“Mēs neaizmirsīsim šo briesmīgo cietsirdību!” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas joprojām par Modri 0
Gaisma uzvarēs tumsu. Tāda sociālo tīklu akcija šonedēļ notika, atbalstot Modri un pieminot viņa trīs nošautos suņukus. Mēs – sabiedrība – neaizmirsīsim šo briesmīgo cietsirdību un gaidīsim policijas izmeklēšanas beigas.
Jau tagad šis notikums izgaismojis labā un ļaunā cīņu. Tieši cīņu. To, kam sāpēja sirds, manu draugu – īsto un virtuālo lokā – bija ievērojams vairākums. Tie, kas apkaroja sāpošās sirdis, bez žēlastības tika izslēgti no mana saziņas loka un priecājos, ka šai rudens tumsā man izdevās izgaismot tos, kas, ēnās ieslēpušies, gaidīja izdevīgu brīdi kost. Tieši tā to uztvēru – kost arī man pie pirmās izdevības, jo ļaunums nāca laukā no viņiem pa visām porām.
Nē, Modra suņi nebija klaiņotāji un Modra suņi nebija agresīvs bars. Viņi bija viena pieaugusi un divas mazas dzīvībiņas, kuras aizgāja no šīs pasaules nelietīgu cilvēku dēļ. Nevajag novērst uzmanību no slepkavībām, piesaucot klaiņojošus suņus vai saimniekus, kuri tos nepieskata vai savas bailes no suņiem un vēl daudz citus nesaistītus stāstus. Šis stāsts ir tikai un vienīgi par to, ka ir nelieši, kam ceļas roka nošaut mazu kucēnu. Viss pārējais ir citi stāsti.
Gaisma uzvarēs tumsu. Ar šo sajūtu es dzīvoju šonedēļ.
Tieši tāpēc es neapspriedīšu žilinsku sētas izdarības tik sīki, cik vajadzētu, jo ir pretīgi par to runāt. Kā šie cilvēciņi joprojām ņirgājas par citiem – par tiem, kam sāp, par mani tai skaitā. Rakstot publiski izsmejošus komentārus un darot vēl dažādas citas lietas, ko nu vien spēj sociālajos tīklos safabricēt. Viņi dzīvos savā ļaunumā un lai tur arī paliek.
Labais uzvarēs, jo tas vienmēr uzvar. Par to domāju šonedēļ. Ir tik daudz cilvēku – pavisam svešu – kuri jūt līdzi otram un nebaidās to teikt. Ir daudz stipru un gaišu cilvēku Latvijā! Šis gadījums to pierādīja.
Suņu un kaķu bildes sociālajos tīklos, saimnieku mīlestības ieskautas, sūtot spēku Modrim, ir pierādījums cilvēcībai. Modris pats raksta, ka cilvēku atbalsts palīdz izdzīvot smagās un tumšās dienas.
Ir Veļu laiks. Manā pagalmā katru nakti deg svece, izgaismojot maniem velīšiem ceļu uz vietu, kur viņus atceras. Arī mans kaķu Cilvēks Valdis, kurš aizgāja pirms gada, pilnīgi noteikti redz, ka mēs viņu te mīlam un atceramies. Ne velti Cukurs ar Frici katru nakti kaut ko saņaudās un skatās laukā pa logu.
Visi suņi nonākot debesīs. To mani bērni jau maziņi zināja, skatoties filmu ar tādu nosaukumu un raudot tai līdzi. Tā viņi tika pie mīlošām sirdīm.
Jā, pie mums notiek daudz sliktu lietu. Cieš bērni, pieaugušie, kaķi, suņi, zirgi. Uz ceļiem simtiem sabrauktu meža dzīvnieciņu. Zinu, ka tās pašas labās sirdis, kas raud par Modra draugiem, jūt līdzi arī visiem viņiem. Bet šis viens gadījums, kas jau ilgi ir sabiedrības aktualitāte, izgaismoja daudz un tāpēc par to runā, runās un tas noteikti nonāks pie gala rezutāta arī juridiskā izpratnē.
Tikmēr dedzinām sveces par tiem, kas aizgājuši no mums! Domājam par to, ka tumsa uzvarēs gaismu un labais uzvarēs ļauno. Samīļojam tuviniekus un savus dzīvnieciņus! Turam tīras savas sirdis un izslēdzam no savas dzīves tos, kam tādu nav.
