Mārtiņš Staķis: Putins dzīvo savā burbulī, bet Eiropai trūkst skaidras stratēģijas Ukrainas uzvarai 0
Eiropas Parlamenta deputāts Mārtiņš Staķis uzskata, ka Vladimirs Putins dzīvo absolūti savā realitātē un redz tikai to ainu, kuru pats vēlas redzēt. Viņaprāt, šo atrautību no realitātes sāk pamanīt arī Krievijas elite, tāpēc nevar pilnībā izslēgt, ka notikumi Krievijas iekšienē kādā brīdī varētu strauji mainīties.
Staķis gan skeptiski vērtē iespēju, ka Krievijā varētu notikt klasisks apvērsums. Viņš šādam scenārijam tic maz, tomēr norāda uz pieaugošu spiedienu no oligarhiem un Putina tuvākā loka. Pēc viņa teiktā, šis spiediens kļūst arvien jūtamāks.
Runājot par sarunām un iespējamiem miera plāniem, Staķis uzsver, ka viņam pietrūkst divu būtisku lietu. Pirmkārt, nav skaidrs, kāds ir Eiropas Savienības plāns Ukrainas uzvarai. Otrkārt, nav redzama vienota stratēģija, kas noteiktu, ko Eiropa darīs, ja Krievija nepiekritīs piedāvātajiem nosacījumiem.
Viņš uzskata, ka bez skaidras stratēģijas jebkuras sarunas kļūst vājas. Ja nav vienotas izpratnes par mērķi, nav arī skaidra spiediena mehānisma pret Krieviju. Staķis norāda, ka Eiropā joprojām ir valstis, kuras rīkojas izlēmīgi, bet ir arī tādas, kuras vilcinās un meklē zelta vidusceļu.
Deputāts kā vienu no piemēriem min Īriju, kuru viņš raksturo kā valsti ar ļoti lielu fiskālo pārpalikumu, bet kura joprojām nav gatava atteikties no alumīnija piegādēm Krievijai. Otrs piemērs ir Krievijas tūristu jautājums. Staķis norāda, ka tikai kara piektajā gadā Eiropas Savienībā sāk nopietnāk runāt par iespējamu ierobežojumu Krievijas tūristiem, lai gan Baltijas valstis šādu soli spēra jau drīz pēc pilna mēroga iebrukuma sākuma.
Viņaprāt, šie piemēri rāda, ka Eiropā joprojām nav vienotas stratēģijas attiecībās ar Krieviju. Daļa valstu ir gatavas maksāt cenu, lai palīdzētu Ukrainai uzvarēt, bet citas joprojām meklē iespēju saglabāt ekonomiskās saites vai izvairīties no neērtiem lēmumiem.
Staķis brīdina, ka šāda pieeja var radīt iespaidu, ka Rietumu faktiskā stratēģija ir vienkārša — panākt pamieru, pēc tam atgriezties pie tirdzniecības un turpināt pelnīt kā iepriekš. Viņš uzsver, ka šāda domāšana būtu bīstama, jo tā neatbild uz galveno jautājumu: kā nepieļaut, lai Krievija ar spēku iegūtu teritorijas un pēc tam to padarītu par jaunu normu.
Runājot par Ukrainas iespējamo piekrišanu pamieram gar esošo frontes līniju, Staķis atzīst, ka tas ir ļoti sarežģīts jautājums arī Latvijai un Baltijas valstīm, ņemot vērā vēsturisko pieredzi ar okupāciju. Tomēr viņš uzsver — ja Ukraina pati uzskata šādu risinājumu par iespējamu variantu, sabiedrotajiem nebūs citas iespējas kā šo lēmumu respektēt.
Staķis stāsta, ka pirms divām nedēļām NATO Parlamentārajā asamblejā ticies ar Ukrainas Radas pārstāvjiem. Viņa iespaids ir, ka ukraiņi politiski nekad neatteiksies no okupētajām teritorijām, taču ļoti labi saprot, ka to atgūšana militārā ceļā tuvākajā laikā var nebūt viegla. Tāpēc kā iespējamais pagaidu risinājums varētu tikt vērtēta frontes līnijas iesaldēšana ar domu par teritoriju atgūšanu nākotnē.
Viņš uzsver, ka tas nenozīmētu Ukrainas atteikšanos no savām teritorijām. Drīzāk runa būtu par smagu un pragmatisku izvēli situācijā, kurā katra turpināta kara diena maksā cilvēku dzīvības. Tajā pašā laikā Eiropai šādā scenārijā būtu jābūt īpaši skaidrai stratēģijai, lai pamiers nekļūtu par Krievijas agresijas atalgošanu.
