“Man te nepatīk, te ir jāstrādā.” Darba devēji skarbi par jauniešiem, taču viņiem ir arī otra stāsta puse 0
Darba atrašana var sagādāt grūtības teju jebkurā vecumā, un nav pamata apgalvot, ka kādai konkrētai paaudzei darba tirgū klātos vissmagāk. Tomēr jauniešiem pēc augstskolas absolvēšanas nereti nākas saskarties ar savdabīgu paradoksu – darba devējs vēlas cilvēku ar pieredzi, bet, lai šo pieredzi iegūtu, jaunietim vispirms ir jāatrod kāds, kurš gatavs viņam dot iespēju.
Tikmēr sociālo mediju platformā “Threads” izcēlusies diskusija par to, kāpēc daļa darba devēju nevēlas pieņemt darbā jauno paaudzi.
Kāds lietotājs raksta: “Pavisam vienkārši. Pieņemu džeku darbā. Viņš divas dienas nostrādā un tad pasaka, ka viņam nepatīk. Es saku, nu labi, ja negribi nestrādā. Es ar viņu norēķinos un pēc dienas viņš zvana un saka, ka gribot strādāt.
Es šim prasu, kāpēc tad gāji prom? Jo man likās, ka mani uzmetīs un nesamaksās. Ar tādu domu tad turpinu būt bezdarbnieks.”
Ieraksts izraisījis plašu diskusiju, kurā cilvēki dalās gan ar pieredzi par jaunajiem darbiniekiem, gan atgādina, ka problēmas darba tirgū nebūt nav raksturīgas tikai jauniešiem.
Kristiāns aizstāv jauno paaudzi, vēršot uzmanību uz pieredzi ar vecākiem darbiniekiem: “Un tad ir vecā paaudze +40 uz augšu, kuri atnāk uz darbu pālī, algas dienā darbā nav, jo pēkšņi trešās pakāpes māsīcai kaķis kāmīti apēda un tagad piektās pakāpes māsas meita raud dēļ tā un tāpēc darbā nebūs, bet patiesībā dzer nedēļu no vietas un tad, kad nauda sāk iet uz beigām, atnāk pastrādāt līdz avansam un tad atkal kreisā niere, no labās puses sāp un darbā nebūs.”
Savukārt kāds cits lietotājs uzskata, ka jauniešiem būtu jābūt piesardzīgākiem, izvēloties pirmo darbavietu: “Mazāk jaunā paaudze viltos pirmajos darbos, kad nesamaksā par darbu, tad nebūtu šādu problēmu. Mēs darbā dodam jauniešiem iespēju pamēģināt, jo darbs ir smags – citi iztur, citi neiztur.
Ļoti daudz jaunieši atnāk un pasaka – piedod, tas laikam nebūs man darbs. Tas ir labākais variants, nekā aizbēgt darba vidū, pametot darba rīkus, un Tu domā, kur šis pazudis (šī problēma ir ne tikai jauniešiem).”
Tikmēr Artis norāda uz pretējo problēmas pusi, proti, situācijām, kad paši jaunieši darba tirgū ir apkrāpti. “Diemžēl tieši no jaunajiem cilvēkiem esmu vairākkārtīgi dzirdējis, ka ir uzmesti – nav samaksāta alga,” viņš raksta.
Arī Simona dalās pieredzē par kādu jaunu darbinieci: “Mums jauna darbiniece (18 gadus veca). Nostrādāja nepilnu nedēļu, aizgāja prom, jo izrādās, ka te ir arī jāstrādā. Viņas atbilde uz jautājumu kāpēc izdomāja iet prom “Man te nepatīk, te ir jāstrādā.” Jā, pārdevējiem – konsultantiem tomēr ir arī jāstrādā, ne tikai skaisti jāizskatās.”
Vēl kāds lietotājs stāsta par 24 gadus vecu jaunieti, kura darbā pavadījusi vien aptuveni nedēļu: “Līdzīgs stāsts. Paņēmām jaunu kolēģi ofisā, darbs ar datu bāzēm, PR., atalgojums 24gadus vecam jaunietim pat ļoti cienījams. 1 nedēļu ik pa 1-2 h cilvēks saka, ka pārguris (atceros sevi 24 gados, pat neienāca prātā tā sajusties).
Pēc nedēļas pusdienlaika jauniete paņēma somiņu un it kā izgāja pusdienās uz… neatgriešanos. Kad tika sazvanīta, kur palikusi, atbilde bija “ai, man stress, nogurums”. Un līdzīgus stāstus dzirdu bieži.”
Tomēr ne visi diskusijas dalībnieki uzskata, ka jauniešu nevēlēšanās strādāt ir īstais problēmas cēlonis. Edgars uzskata, ka jaunā paaudze vienkārši vairs nevēlas pieņemt iepriekšējo darba tirgus modeli.
“Cilvēki negrib strādāt no algas līdz algai, bez izaugsmes iespējām kā tas bija agrāk un pareizi dara, pietiek maksāt ar savu laiku par darbu kas netiek novērtēts ne finansiāli ne morāli. Jeb strādāt atbilstoši. Liela iespēja ka jaunā paaudze sagraus šo sistēmu, un tas ir brīnišķīgi,” viņš piebilst.
Cik daudz jauniešu Latvijā patiesībā ir bez darba?
Lai saprastu, cik liela ir jauniešu problēma darba tirgū, ieskatījāmies Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) jaunākajos datos.
2026. gada pirmajā ceturksnī Latvijā bija 6,2 tūkstoši bezdarbnieku vecumā no 15 līdz 24 gadiem. Jauniešu bezdarba līmenis bija 9,4%, kas ir par 6,4 procentpunktiem mazāk nekā gadu iepriekš. Turklāt tas ir zemākais jauniešu bezdarba līmenis pēdējo 18 gadu laikā.
Tātad aina nebūt nav tāda, ka milzīgs skaits jauniešu Latvijā nespēj atrast darbu. Gluži pretēji – salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu jauniešu bezdarbs ir būtiski samazinājies. Vienlaikus darba atrašana jaunietim, kurš tikai sāk savu profesionālo ceļu, joprojām var būt sarežģīta.
Pieredzes trūkums – viena no lielākajām problēmām
Ieskatoties Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) mājaslapā pieejamajā informācijā par jauniešu ceļu uz darba tirgu, redzams, ka pieredzes trūkums patiešām tiek minēts kā viens no lielākajiem šķēršļiem nodarbinātībai. NVA norāda, ka daudzi darba devēji pieprasa iepriekšēju darba pieredzi, kuras jauniešiem bieži vien nav.
NVA pieejamajā informācijā minēti arī citi šķēršļi – nepietiekamas prasmes vai kvalifikācija, grūtības ar profesijas izvēli, darba vietu trūkums dzīvesvietas tuvumā, kā arī atšķirība starp jaunieša priekšstatu par darbu un reālo darba vidi.
Savukārt jauniešu un darba devēju gaidas var būt atšķirīgas. NVA apkopotajā informācijā norādīts, ka darba devēji no jaunieša sagaida profesionalitāti, darbam nepieciešamās prasmes, pieredzi, motivāciju un vēlmi mācīties. Jauniešiem savukārt svarīgs ir pietiekams atalgojums, droša darba vide, emocionāls gandarījums un izaugsmes vai apmācību iespējas.
Taču CSP datos saredzama vēl kāda interesanta sakarība – darba pieredze jau studiju laikā jauniešiem būtiski uzlabo iespējas vēlāk būt ekonomiski aktīviem un nodarbinātiem.
CSP šogad publicētajā apskatā secināts, ka 20–34 gadus veciem jauniešiem, kuriem studiju laikā bija vismaz vienu mēnesi ilga darba pieredze, ekonomiskās aktivitātes līmenis sasniedza 93,8%. Savukārt tiem, kuriem šādas pieredzes nebija, tas bija 79,7%.
Arī nodarbinātības līmenis bija augstāks tiem jauniešiem, kuriem bija darba pieredze studiju laikā. Jauniešiem ar augstāko izglītību un darba pieredzi studiju laikā nodarbinātības līmenis sasniedza 90,9%, kamēr tiem, kuriem šādas pieredzes nebija, – 81,7%.
Tas nozīmē, ka sociālo tīklu diskusijā izskanējušais konflikts starp “jaunieši negrib strādāt” un “darba devēji negrib dot iespēju” patiesībā nav tik vienkāršs.
Vienai jauniešu daļai patiešām var būt grūtības pielāgoties darba videi, pieņemt darba ritmu un saprast, ko nozīmē profesionālā atbildība. Tajā pašā laikā jaunietim, kurš tikko absolvējis augstskolu, var būt izglītība, zināšanas un motivācija, bet nebūt tās pieredzes, ko darba devējs prasa jau pirmajā darba dienā.
Un te arī rodas darba tirgus paradokss – jaunietim prasa pieredzi, bet, lai šo pieredzi iegūtu, kādam vispirms ir jābūt gatavam dot iespēju.
Varbūt jautājums nav tikai par to, vai jaunieši grib strādāt. Varbūt jārunā arī par to, vai darba devēji ir gatavi pieņemt cilvēku, kurš vēl tikai mācās kļūt par labu darbinieku.
