Nogurums “bēg manas dziesmas”. Recenzija par teātra trupas “Kvadrifrons” izrādi „Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris” 2
Autors: Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Kvadrifrona” izrādes “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris” autori Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis nudien ir pārgalvīgi.
Nevalstiskās, nekomerciālās un institucionāli neatkarīgās teātra trupas (teātra veidotāji sevi dēvē šādi) “Kvadrifrons” izrādes “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris” sakarā svarīgi ir vairāki jautājumi. Kā klājas mazajiem teātriem tad, kad gandrīz katrā valsts teātrī ir bijuši satricinoši notikumi? Ko (ne)drīkst darīt ar izrādes pamatā esošo literāro darbu? Ko panāk trāpīgi izvēlēts stils? Vai teātrī īstais ir patiess, bet šķietami aplamais risinājums kļūmīgs?
Šogad Latvijas lielajos teātros bijuši sen (nekad?) nebijuši satricinājumi. Tēlaini raksturojot, zemestrīcēm sekojoši vulkānu izvirdumi ar atsevišķiem pēcgrūdieniem. Arī patlaban nešķiet, ka iestājies miers, tomēr jācer, ka nesekos vēl kāds teatrāls cunami. Vai mazajos teātros viss ir mierīgi? Šajā segmentā darbojas daudzi ļoti atšķirīgi teātri – veterāni “Teātris TT”, “Dirty Deal Teatro”, Ģertrūdes ielas teātris –, kuriem pievienojušies ne pārlieku sen izveidotie “OratoriO”, Goda teātris, Cēsu Mazais teātris u. c. Katrs būdams citāds, tie šajā savdabīgajā “vētras un dziņu laikā” šķiet mazāk pamanīti, kaut joprojām nozīmīgi gan teātra profesionāļiem, gan “cita veida mākslas” cienītājiem.
Zināms, ka mazie nevar savu darbu stabili plānot ilgākā laikā, jo ir ļoti atkarīgi no atbalsta finansējuma. Neziņa par nākotnes iespējām var iznīdēt kādu cerīgu daiļrades asnu, par ko citi pat neuzzinās. Labi būtu, ja valsts institūcijas arī neatkarīgajiem garantētu noturīgas iespējas sagatavot inscenējumus vismaz sezonas ietvaros. Jākonstatē, ka lielās pārmaiņas “vecajos” teātros ļauj nevalstiskajiem piesaistīt māksliniekus, kuri vismaz uz kādu laiku šajos “lielajos” netiek nodarbināti.
“Kvadrifrona” vēsture ir visnotaļ interesanta. Jau studiju laikā (laimīgajā profesijas “bērnībā”) tā dibinātāji pārliecināja ar vēlmi pievērsties Latvijas teātru vidē tolaik iztrūkstošajam, delverīgi iestudējot Čapeka un mūsu nozīmīgā igauņu drauga Andrusa Kivirekha darbus. Arī režijas diplomdarbi, piemēram, Klāva Meļļa iestudētā “Himna” (2018) bija spilgts, aizraujošs notikums. Līdz ar to “Kvadrifrons” ieguva gan uzticīgu cienītāju loku (draugus), gan pat profesionālu vērtētāju visai sajūsmīgas atsauksmes. Teātris šajās pusaudža gadu dumpīgajās noskaņās pievērsās ļoti atšķirīgu izrāžu iestudēšanai, tapa arī ne visai sekmīgi iestudējumi, pat kāda spilgta neveiksme, piemēram, nupatējais zombijstāsts “Kad gulošais mostas” (jāuzteic gan izrādes asprātīgais librets). Tomēr pat kāds sānsolis var ievirzīt perspektīvākā gultnē.
Nākas turpināt kādā recenzijā uzsākto diskursu par to, ko drīkst pieļaut, inscenējot klasiku (faktiski – jebkuru literāro materiālu). Lasīts, ka izcilie vārda meistari (kā Rainis) piedzīvo devalvāciju tad, kad iestudējums tiek tuvināts skatītājiem, izmantojot pazīstamākas situācijas (t. s. sadzīviskumu) vai akcentējot aktuālāko daļu no lugas idejām. Tas esot nopeļams vai vismaz vērtējams kā nepilnīgs veikums. Vai nespējam pieņemt, ka pat labas dramaturģijas gadījumā tā vērtību var revalvēt, būtiski mainot formu/saturu? Ja “veco naudu” samaina uz jauno, ikdienā izmantojamu, vai tas būtu slikti? Domāju, ka svarīgāka tomēr ir izrādes iecere, kuru jācenšas saprast un vērtēt. Jaunā izrāde šādas riskantas drosmes nepieciešamībai ir labs pierādījums. Tajā kardināli mainīta forma, lai panāktu precīzu ideju vispārinājumu.
Izrādes “Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris” autori Rūdolfs Gediņš un Klāvs Mellis nudien ir pārgalvīgi. Bet ne tāpēc, ka, piemēram, smalki ironizē par diplomēto kritiķu lomu. Cerams, ka tas neliks raidīt iestudējuma virzienā kritikas (ne)slēptas aizvainojuma bultas. Līvijas Dūmiņas lieliskās, šajā gadsimtā Latvijā nozīmīgākās, sešpadsmit gadu laikā tapušās aktierveikumam veltītās grāmatas “Artūra Skrastiņa Spogulija” (2020) inscenējumu tapinot (protams, pēc tās motīviem, sekojot iedvesmai), radīts darbs ar plašāku revalvēto vērtību. Tas gan nav tāpēc, ka teātri šķietami piedzīvotu radošuma inflāciju jeb vērtības krišanos. Zīmīgi, ka arī Līvijas Dūmiņas veikums ietver sadaļas par pieaugšanu, tapšanu, gatavību, kas salīdzināma ar “Kvadrifrona” veidošanos.
Trāpīgs ir izrādes stils. Iestudējumā šķiet iekļauts daudz kas no Pētera Pētersona ietekmes, kura apzināti vai intuitīvi pārradīta. Tā, piemēram, inscenējuma tekstu veido dzeja, kas atgādina Pētersona darbus, uzsvērta “skatuves dēļu” pievilcība (varbūt “Mirdzošā un tumši zilā” vēsmas?), radīta telpa, kas atgādina Pētersona režijas sākumposma scenogrāfijas būtību (tā ļauj runāt dažādos līmeņos, izvilkt sarunu biedru “no kastes”, mainīt skatījuma punktus tuvinoties un attālinoties), akcentēts autobusa brauciens uz Aizputi (ceļojums kā pieaugšana, savukārt Imantam Ziedonim un Pēterim Pētersonam izrādē “Motocikls” bija slavenās vārsmas “Puikas, šis brauciens būs tāls un traks…”), vai tas viss ir nejauši, tā vienkārši gadījās?
Izrādē Guna Zariņa “ir” Artūrs Skrastiņš, kurš tomēr nav “īstais” Dailes teātra aktieris, arī ne DūmiņSkrastiņš, bet Reinis Boters aino Līviju Dūmiņu, kura arī nav viņa (izklāstā tas sanāk aumež sarežģīti). Šīs lomas ir spožas, parādot, ka unikālie, neatkārtojamie cilvēki vienlaikus ir un nav tie, kurus šķietami pazīstam. Diskutabls gan ir anotācijā rakstītais: “Pienāk diena, kad Līvija Artūru izprot labāk nekā viņš pats.” Vai tas iespējams ilgākā laika periodā? Kāds no malas var palīdzēt mums labāk saprast sevi, ja paši it kā esam apmaldījušies, bet diez vai viņi mūs izprot skaidrāk? Tā mēdz būt kaut vai tāpēc, ka cilvēki mainās un visam notiekošajam citādi nav iespējams izsekot, lai kā to gribētos. Līdz ar īstuma un nosacītības miju izrādē panāk vispārinājumu, kas attiecas uz jebkuru, kurš meklē savu ceļu.
Formāli domājot, izrādi varēja dēvēt – “Viņi nedrīkst nogurt”. Taču tad zustu kāds būtisks, konkrēts atspēriena punkts (intriga) plašākām atziņām, kas izrādei piešķir īpašu noskaņu. Rainis galvoja, ka “izmisums bēg manas dziesmas, un nāve tur neatrod vietas”. Jācer, ka arī nogurums (kā “mazā nāve”) nepārņem māksliniekus un jebkuru radošu dvēs’li. Šāda cerība ir iestudējuma nozīmīgākā, nenogurstošākā pievienotā vērtība.
UZZIŅA
“Artūrs Skrastiņš nedrīkst būt noguris”, teātra trupas “Kvadrifrons” izrāde
* Ideja, teksts, inscenējums: Rūdolfs Gediņš, Klāvs Mellis, vizuālā māksliniece Kate Krolle, komponists Jānis Šipkēvics, mūzikas režisors Kārlis Tone, gaismu māksliniece Nikola Suhareva, grima māksliniece Ilona Zariņa.
* Lomās: Guna Zariņa, Reinis Boters, balss: Artūrs Skrastiņš.
* Nākamās izrādes: 26., 27., 28. novembrī.
