Mūžībā devusies izcilā Latvijas arheoloģe Ilze Biruta Loze – viņas atklājumi mainīja priekšstatus par akmens laikmeta dzīvi Latvijā 0
90 gadu vecumā 10. augustā mūžībā devusies viena no nozīmīgākajām Latvijas akmens laikmeta pētniecēm, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle Ilze Biruta Loze, informē Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts.
Darba gaitas Latvijas vēstures institūtā Loze sāka 1959. gadā kā jaunākā zinātniskā līdzstrādniece, bet kopš 1993. gada darbojās kā institūta vadošā pētniece. Aizvēstures pētniecību institūts raksturo kā Lozes patieso aizraušanos un dziļu personisko misiju, kas veidoja viņas profesionālo dzīvi un bija galvenais dzinējspēks viņas zinātniskajā darbībā, teikts institūta atvadvārdos kolēģei.
Lozes pētījumu rezultāti publicēti daudzās monogrāfijās un vairāk nekā 400 publikācijās, kā arī nolasīti daudzi referāti dažādos zinātnes forumos gan Latvijā, gan citviet pasaulē.
Lozes veikums ir augstu novērtēts. Viņa apbalvota ar SIA “Lattelekom”, Latvijas Izglītības fonda medaļu-diplomu un stipendiju, Latvijas Zinātņu akadēmijas medaļu. Lozei pasniegta arī Ministru kabineta balva par mūža ieguldījumu Latvijas arheoloģijā, kā arī Triju Zvaigžņu ordenis.
Arheoloģes ieguldījums Lubāna ezera apkārtnes akmens laikmeta izpētē ir raksturots kā īpaši nozīmīgs. Pateicoties viņas pētījumiem, Lubāna mitrājs ir atzīts par vienu no nozīmīgākajiem Eiropas akmens laikmeta apdzīvotības centriem.
Lubāna apkārtnē arheoloģe atklājusi apmēram 27 apmetnes, no kurām lielākajā daļā arī veikti arheoloģiskie izrakumi. Iegūta plaša arheoloģiskā materiāla bāze par Lubāna mitrāja apdzīvotību, tostarp apmetņu raksturu, seno cilvēku saimniecības formām, iztikas stratēģijām, apbūvi un kultūru.
Loze konstatēja, ka Lubāna mitrājs bija svarīgs dzintara apstrādes centrs. Dzintara pētniecība kļuva par arheoloģes īpašu interešu jomu. Loze organizēja IV Starptautisko dzintara konferenci Latvijā un bija redaktore rakstu krājumam “Amber in Archaeology”.
Par dzintaru viņa publicējusi divas grāmatas – “Lubāna mitrāja neolīta dzintars un tā apstrādes darbnīcas” un “Senais dzintars Austrumbaltijā”.
Lozei bija dziļa interese arī par akmens laikmeta mākslu, un viņa publicēja monogrāfiju “Akmens laikmeta māksla Austrumbaltijā”. Viņas redakcijā izdots rakstu krājums “Art, Applied Art and Symbols in Latvian Archaeology”.
Savus pētījumus arheoloģe apkopojusi arī vairākās citās monogrāfijās, no tām nozīmīgākās – “Lubāna mitrāja apdzīvotība akmens laikmetā”, “Поздний неолит и ранняя бронза Лубанской равнины”, “Поселения каменного века Лубанской низины. Мезолит, ранний и средний неолит”. Viņa ir līdzautore arī vairākiem kolektīviem izdevumiem – “Latvijas PSR arheoloģija” (1974), “Latvijas senākā vēsture 9. g. t. pr. Kr. – 1200. g.” (2001) un “Latvijas arheoloģijas rokasgrāmata” (2021).
Lai arī lielāko daļu sava darba mūža Loze veltīja tieši Lubāna apkārtnes izpētei, viņa pētīja arī arheoloģiskos pieminekļus Daugavas HES celtniecības zonā, kā arī veica apzināšanas ekspedīcijas Liepājas rajonā.
Vairākas sezonas arheoloģiskā izpēte notika neolīta apmetnēs Ziemeļkurzemes kāpās Pūrciemā un Ģipkā, kur iegūtie rezultāti apkopoti monogrāfijā “Neolīta apmetnes Ziemel̦kurzemes kāpās”.
Loze veltīja laiku arī jaunatnes izglītošanai, lasot arheoloģijas kursu LU Vēstures un filozofijas fakultātē un Rēzeknes Augstskolas Humanitārajā fakultātē. Kā Latvijas pārstāve viņa iesaistījās Eiropas arheologu asociācijas dibināšanā un attīstībā.
Arheoloģei patika mūzika, viņa spēlēja vijoli. Tāpat interesēja māksla un ceļojumi, kuru laikā viņa iepazina citu tautu kultūru un vēsturi, rakstīts Latvijas vēstures institūta atvadvārdos.
