“Man šī bija otrā reize šomēnes, kad domāju – pasaule ir pelnījusi aiziet bojā” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Nesen kāda mana paziņa teica, ka pasaulē ir tik daudz ļaunuma, ka tā ir pelnījusi aiziet bojā. Es uzreiz viņai neatbildēju, šķita – pārāk skarbi, dramatiski, patētiski. Tagad es viņu bieži citēju, un ir pagājis tikai mēnesis.
It kā visu laiku vai ik pa laikam notiek kas slikts. Un tad mēs piedzīvojām Modra sunīšu traģēdiju. Kur nevainīgas dzīvības atņēma cilvēki, kas varēja rīkoties citādāk un saglabāt cilvēcību. Tad laikam es pirmo reizi iedomājos, ka šī pasaule patiešām ir pelnījusi aiziet bojā. Kādā lielā sprādzienā, lai labo nospiedošais vairākums nepamana, ka pasaule iet bojā.
Es zinu, ka ļaunā ir daudz mazāk, bet tas ir tik skaļš to personu izpildījumā, ka kuslās labestības balsis nespēj pārkliegt. Gudrākais jau vienmēr paiet malā un tad paliek aurojoši bezvārda bari, kuri ir gatavi nolinčot otru par to vien, ka viņš ir. Nevajag pat viedokli izteikt. Ir tik daudz to, kuri, šķiet, gaida, kad parādīsies jebkāda tēma vai jebkāds cilvēks, lai mestos to vārdiski nogalināt. Par izskatu, par vārdu, par ādas krāsu, tautību, par jebko. Un tas, kas sākas, kad jāapkaro otra viedoklis, ir grūti aprakstāms.
Es esmu daudz redzējusi šajā dzīvē. Es esmu strādājusi policijā, esmu aizturējusi noziedzniekus, esmu tuvumā redzējusi tikko noslepkavotu cilvēku un viņa slepkavu vienā istabā. Es aizturēšanās esmu bijusi narkomānu “pritonos”, naktīs sēdējusi krūmos, gaidot, kad parādīsies bandīti – nežēlīgi deviņdesmito gadu sākuma noziedznieki. Un man tad nebija bail.
Tagad man ir bail. Es lasu komentārus, ko cilvēki pat ar sejām, saviem vārdiem un uzvārdiem atsāj pie citu bildēm vai tekstiem sociālajos tīklos. Man ir bail domāt, ka ar kādu no šiem cilvēkiem es stāvu veikalā pie kases un viņš izskatās pavisam normāls un tad viņš tiek pie datora un tā ekrāns ļauj viņam sajusties “varenam”.
Šonedēļ nebija vienaldzīgo Stambulas konvencijas jautājumā. Domāju, ka nekļūdīšos – visskaļākie bļāvēji gan par, gan pret bija tie, kam nav ne jausmas, kas tur rakstīts. Un nevajag jau lasīt, lai izteiktos, vai ne? Sen zināma šī patiesība. Tomēr izteikšanās par pašu konvenciju ir viena lieta. Pavisam cita – atkal jau – apsaukāties, draudēt, ņirgāties par tiem, kam ir viedoklis.
Ar Beatas – jaukas, jaunas un ļoti spējīgas meitenes – atļauju pubicēju komentārus. Komentārus, ko šajās dienās rakstīja cilvēki zem viņas viedokļa par šīs nedēļas strīdus objektu. Es esmu pieradusi, ka man tādus raksta jau desmitiem gadu, dažreiz kaut ko no tā publicēju, jo uzskatu, ka nelieši ir jāatmasko. Bet tādus tekstus kā ekrānšāviņos pat es nespēju lasīt bez zosādas. Par viedokli? Par to, ka meitene ir aktīva un aizstāv savu pārliecību – korekti un argumentēti? Nu, lasiet paši un izdomājiet, kā jums tas izskatās.
Man šī bija otrā reize šomēnes, kad domāju – pasaule ir pelnījusi aiziet bojā.
Un es arvien vairāk saprotu, ka pareiza izvēle ir dzīvot laukos – meža vidū starp dzīvniekiem. Tad tikai internetā mani sasniedz naids un rupjības, bet arī tikai tad, kad pati atļauju, ka mani tas sasniedz. Man nav jāiet pa pilsētas ielām kopā ar kādu, kas var nosaukt sievieti par m… vai piedāvāt aiziet viņai pakārties…
Protams, es zinu, ka šie cilvēki uz ielas ir bailīgi, pelēki un sevī ierāvušies. Un neko nespēs pateikt, ja tā pati sieviete vai es – nāks pa ielu pretī. Bet jautājums – kurā brīdī tas negāciju pārņemtais nokārtos ieroča nēsāšanas atļauju vai kļūs par mednieku un sāks šaut suņus, kas nepatiks, stirnas, kas izskries pļavā vai vārnas, kas par skaļu ķērks.
Laukos ir tumši rudens vakari, Veļu laiks. Cesvainē ir uztaisīta simboliska senlatviešu klēts, kur var braukt vakaros skatīties, kā mūsu senči barojuši veļus. Gan jau viņi zināja, kāpēc to dara – mūsu senči. Tāpēc es daru tāpat. Manā stikla namiņā veļiem ir cienasts un svece. Ticu, ka viņi to novērtē.
Esmu tuvākajiem cilvēkiem stāstījusi kādu stāstu, par ko katram bija viedoklis. Pārsvarā – ka esmu ļoti emocionāla un spējīga saskatīt daudzas lietas, kā pašai patīk. Pēdējā gada laikā bieži mājās sajutu ēdiena smaržu. Kā kāds nesen būtu gatavojis, dažreiz no šīs smaržas pārlaimīga modos – ar sajūtu, ka bez manis kāds te ir (bērni, draugi) un jau gatavo brokastis. Parasti ātri sapratu, ka esmu pamodusies un neviena nav, bet smarža gan bija ļoti izteikta manā sajūtā un tā parādās joprojām ik pa laikam.
Droši vien kāds psihologs pastāstītu, ka tā manas smadzenes ražoja mierinošo sajūtu, kādu rada ēdiena smarža. Bet es to tik fiziski sajutu, ka pašai biedējoši šķita, ka tas atkārtosies un es nebūšu sapratusi, kas tas ir. Šonedēļ kādā portālā izlasīju piecas pazīmes, pēc kurām droši var pateikt, ka mirušie tuvinieki ir mums blakus kādā mums netveramā dimensijā, bet blakus. Un viena no tām bija ēdiena smarža, kas neizskaidrojami parādās.
Tumšie vakari būs vēl ilgi. Cilvēku ļaunums nepazudīs. No mirušajiem nav jābaidās, jābaidās no dzīvajiem – to man mācīja vecāmamma, kad tumsā baidījos iet gar kapiem.
Nu es viena meža vidū dedzinu sveces, izgaismojot ceļu veļiem un mājās dedzu lampiņas gaismai. Laikam jāizkvēpina kāds kociņš, lai izdzenātu to pretīgo sajūtu, ko rada ļauni vārdi no ļauniem cilvēkiem. Un pasaule jau nemaz nav tik slikta, lai tā būtu pelnījusi aiziet bojā. Varbūt mums izdodas izdzīvot labajā.
