Kokteilis
FOTO. Mākslīgais intelekts nosauc 10 pasaules pievilcīgākos vīriešus. Starp tiem – pretrunīgi vērtēts Latvijas politiķis 100
Lasīt citas ziņas

Debitējot viedokļu slejā, vissvarīgāk šķiet pievērsties mākslas jēgai, tās lietderībai. Un arī tam, kā nereti reaģējam uz aktuālo vai negaidīto.

Krievijas visaptverošais iebrukums Ukrainā 2022. gada 24. februārī daudzos mainīja kultūras nozīmīguma un iespēju vērtējumus. Tas lika atkārtoti uzdot jautājumus, uz kuriem šķietami jau bija rastas stabilas, ilgstoši uzturētas atbildes. Viens no tādiem svarīgākajiem vaicājumiem – kāda patlaban ir nepieciešamība radīt mākslu, ja tā nespēj mainīt izšķirīgus politiskos procesus vai būtiski ietekmēt kara izraisīšanas iespējas un draudus cilvēcei kopumā? Skatītājs, klausītājs vai lasītājs lielu satricinājumu gadījumos var pieklusināt savu iesaisti kultūras uztverē. Bet ko darīt māksliniekam, ja piedzīvota krasa neatbilstība viņa ideāliem? Tāda, kura spēj iznīcināt visu, kas ir viņa dzīvē. Norobežoties, “nebūt”? Varbūt tiešā vai pārnestā nozīmē doties frontē? Publiski ir zināmi daudzi gadījumi, kad mūsu radošie ļaudis kara sākumā nespēja pat strādāt, radikāli mainīja ieceres vai cerības saskatīja no nežēlīgajiem notikumiem atšķirīgos vēstījumos, lai apliecinātu “parastas”, mierīgas pasaules turpināšanos. Turklāt lēmums par turpmāko var nebūt tāds pats kā citiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Dzirdēts, ka pasaule ir kļuvusi melnbalta. Dzīvē bieži vien “melns” patiešām ir melns un “balts” – gaišs. Mākslā savukārt interesantāks ir “pelēkais”, kurā ieslēpts zaļais, sarkanais vai citāds krāsu prieks, kuru uzreiz nevar pamanīt vienmuļajos toņos. Ja labais cīnās ar vēl labāko (savulaik – sociālistiskā reālisma prasība) vai ļaunais ir visaptveroši nelietīgs, tad, visticamāk, tā ir propaganda, kura labāk iederas citviet. Cenšoties izpildīt “valstiskus uzdevumus” vai sabiedrības pieprasījumus, rezultāti mēdz būt pieticīgi. Turklāt laba griba var nesakrist ar citu gaidām, kuras parasti rodas straujāk nekā iedvesma.

Ir konstatējama kāda interesanta tendence mūsu teātru iestudējumos un to izpratnē, kas saskan ar mākslinieku un sabiedrības attiecībām jaunajos apstākļos. Jau Nacionālā teātra izrāde “Maigā vara” skaidri parādīja to, cik neiespējami ir godīgam māksliniekam saspringtā politiskā situācijā saglabāt iespēju strādāt, vadoties no paša izvirzītiem noteikumiem. Jebkas var tikt pārprasts vai izmantots ļaunticīgi. Rodas arvien jauni noteikumi, kuri galu galā iznīcina darbu un traumē tā radītāju. Savukārt nesen tapušās izrādes “”Skatuve” ugunī” Mihaila Čehova Rīgas krievu teātrī un “Pīters Pens. Sindroms” Nacionālajā teātrī uzrāda vēl skarbākas ainas – mākslinieku fizisku likvidēšanu (nogalināja gandrīz visu Maskavas latviešu teātra trupu vai dzejnieku, kurš krievu kultūrā “ir viss”).

Šķiet, ka Krimova iestudējums par radīšanas “sindromu” vairākos vērtējumos tiek pārprasts, negaidīti apstiprinot “Maigajā varā” pausto. Pītera Pena darbošanos, protams, var uzskatīt par sava veida “rekviēmu krievu kultūrai”, taču tas ir tikai viens un pat ne nozīmīgākais izrādes vēstījums. Labi saprotama krievu režisora izmisīgā vilšanās, samērojot savos darbos apliecinātos ideālus ar spēju ietekmēt vērtības sabiedrībā. Vienkāršojot – visu darba dzīvi strādāt, lai būtu labāk, bet attapties, ka ir kļuvis daudz, daudz sliktāk. Tomēr izrādē “Pīters Pens. Sindroms” parādās arī Rainis, kurš, runājot par būtisko, patiešām nav “publikai” interesants. Īpaši zīmīgi, ka Puškinu šajā iestudējumā iznīcina citi “puškini” – vairākkārt un masu izklaides stilā. Vai bijušas nepamatotas ilūzijas, ir gribējies pievērt acis uz draudīgo, varbūt – zināma atrautība no valsts/sabiedrības noskaņojuma? Tātad, kā šķiet, darbs pauž bažas par kultūras dzīvotspēju un ietekmi mūsdienu pasaulē kopumā.

Ko tad darīt, lai atkal rastu radošā darba jēgu un rezultāts būtu lietderīgs? Vai spītīgi velt šo mākslas Sīzifa akmeni augšup, ja skaidri zināms, ka tas atkal velsies lejup? Ir vērts mēģināt – soli pa solim, līdz kaut kad izdosies? Vēl svarīgāk – kas notiks, ja vairums padosies? Varbūt ir panākams cits skatījums – šo neizturamo bluķi uzskatīt par mūsu pelēko lauk­akmeni un pārradīt to izteiksmīgā tēniecības darbā? Jebkurā gadījumā nepieciešamas jaunas, brīvas atziņas, bez aizspriedumiem vai dogmām. Arī – cenšoties izprast mākslas jaunradīto.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.