Kultūra
Teātris un kino

Mēs paši uz vēstures ass. Saruna ar Gundegu Repši1


Gundega Repše
Gundega Repše
Foto: Karīna Miezāja

Ceturtdien, 11. oktobrī, pirmizrādi piedzīvos dokumentālā filma “Kurts Fridrihsons”, kuras scenārija autore ir rakstniece GUNDEGA REPŠE.

Nupat viņa arī saņēmusi starptautisko Baltijas Asamblejas balvu literatūrā par 13 vēsturisko romānu sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” ideju un īstenošanu, tajā iekļauts arī Repšes romāns “Bogene”.

Pēdējos gados rakstniece nerimtīgi turpina vētīt cilvēkus, mūs pašus uz vēstures ass – šoreiz tas noticis personiska stāsta veidā, radot scenāriju režisores Dzintras Gekas dokumentālajai filmai par mākslinieku Kurtu Fridrihsonu – Sibīrijas lēģeros nesalauztu autsaideru un nonkonformistu, arī pašas rakstnieces iedvesmotāju. “Mana personīgā parāda sajūta Kurtam sakrīt ar šā laika situāciju, kad patērētāju sabiedrības klimatā, kas Latvijā valdījis visus neatkarības 27 gadus, ir ārkārtīgi maz garīgās dimensijas,” teic rakstniece.

Gundega, zinu, ka laiks pirms filmas pirmizrādes jums pagājis radošos ceļojumos, tiekoties ar lasītājiem Norvēģijas latviešu kopienā, kā arī ar amata brāļiem tālajā Ķīnā, kur vēstījāt par vēsturisko romānu sēriju. Kādas atskaņas esat pārvedusi?

G. Repše: Divējādas. Vispirms – pārsteigums par Norvēģijas latviešu neizmērojamo interesi par latviešu literatūru. Bergenas latviešu grāmatu kluba vadītāja Gunda Kārkliņa katru sērijas “Mēs. Latvija, XX gadsimts” grāmatu atsevišķā ekspedīcijā ir uznesusi augšā kalnos, katru citā vietā, ik darbam atbilstošā ainavā. Fenomenāli un aizkustinoši. Viņi savā lokā lasa, analizē un kritizē, šis ir veids, kā uzturēt identitāti un turēties kopā. No otras puses, ieskanējās – nu, ko jūs par to pagātni, dodiet mums nākotnes vīzijas! Fantāzijas literatūras popularitāte visā pasaulē liecina, ka sabiedrība šobrīd ir neiedomājami infantila, un vēlas pasaciņas par kaut ko gaišu, cerīgu. Tomēr mūsu mērķis ir izlobīt patiesību, nevis senili čāpstināties ap pagātnes faktiem. Saka, tā runājot par dziļi sāpīgo pagātni, mēs tikai pastiprinām šo latviešu upuru lomu. Bet nevienā no sērijas romāniem nav neviena upura! Tur ir stiprie cilvēki, kas kārpās līdz kapa malai.

Vai mūsu vēstures stāstus varētu lasīt arī Ķīnā?

Šis gadījums mazliet līdzinājās sapnim – es senākajā Āzijas bibliotēkā, papirusu ruļļu, senās apbūves, Ķīnas operas un baleta priekšnesumu ietvarā stāvu prožektoru gaismā un lasu «Bogeni» angļu valodā! Protams, viņiem tur, Ķīnā, nav ne mazākās nojausmas, kas ir krievu okupācija Latvijā. Un es būtu piesardzīga par mūsu literatūras tulkojumiem, jo neviens nekad nevarēs pārbaudīt, kādā ideoloģijas tulkojuma “mērcē” tie tur parādītos. Tur šobrīd galvenais akcents ir tiešsaistes jeb “online” literatūra, kas patiesībā pakļauta totālai kontrolei.

Jāatzīst, ka interesantākās sarunas tomēr bija ar Eiropas rakstniekiem, kuriem šāds vēstures romānu projekts ir liels pārsteigums. Tomēr, lai šī sērija nokļūtu starptautiskā arēnā, ir vajadzīga spēcīga popularizēšana un milzīgs naudas ieguldījums. Mans sapnis būtu, ka ārpus Latvijas izietu visa sērija kopumā, tomēr saprotu, ka 13 darbi uzreiz – tas izklausās pēc utopijas.

Par ierosmi filmai par Kurtu Fridrihsonu, jādomā, arī kļuva sava veida ceļojums – uz Sibīriju, kur bija izsūtīta gan jūsu mamma, gan mākslinieks un kurp devāties kopā ar režisori Dzintru Geku.

Tikšanās ar Dzintru Geku 2012. gadā patiešām bija liktenīga. Toreiz vēlējos doties mammas pēdās uz Sibīriju, un nu kopā esam nokļuvušas līdz kopīgai filmai. Tieši Dzintra ir tā, kura ilgstoši pētījusi Sibīrijas un izsūtīto būšanas kā vienu lielu procesu – globālu traģēdiju. No šiem cilvēkiem viņas filmās saaužas kopā viena liela tautas daļa, kopēja traģēdija. Man šķiet, ka varētu iedziļināties arī vienā cilvēkā, konkrētā personāžā. Kad Dzintra aicināja palīdzēt veidot scenāriju filmai par Ilmāru Blumbergu, Ilmārs aizgāja mūžībā. Dzintra redzēja sapni, kurā divi dēli tiecās pēc viņas uzmanības, un es uzreiz sapratu – stāstam jābūt par Kurtu.

Vai ir kāds iemesls tam, ka stāsts par Kurtu Fridrihsonu – mākslinieku, nonkonformistu, autsaideru – kļuvis aktuāls tieši tagad?

Kad nāk impulss jaunam darbam, vispirms nekalkulēju, cik pareizi tas iegulsies kāda laikmeta konjunktūrā un ideoloģijā. Mana personīgā parāda sajūta Kurtam sakrīt ar šā laika situāciju, kad patērētāju sabiedrības klimatā, kas Latvijā valdījis visus neatkarības 27 gadus, ir ārkārtīgi maz garīgās dimensijas. Protams, ja paskatās uz visu sabiedrību kopumā, ir brīnišķīgi darbi mūzikā, teātrī, bet dienišķajā filozofijā, kas vispār dzīvē ir galvenais, šis garīgais procents ir niecīgs.

Ir simtiem nenovērtētu cilvēku, par kuriem tagadējās jaunās paaudzes nezina pilnīgi neko, – arī Kurts Fridrihsons joprojām nav ieaudies Latvijas kultūras dzīves segā tā, kā, man šķiet, būtu viņa vieta. Nav atradusies vieta viņa milzīgajam vertikāles saucienam par to, ka cilvēka dzīvē mākslai ir tik milzīga nozīme – arī kā cerībai, glābiņam. Atskatoties redzu, ka Kurtu, maigu dvēseli ar estētisku dzīves redzējumu, režīma iemestu dubļos, cietumā, izglābj nevis kādas specifiskas viņa rakstura īpašības, bet māksla. Man šķiet, ka šī doma šodienas cilvēkam, kurš desas dēļ pamet dzimteni, naidojas un plēšas tikai tad, kad kāds viņam atņēmis naudu, ir šausmīgi svarīga.

Par mākslinieku runājat kā par draugu, ne radinieku, mammas māsas vīru.

Starp mums, pirmkārt, ir mīlestības attiecības. Milzīga pieķeršanās. Vienkārši silta, īsta jūtu pasaule. Kad biju maza meitene, viņš vienmēr pret mani izturējās kā pret īstu jaunkundzi – dāvāja ziedus, rotaslietas. Nekad nejutos kā bērns, drīzāk partneris un draugs. Pirmoreiz satiku viņu vairākus gadus pēc tam, kad viņš atgriezās no Sibīrijas.

Tieši šī baisā pagātne noteica to, ka viņš mācēja priecāties par to, kas mums, pārējiem, šķita pašsaprotams.

Atceros kopīgās maltītes – kā viņš spēja jūsmot par ēdienu, par kakao! Viņa klātbūtnē vienmēr bija svētki. Viņš bija ārkārtīgi laipns. Pats galvenais – viņam piemita ļoti aktīva pozīcija pret visu. Kurtam nepatika savecējuši cilvēki jebkurā vecumā.

Jūs runājat par parādu Kurtam Fridrihsonam.

Kad bija Kurta Fridrihsona 100. jubileja, valsts par to nelikās ne zinis. Tobrīd izcīnīju piecas izstādes Ventspilī. Ar mecenāta Filipa Kļaviņa palīdzību izdevām viņa darbu albumu, kurš līdz tam gadu desmitiem nebija saņēmis valsts atbalstu. Tā, pamazāk skrubinot, šis parāds atlīdzinās. Neuzskatu to par savu privāto parādu – domāju, ka Fridrihsons ir nepieciešams ar savu neordināro domāšanu, ar citādību. Ar to, ka, būdams autsaiders, viņš nav “nabadziņš” un atraidītais, tieši pretēji – tas var dot mūsu tautai milzīgu spēku.

Vai Kurts Fridrihsons bija arī jūsu rakstniecības iedvesmotājs?

Radošas pašizpausmes vēlme man radās ārkārtīgi agri. Labi, ka mācēju apstāties vairākās jomās. Tolaik pat vēl iestājos Mākslas akadēmijā – zīmēju, ķēpājos, bet man pietika paškritikas, lai saprastu, ka būšu tikai novilkums un plaģiāts no Fridrihsona – spēju sev pateikt nē. Pirmos sacerējumus lasīju arī Kurtam. Viņš sacīja – vienmēr vajag rakstīt tā, lai tas būtu saprotams ikvienam cilvēkam jebkurā pasaules malā. Tas nenozīmē, ka nevajag rakstīt par kapusvētkiem – runa ir par domu un stilu, nevis dvēseles konvertēšanu.

Domāju, ka Kurts nesalīdzināmi labāk apzinājās, kādā sistēmā dzīvoju, un viņš nemudināja mani kļūt par rakstnieci. Tikai, kad man septiņus gadus bija jāgaida uz pirmo stāstu krājumu, jo nebiju izņēmusi vārdu “krievs” no stāsta “Itālisks vakars”, sapratu, kur īstenībā atrodos. To atceroties, domāju, man taču toreiz vajadzēja salūzt un atmest rakstniecībai ar roku, tomēr laikam bija laimīgi ieveidota psihe, ka to pat biju aizmirsusi. Tagad gan saradies tik daudz viltus disidentu, patiesībā pilnīgu konjunktūras cilvēku, kas mums nu mēģina iestāstīt, kā viņi kopš bērna kājas ir cīnījušies pret padomju varu – tas ir tik smieklīgi.

Šobrīd esam nokļuvuši līdz valstiskam atklātības solījumam – kādas gaidas saistāt ar čekas maisu atvēršanu?

Ilgā noklusēšana ir novedusi pie tā, ka neuzticamies nevienam.

Rafinēti visos veidos un visiem paņēmieniem šī lieta degradēta un pataisīta par izsmieklu – arī ar mūsu, kultūras cilvēku, lielu palīdzību. Vecā sistēma ir bijusi mums tepat līdzās un iesaistīto ir daudz vairāk, nekā labticīgs cilvēks spētu iedomāties. Man ir skumji par to, ka esam tik ļoti slimi un šai padomju traumai ir tik kropļojošas formas. Tā burtiski ir ieēdusies sabiedrībā un vairs neļauj atšķirt labu no ļauna. Šobrīd iestāstīt var pilnīgi visu un manipulēt ar jebko. Sekas ir sabiedrības absolūta neticība, tomēr negribu teikt, ka tāpēc jāuzliek bremzes patiesības nākšanai gaismā.

Kultūras cilvēku nozīme salīdzinājumā ar Atmodas karognesēju lomu sabiedrības domas veidošanā acīmredzami sarukusi, cilvēki nereti izvēlas sekot publiska šova rīkotājiem. Kādēļ tā noticis?

Protams, kapitālisms ir pārveidojis pašu rakstnieka ideju, konkurence ir pasludināta par augstāko bauslību. Pat tad, ja rakstnieks tagad darbojas šajā sistēmā, līdzās tam tomēr vajadzētu būt cilvēka kodeksam. Otrkārt, tas, kā šobrīd iztiek rakstnieki, – mēs par to pat nerunājam skaļi, jo ir kauns par to runāt. Šā iemesla dēļ mīkstākus raksturus ir iespējams pielēnot, nopirkt, izdevīguma vārdā var pievērt acis kaut kādām konjunktūras lietām. Savā ziņā mums arī līdzšinējā kultūrideoloģija “ieborēja”, ka rakstnieks esot zaudējis savu reputāciju, misiju un pravietiskumu. Bet kāpēc? Tā īstenības, kodola meklēšana jau nav zudusi, bet tiek pateikts – tu tāds pats strādnieciņš vien esi. Bet kāpēc nevarētu no rakstnieka prasīt vairāk – saki, kas šobrīd notiek? Pieprasījums rada piedāvājumu, vai tad ne?

Vērojot populisma uzplaukumu, šķiet, ka sabiedrības pieprasījums ir cits.

Šo monstru iepriekšējā valdīšana ir izveidojusi pati savām rokām – lai viņi ieskatās spogulī, tas ir viņu bērns. Protams, ir traģiski, ka ar šīm sekām varam sastapties daudz nopietnākā līmenī, un kāpēc lai tas nenotiktu, ja ir noticis Amerikā ar Trampu. Pie mums nāk pasaules atviļņi, neesam taču nošķirti kaut kur kosmosā. Domāju, ka trampisms mazā maketiņā, mazā valstī, mierīgi var notikt. Tomēr nepietiek šausmināties par «mežoņu līmeni», ir jāapzinās, ka to radījusi iepriekšējā sistēma.

Esat gatava dažādiem scenārijiem?

Nē. Esmu labticīgs cilvēks, vienmēr domāju par labāko iznākumu.

Man ir cerība, jo laikos, kad latviešiem ir ļoti kritiski brīži, viņi spēj kaut kā saņemties.

To pierādīja valodas referendums, kad pēkšņi mūsu bija tik daudz. Un arī Dziesmu svētkos visi brīnījās – kur mūsu tik daudz. Vien – kur palika tie brīnišķīgie cilvēki otrā rītā? Turu īkšķus par labajiem brīnumiem.

Kas šobrīd nodarbina rakstnieces radošo prātu?

Šobrīd rakstu simtgades dienasgrāmatu, mēģinu ik dienu noslēgt ar izvilkumu – kas no visa notiekošā tiek valstij. Ir jāpabeidz romāns, kas iekavējies sakarā ar filmu. Pēc «Bogenes» un ar to saistītās atbildības sajūtas, kad bija tik daudz kas jāizsver, jāizprāto, jāizlaužas no konceptuālām sprukām, gribējās ļaut vaļu nesavaldīgam radošam garam un darīties, kā man ienāk prātā. Brīvs dejojums – tā, kā tu dziedi pie jūras. Nosaukums ir “Retināts gaiss”. Mūslaiki un citi laiki, kā vienmēr. Un vēl man ir arī jauna komanda, ir kolosālas idejas kopā ar citiem rakstniekiem. Mums ir lielais plāns.

Dokumentālā filma “Kurts Fridrihsons”

* Režisore un producente Dzintra Geka (studija “Sibīrijas bērni”), scenārija autore Gundega Repše, operators Viktors Grībermans. Kurta Fridrihsona lomā – Tālivaldis Lasmanis. Filmā atskaņoti Gustava Fridrihsona un Pētera Vaska skaņdarbi.

* Seansi: 11. oktobrī Rīgā, “Splendid Palace”, 12. oktobrī Vidzemes koncertzālē “Cēsis” un Liepājas Latviešu biedrības namā, 14. oktobrī Talsu kinoteātrī “Auseklis”, 15. oktobrī Latgales vēstniecībā “Gors”, 17. oktobrī Ventspils kultūras centrā. Filma iekļauta arī Madonas kinoteātra “Vidzeme”, Valmieras “Kino Gaisma” un Daugavpils kino “SilverScreen”, kā arī citu Latvijas kinoteātru repertuārā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.