“Varbūt tas nelietis Brunavā nošāva mazo Modra draugu tieši brīdī, kad viņš kaut kur zem krūmiem bija aizsnaudies?” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Ar savu borderkolliju Viljamu es iepazinos, kad viņam bija 4 mēneši. Viņš bija mazs lempītis ar sirsniņu uz pieres. Pirmo nakti nogulēja vēderu gaisā pie manas gultas, ne reizi nepamostoties. Laikam jau bija saguris no ceļa, bet pēc mammas neraudāja, kā biju domājusi. Pa dienu viņš skraidīja un dauzījās, grauzās man rokā, jo niezēja mazie zobiņi. Kad nogura, nokrita turpat, kur stāvējis, jo nebija spēka un laika aizklunkurēt uz guļasvietu.
Varbūt tas nelietis ar šaujamieroci Brunavā nošāva mazo Modra draugu tieši tādā brīdī, kad viņš kaut kur zem krūmiem no noguruma bija aizsnaudies? Iepriekš aizskrējis līdzi saviem draugiem piedzīvojumā, no kura neatgriezās neviens no viņiem…
Mazā dzīvībiņa tikai mācījās uzticēties cilvēkiem un sniedza tiem daudz prieka. Atceros to Viljama laiku ar smaidu. Un nevaru neraudāt par Modra suņukiem. Tāpat kā visas citas līdzjūtīgās sirdis.
Kopš uzzināju par baiso notikumu, es esmu aizmirsusi savas nebūšanas un problēmas, no rīta mostos ar nedaudz ieplīsušu sirdi un domāju par to, kādi bija suņuku pēdējie mirkļi. Vai viņiem sāpēja? Un cik ļoti viņi bija nobijušies?
Es nevaru un negribu iedomāties viņu saimnieka sāpes. Tie, kas nosoda Modri, var paturēt savu nosodījumu pie sevis. Modra suņi nebija klaidoņi un neviens nezina, kāpēc todien notika tā, kā notika. Tāpat kā neviens, izņemot gan žilinsku sētas kompāniju un iesaistītos, nezina patiesību. Pilnīgi noteikti tai sētā ir kameras, bet gan jau to ieraksti sen dzēsti, lai neviens neprasa tos parādīt.
Jo tad atklātos baisā patiesība. Ka šīs bija suņu medības. Citādi to nenosaukt. Esat redzējuši vienu pieaugušu suni un divus kucēnus, kas neskrietu projām, ja izšautu gaisā? Suņi nobīstas no pērkona dārdiem un slēpjas, kur nu vēl no šāvieniem. Bet šos šāvienus neraidīja gaisā, lai aizbaidītu, šie bija raidīti mērķī. Dzīvos mērķos ar uzdevumu nogalināt. Zvēriski, nežēlīgi nogalināt cilvēka draugus. Konkrēta cilvēka – Modra – draugus – Boru, Bruno, ČipiĻipi.
Ja cilvēku asaras varētu uzcelt no mirušajiem sunīšus, tā notiktu, tik daudzi par viņiem raud. Tāpat kā tik daudzi ienīst tos, kas to pastrādāja. Viņiem nav attaisnojuma. Nekāda. Visas viņu atrunas ir ietērptas melos un puspatiesībās.
Laukos visi zina kaimiņu suņus, lai cik tālu tie nedzīvotu. Es dzīvoju laukos un zinu. Katru reizi, kad kāds suns kaut kur aizklejo, apkārtējie steidz apziņot visus un parasti ļoti ātri atrod pamukušos. Katram sunim reizi mūžā var rasties plāns un iespēja aizmukt. Mans Viljams reiz izrāvās no rokām ar visu pavadu un ieskrēja mežā. Ziemā, naktī. Es sapratu, ka viņš sapīsies starp kokiem un es saviem spēkiem viņu neatradīšu.
Pirmais cilvēks, kam es zvanīju lūgt palīdzību, bija vietējais mednieks Mareks, jo neviens labāk nezina mežu, viņš arī atbrauca uzreiz – palīdzēt. Ātri vien atradām manu sabijušos draugu aptinušos ap koku un sastingušu no bailēm. Kopš tā laika Viljams uz Mareku skatās kā īpaši, it kā starp viņiem būtu kāda tikai pašiem zināma saikne. Un tā arī ir. Mareks viņu tonakt izglāba.
Vai es zvanu kādam, kad manā paglamā ieskrien sveši suņi? Jā, zvanu. Tā ir gadījies ar dzinējsuņiem pēc medībām, kad viņi aizskrien nepareizā virzienā. Es zvanu tieši medniekiem teikt, ka suņi ir pie manis un viņi vislabāk zinās, kam tie pieder. Tā tas notiek laukos. Un zinu, ka arī Bauskas pusē laukos, jo esmu gana daudz gadus tur pavadījusi.
Kāda žilinsku sētas kaimiņiene man uzrakstīja, ka zināja šie cilvēki Modra suņus, zināja. Tāpat kā tas, kurš sauc sevi par mednieku, zināja. Nav iespējams nezināt. Modris un viņa saimniecība ir publiski zināma un visi tai piederīgie visu laiku bijuši sociālajos tīklos un medijos, Modrim ir desmitiem tūkstošu sekotāju. Esmu manījusi rasmu sociālajos tīklos ar zemeņu grozu, tātad tā būtne prot lietot sociālos tīklus un varēja pamanīt slaveno kaimiņu un viņa sunīšus…
rasmas zemenes tagad ir sunīšu asiņu apslacītas. Un ja tas izklausās patētiski, tad es tā tiešām domāju. Par rasmas zemenēm. Lai neizteiktos par rasmu pašu. Par to “mednieku”, kas izpildīja nāves sodus, lai lemj mednieki. Nedomāju, ka viņš šo vārdu ir pelnījis nēsāt.
Teiksiet – manas emocijas viss šis? Jā. Emocijas. Jo
NAV neviena saprotama iemesla nogalināt četrus mēnešus vecu kucēnu. Un nav neviena saprotama iemesla nošaut arī pieaugušus suņus, ja viņu atrašanos svešā teritorijā var atrisināt citādi.
Žilinsku sētas cilvēki apsmej sociālajos tīklos tos, kam sāp. Ņirgājas par viņu komentāriem. Tās ir emocijas vai fakti?
Lai policija risina faktu ķēdi! Man ir emocijas un liels naids pret suņu slepkavām. Un ļoti sāpoša sirds kopā ar BORAS, BRUNO un ČIPI ĻIPI saimnieku MODRI.
Šķiet, pat mans Viljams ir samulsis. Jo es viņam par šo stāstu. Ticu, ka viņš saprot. Viljamam nākamnedēļ būs trīs gadu jubileja. Viņam būs savas trīs svecītes.
Un mēs iedegsim trīs svecītes arī trīs mīļajām iznīcinātajām dzīvībiņām…
