“Neviens negrib būt tas, kurš atsakās maksāt.” Vecākiem līdz kaklam padomju laiku tradīcijas skolā, kuras neviens nespēj izskaidrot 0
Tuvojoties jaunajam mācību gadam, sociālajos tīklos atkal uzvirmojusi diskusija par skolotāju apdāvināšanu. Vai 1. septembrī pietiek ar ziediem? Vai vajadzīgas kopīgas dāvanas? Un kurā brīdī pateicība skolotājam pārvēršas par neērtu pienākumu vecākiem?
Kāda sociālā tīkla “Threads” lietotāja uzdod diezgan tiešu jautājumu: kāpēc skolotājiem vispār jādāvina dāvanas pirms mācību gada sākuma? Viņa ironiski vaicā, vai tā esot cerība, ka bērnam tiks pievērsta lielāka uzmanība, vai arī ticība, ka skolotājs pēc dāvanas saņemšanas savu darbu darīs labāk. Kā salīdzinājumu viņa min autobusa šoferi, kuram taču nedāvina puķes par to, ka viņš normāli vada autobusu un neiebrauc sienā.
Komentāru sadaļā ātri vien kļūst skaidrs, ka šī tēma daudzus vecākus, skolotājus un arī bijušos skolēnus neatstāj vienaldzīgus. Vieni uzskata, ka 1. septembrim piestāv ziedi, nevis dārgas dāvanas.
Citi atgādina, ka neviens jau nespiež dāvināt – ja negribas, to var nedarīt. Vēl citi uzskata, ka problēma sākas brīdī, kad vecāku čatos parādās idejas par kopīgām dāvanu kartēm, SPA apmeklējumiem vai citām dārgākām dāvanām.
Kāda komentētāja raksta, ka 1. septembrī bērni ar ziediem rokās izskatās skaisti un svinīgi – gluži kā dodoties uz randiņu ar savu skolu. Viņasprāt, ziedi rada svētku sajūtu pašiem skolēniem, vecākiem un arī skolotājiem.
Taču citiem šī tradīcija šķiet pārspīlēta. Kāds komentāros norāda: ja skolotājiem 1. septembrī pasniedz ziedus, vai skolotāji 31. maijā pasniedz ziedus vecākiem par to, ka bērni trīs mēnešus dzīvosies pa mājām, nevis skolā?
Diskusijā iesaistās arī skolotāji. Vairāki no viņiem uzsver, ka dāvanas neprasa un negaida. Kāda skolotāja komentāros skaidri raksta: nav jādāvina, nevajag dāvināt un viņa lūdz to nedarīt. Cita piebilst, ka normāls skolotājs nesāks bērnu vērtēt citādi tikai tāpēc, ka viņš nav atnesis ziedus.
Vēl kāda pedagoģe uzsver, ka nezina nevienu skolotāju, kurš atzīmētu, kurš bērns atnesis ziedus un kurš ne, lai pēc tam to ņemtu vērā, liekot atzīmes. Viņas pieredzē skolotāji daudz vairāk priecājas par zīmējumu, kādu mazu gardumu vai vienkārši sirsnīgu žestu, nevis dārgām dāvanām.
Īpaši asa diskusija sākas par tā sauktajām “kopīgajām dāvanām”. Kāda komentētāja raksta, ka bērnudārza čatā vecāki metoties naudā dāvanām, tiekot pirktas SPA kartes un puķes, bet Ziemassvētkos dāvanas saņemot arī auklīte, apkopēja un logopēde. Viņa atzīst, ka nauda viņai esot, taču nervu šādās diskusijās piedalīties vairs neesot.
Cita komentētāja norāda, ka lielāko problēmu rada nevis skolotāji, bet paši vecāki. Dāvanu apjomu un dārdzību bieži nosakot vecāku iniciatīva, nevis skolotāju gaidas. Ja daži vecāki sāk virzīt lielas naudas summas, pārējiem kļūstot grūti atteikties, jo neviens negrib izskatīties pēc tā, kurš “negrib piedalīties”.
Vairāki komentētāji uzsver arī sociālās nevienlīdzības aspektu. Ne visām ģimenēm ir vienādas iespējas piedalīties kopīgās dāvanās, un bērns, kura ģimenei tas ir apgrūtinājums, var justies neērti.
Kāds raksta, ka situācijā, kur “jāsametas”, bērns, kuram mājās varbūt nav pat īsti ko ēst, tomēr mēģinās piedalīties ar pēdējiem spēkiem, lai neatpaliktu no citiem.
Pretējā pusē izskan viedoklis, ka dāvināšana nav obligāta un to nevajadzētu uztvert kā spiedienu. Ja kāds grib dāvināt ziedus vai kādu simbolisku lietu, lai dāvina. Ja negrib, lai nedāvina. Problēma sākoties tad, kad vienas ģimenes izvēle tiek padarīta par visas klases pienākumu.
Diskusijā parādās arī ļoti sirsnīgi piemēri. Kāda skolotāja rāda krūzi, ko saņēmusi no savas klases – ar skolēnu bildi un personisku tekstu. Viņa raksta, ka par šādām dāvanām ir priecīga un lepna, jo tās ir personiskas. SPA dāvanu karti viņa pati sev nopirkšot tad un tur, kur gribēšot, bet īpaši piedomāta lieta no skolēniem esot pavisam cita sajūta.
Vēl kāda skolotāja stāsta, ka izlaidumā saņēmusi albumu ar fotogrāfijām, tējas kannu ar bērnu parakstiem, ziedus un gardumus. Viņa uzsver, ka šādas dāvanas nav bijušas gaidītas vai prasītas, bet tās bijušas personiskas un nākušas no pašiem skolēniem.
Savukārt cita pedagoģe raksta, ka katru reizi, sākot darbu ar jaunu klasi, vecākus informē – naudu un grandiozas dāvanas viņa nepieņem. Trīs gadu laikā tas ļāvis izvairīties no skandāliem, bet visskaistākās atmiņas palikušas tieši no skolēnu zīmējumiem, maziem pušķiem vai našķiem, ko bērni paši vēlējušies atnest.
Komentāros vairākkārt izskan doma, ka lielākā vērtība nav dāvanas cena, bet attieksme. Ja bērns atnes ziedu no sirds, tas var būt skaisti. Ja vecāki čatā sāk sacensties ar summām un idejām, tas vairs neizskatās pēc pateicības, bet pēc sociāla spiediena.
Daži komentētāji norāda, ka šāda dāvanu kultūra Latvijā pēdējos gados kļuvusi īpaši pārspīlēta. Kāda sieviete, kura nedzīvo Latvijā, raksta, ka ārpus Latvijas nekad nav saskārusies ar šādu apdāvināšanas “trakumu” – tur skolotājam pietiekot ar ziediem, bet lielas dāvanas no vecākiem nav ne pieņemtas, ne atļautas.
Savukārt citi atgādina, ka arī skolotāja darbs ir smags, atbildīgs un emocionāli nogurdinošs. Tāpēc pateicība pati par sevi neesot nekas slikts. Jautājums ir tikai par formu – vai tā ir sirsnīga un brīvprātīga, vai kļūst par pienākumu, kurā vecāki vairs neuzdrošinās pateikt “nē”.
Kopumā diskusija parāda, ka skolotāju apdāvināšana vairs nav tikai jautājums par ziediem 1. septembrī. Tā kļuvusi par sarunu par robežām, vecāku čatu kultūru, nevienlīdzību un to, cik viegli laba doma var pārvērsties par neērtu pienākumu.
Un, šķiet, daudzi komentētāji ir vienisprātis vismaz vienā jautājumā: ja dāvana nāk no sirds, tā var būt skaista. Bet, ja tā nāk no spiediena, salīdzināšanās vai bailēm neatpalikt no citiem, tad tā vairs nav dāvana.
