“Es biju sagrauta visādos veidos, un tas bija acīmredzami” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Uzreiz pēc aiziešanas no politikas – pirms nu jau 14 gadiem – es biju sagrauta visādos veidos, un tas bija acīmredzami. Es biju nogurusi, nomocīta un neglīta. Man tā pašai šķita un kāds žurnālists Vanzovičs par to sacerēja rakstu, uzliekot uz vāka dzetenai lapelei visas manas sliktākās publiski pieejamās bildes un pa visu vāku uzrakstot “Mūrniece strauji noveco”. Man bija 41.
Laikam jebkuram saprotams, kāpēc es negāju laukā no mājas, kamēr šis dzeltenās lapeles virsraksts rotāja avīžu stendus – kādu nedēļu. Es jau tā jutos veca un nevienam nevajadzīga, un te nu bija apliecinājums. Tas jau nekas, ka viens vīrieškārtas izstrādājums ar speķainu bizi vienkārši izgāza savu žulti par cilvēku, kurš sasniedzis daudz vairāk par viņu, tā parādot savu zemiskumu. Tas man nešķita palīdzoši, un es laiku pavadīju zem segas, pētot savas bildes un domājot – vai tiešām jau sāku novecot.
Tāda bija man pirmā saskarsme ar vārdu “novecot”. Arī toreiz savācos, ne bez citu palīdzības – saņēmu atbalstu no daudziem, kam nešķita taisnīga šāda rīcība un tiku pat uz kāda vāka sapucēta un skaista. Bet rētiņa sirdī palika.
Tagad man ir 55 un es skaidri zinu, ka novecoju. Nav jau citas iespējas un arī nevajag. Tāda ir lietu kārtība – novecot, un mans uzdevums ir to darīt cienījami, skaisti un pēc iespējas aizraujošāk – ar piedzīvojumiem, kā pati esmu izlēmusi.
Katram ir sava recepte novecošanai. Manuprāt, svarīgi ir histēriski nemēģināt nenovecot. Tas, ka izliksies, ka 60 ir jaunie 40 un mēģināsi tā izskatīties, nemainīs gadu skaitu. Nenosodu tās, kuras izliekas jaunākas nekā ir, tā ir viņu recepte. Nenosodu arī tās, kuras savelk ādu aiz pakauša un smaids sastingst sejā uz visiem laikiem. Tā ir viņu recepte justies labi. Arī man tas toreiz – pirms 14 gadiem ienāca prātā – aizskrēju uz skaistuma klīniku un teicu, lai ārti griež, kas griežams, lai es izskatos jaunāka.
Daktere toreiz skaidri zināja, kāpēc izskatos nogurusi – gadi politikā nebija viegli. Viņa, smaidot savu mīļo smaidu, ieteica aiziet mājās izgulēties un ja nu joprojām man būs panika, lai nāku atkal. Panika nesākas joprojām, kad redzu sevi spogulī. Saviem gadiem atbilstoša izskata kundzīte. Kam patīk dzīvot un par to priecāties.
Kad šonedēļ ieliku savu fotogrāfiju feisbukā, kā dara daudzi citi cilvēki, tieši pie manas bildes kāds man nepazīstams Dzintars ierakstīja komentāru: “Sākusi novecot…” Nu, taisnība vien ir. Bet – kur tev, Dzintar, jālien ar savu viedokli? Visi noveco, arī vīrieši. Domāju, ka viņi tāpat sāpīgi uztver savas pirmās krunciņas un asinsspiediena izmaiņas.
Kad lasām glancētos žurnālus un klausāmies “dzīvesveida un stila koučus”, šķiet, ka viss laiks, nauda un spēks jāvelta nenovecošanai. Mana recepte ir cita – pieņemt, baudīt, neaizmirstot, par to, ka sevi jāpieskata un jākopj visos vecumos. Domāju arī, ka sievietēm daudz vairāk palīdz citas sievietes pieredze, par to, kā pieņemt savus gadus ar cieņu un – iespējams – pat ar prieku, jo arī 80 gados ir priekšrocības salīdzinājumā ar 18.
Par to būs mana nākamā grāmata. Par to, kā novecot priecīgi.
“Vecumdienas nav nekāds rožu dārzs, bet ne katram ir dota iespēja būt vecam”, šos vārdus man bieži atgādina mana draudzene aktrise Regīna Devīte.
Viņa būs viena no manas grāmatas varonēm. Kopā ar vēl piecām lieliskām sievietēm, kas man ir kā piemērs, kā būt priecīgām visos vecumos. Grāmatā būs arī kāda vīrieša viedoklis un stāsts, kas būs noderīgs un palīdzīgs visiem, man tai skaitā. Vīrietis ir no manas pagātnes, cilvēks, kurš man kādu laiku ir bijis gana tuvs, lai zinātu arī manu novecošanas stāstu.
