“Kad tiksim līdz pirmsplūdu ražošanas jaudai – to šobrīd pat nevaru pateikt.” Intervija ar Jēkabpils plūdos cietušā uzņēmuma vadītāju 11
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Janvāra plūdos Jēkabpilī viens no visvairāk cietušajiem uzņēmumiem bija daudznozaru uzņēmums SIA “Ošukalns” – lielākais darba devējs pilsētā. Kas īsti notika, kādas ir sekas un secinājumi? Par to saruna ar SIA “Ošukalns” valdes priekšsēdētāju Aigaru Nitišu nepilnu mēnesi pēc tam, kad ūdens bija atkāpies no applūdušā uzņēmuma teritorijas.
Kas “Ošukalna” teritorijā notika janvārī un kas notiek tagad?
A. Nitišs: No 13. janvāra ūdens uzņēmuma teritorijā bija četras dienas. Tā līmenis teritorijas lielākajā daļā bija tik augsts, ka neļāva darīt neko. Tad tas pamazām atkāpās, un sākām apzināt sekas. Mehāniķi, elektriķi un pārējie uzņēmuma darbinieki strādāja, lai teritoriju sakoptu. Kā izskatījās? Varbūt spējat iedomāties, kas notiek, ja trīs hektāru platībā sāk peldēt baļķi – kā kādreiz pa Daugavu, kad tos vēl pludināja.
Vispirms teritorija bija jāsavāc un jāsatīra. Tad sākās žāvēšana. Visi motori un reduktori jānoņem, ko varēja – sākām remontēt, viss pārējais jāmeklē un jāpērk jauns. Trīs nedēļas bija vajadzīgas, lai ražošanu atjaunotu vismaz kaut kādā režīmā. Kad tiksim līdz pirmsplūdu ražošanas jaudai – to šobrīd pat nevaru pateikt.
Arī zaudējumus vēl rēķinām. Būs tiešie par bojātām iekārtām, biroju, aprīkojumu, servisu, būs zaudējumi, kas saistīti ar darbiniekiem, kuri sākumā piedalījās pilsētas glābšanas un evakuācijas darbos, bet tagad iesaistīti remontdarbos. Pilnvērtīgi nestrādājām trīs nedēļas, un tā ir vēl viena zaudējumu sadaļa. Kaut ko kompensēs apdrošinātāji, un gan jau uz gada otro pusi sapratīsim, kur īsti esam.
Cik lielā mērā cieta uzņēmuma pelnošākā daļa?
Mums ir vairāki saistītie uzņēmumi, kas juridiski gan pastāv atsevišķi. No tiem “Ošukalns” ir ar lielāko apgrozījumu. Šis uzņēmums arī sastāv no vairākiem novirzieniem. Ceļu būve, karjeru izstrāde, mežizstrāde, kokapstrāde, enerģētika u.c. Piemēram, ceļu būvi plūdi nekādi neietekmēja, bet autoservisa pakalpojumi, remonti un pārējais, kas atradās applūdušajā teritorijā, apstājās.
Uzņēmumā strādā aptuveni 400 darbinieku. Tieši ietekmēti bija kādi 150, kuru darba vietas bija applūdušajos cehos. Kā jau minēju, četras dienas ūdens bija ļoti augstā līmenī. Piemēram, birojam pirmajā stāvā ledains ūdens sniedzās līdz galdu virsmām. Par laimi, reljefs teritorijā ir dažāds, koksnes apstrāde un koģenerācijas stacija necieta, lai gan strādāt nevarēja.
Biroja applūšana nebija mazāk svarīga par cehu applūšanu, jo tas ir uzņēmuma vadības centrs. Svarīgākais bija plūdu dēļ nepazaudēt datus, neapstādināt sadarbību ar klientiem. Labi, ka naktī pirms applūšanas paspējām izvest no tā datorus un serverus. Arī plūdu laikā uzņēmuma dzīve apstāties nevarēja – grāmatvedība bija jānodrošina, pirkšana un pārdošana iespēju robežās jāturpina. Tas mums izdevās – biroja pārcelšanas darbu organizēšana uz sausām telpām iekrita brīvdienās, jau nākamās darba nedēļas sākumā grāmatvedība daļēji varēja atsākt darbu.
Vai pilsētas glābšanas dienestu rīcība katastrofas laikā bija adekvāta?
Jā, viss bija situācijai atbilstoši. Domāju, ka Jēkabpilī krīzes dienās visu izdarījām pēc labākās sirdsapziņas. “Ošukalnam” lielākā problēma izveidojās autoservisā ar eļļām. Šī produkta izsniegšanai paredzētās mucas bija atvērtas, tādēļ noplūda ap 1000 litriem eļļas. Par to uzreiz ziņojām glābšanas un vides dienestam, burtiski momentā bija klāt glābēji, salika bonas, izplūdumu ierobežoja un pēc tam to ar speciālu tehniku nosūca. Iesaistīti bija attiecīgie dienesti no Jēkabpils un arī Daugavpils. Viss notika operatīvi.
Plūdu krīzes laikā pašvaldību apmeklēja arī Valsts prezidents ar pavadoņiem, bija kopīga sapulce. Tajā skaidri iezīmējās secinājumi – tās lietas, kurām ir savlaicīgi trenējušies, krīzes situācijās strādā perfekti. Savukārt lietās, ar ko saskaramies pirmo reizi vai reizi 40 gados, kā Jēkabpils plūdu gadījumā, – te viss ir atkarīgs no pašu iniciatīvas uz vietas un attieksmes. Cik ātri spēj mobilizēties pašvaldība un paši uzņēmumi, cik aktīvi cilvēki iesaistās, tik arī ir. Pašiem jāspēj visu saglābt, noturēt un atgriezt darbspējīgā režīmā.
Uzņēmumam ir daudz sadarbības partneru un eksporta tirgu. Vai jūtat izpratni un pretimnākšanu kādu saistību izpildes pagarināšanā?
Tad jāskatās, par ko runājam, jo mums ir daudz nozaru. Par laimi, tālāk apstrādātā kokmateriāla jeb sausā gala ražošana un arī noliktava neapplūda. To evakuējām, jo neviens jau nevarēja paredzēt, cik augstu ūdens celsies. Trīs nedēļas nestrādāja zāģētava, bet, kā jau jebkuram uzņēmumam, arī mums ir krājumi.
Ar šīm rezervēm arī darbojāmies un, cik varam, mēģinām izdarīt tā, kā bija paredzēts pirms plūdiem. Ar partneriem runājām, un izpratne ir. Kur kavējām termiņus, vienojāmies par to pagarināšanu, ja citādi nevar – ņemam ārpakalpojumus. Nedomāju, ka esam iedzīvojušies kaut kādos līgumsodos, lai gan mēnesi faktiski nestrādājām. Pretimnākoši, piemēram, bija “Latvijas valsts meži”, kas pagarināja norēķināšanās termiņu par zāģbaļķiem, arī citi – es teiktu, ka visi nozīmīgākie partneri mūsu situāciju izprot.
Kāds tad ir galvenais secinājums par šāda veida krīzi? Vai uzņēmumam jāpārceļas uz drošāku vietu?
“Ošukalnam” tieši šogad paliek 30 gadi, iepriekšējie lielie plūdi Jēkabpilī bija pirms 40 gadiem. Pa šo laiku pilsētā ir paveikti lieli plūdu prevencijas darbi. Sabūvēti aizsargdambji, sazīmētas kartes ar apdraudējuma zonām, piesaistīti hidrologi un citi speciālisti. Tomēr ir arī skaidrs, ka tik liela mēroga plūdus, turklāt ziemā, paredzēt ir praktiski neiespējami.
Pašvaldībā arī tagad turpinās prāta vētras par nepieciešamajiem risinājumiem, lai plūdu draudus iespējami mazinātu nākotnē. Kompleksajos risinājumos izskata atsevišķu ielu pacelšanu, esošo dambju pagarināšanu, arī upes gultnes padziļināšanu un citas metodes. Speciālisti ir, un viņi rūpējas, kā pilsētu un līdz ar to arī uzņēmumu aizsargāt. Esmu pārliecināts, ka to visu arī paveiks.
Kā reģiona uzņēmēji uztver nepārprotamos signālus Latvijas ekonomikai – kaimiņos esošās Krievija un Baltkrievija kā izejvielu ieguves un eksporta tirgi ir ciet. Līdz ar “Rail Baltica” trases izbūvi kā nozīmīgākā valsts ekonomikas attīstības perspektīva sāk iezīmēties ziemeļu–dienvidu, nevis līdzšinējā austrumu–rietumu dimensijas virzienā. Vai tas nerada nolemtības sajūtu?
Kategoriski nē! Manā izpratnē nolemtība būtu, ja aizvērtos Rietumu tirgi.
Vai kā kokrūpnieki strādājat tikai ar vietējo izejvielu, no austrumu kaimiņiem nekas nenāca?
Izmantojam ne tikai vietējās izejvielas – tās nāca un nāk arī no Somijas, Jaunzēlandes un citām valstīm, taču no abām minētajām mēs jau sen neko nesaņemam. Domāju, ka problēma ir tajā, ka Rietumu pasaule bija pieradusi pie samērā lētas enerģijas un pusfabrikātiem, kas nāca no Krievijas. Tagad vairs nenāk, bija saspringta situācija, kamēr atrada jaunas piegāžu ķēdes. Pusgads ir pagājis, jauno situāciju visi ir sapratuši, tirgus sāk nomierināties, un stabilizācijas process sācies.
Vienlaikus skaidrs, ka uzņēmumiem, kas biznesu kārtoja tikai austrumu virzienā, tagad ir ļoti smagi. Bet, runājot par ekonomiku kopumā, – jāsaprot, ka nebūs kā agrāk, bet tas arī nenozīmē, ka būtu kaut kāda nolemtības sajūta. Protams, ir ārējie apstākļi, ko nevaram ietekmēt. Kara dēļ sašūpotais enerģētikas sektors, neadekvātās cenu svārstības kokmateriāliem.
Vai tad jums kā kokrūpniekiem tas nebija izdevīgi?
Noteikti ne. Kas tad notika? Ja malka vai tehnoloģiskā koksne sāka maksāt vairāk par zāģbaļķi un tuvojās finierkluču cenām, tad ražošana kļūst pilnīgi paralizēta – neko nevarējām pārstrādāt, jo viss saražotais iznāca neadekvāti dārgs. Tas bija spēcīgs sitiens, un tirgus galaproduktus par šādām cenām neakceptē joprojām.
Esat arī enerģētikas biznesā. Ko domājat par “Sadales tīkla” jauno tarifu projektu?
Te jārunā ne tikai par “Sadales tīkla” tarifiem, bet ikviena valsts monopoluzņēmuma politiku. Visa likumdošana mūsu amatpersonām un ierēdņiem paredz vienu vienīgu uzdevumu – radīt maksimāli lielu īstermiņa peļņu. Ja viņi rīkojas tāpat kā savtīgs privātuzņēmējs, būdami monopolisti, tad slikti iet visiem un ekonomika nevis attīstās, bet gāžas lejā. Tieši tādēļ, ka mums ir augstākā elektroenerģijas cena reģionā.
Minētā iemesla dēļ daudzi savus uzņēmums pārcēļ ārpus Latvijas. Kā dara “Ošukalns”?
Izvēlējāmies otro iespējamo ceļu – elektroenerģiju sākām ražot paši. Savu koģenerācijas staciju uzbūvējām jau pirms desmit gadiem.
Kādu lēmumu sagaidāt martā, kad Konkurences padomei jāpieņem gala lēmums par jaunajiem tarifiem?
Uz šo problēmu skatos tā: “Latvenergo” ar visiem tā meitas uzņēmumiem ir savi attīstības plāni, kredīti, citas saistības. Viņiem vajag naudas plūsmu un peļņu. Tarifus pacelt un jau saplānoto panākt tagad nesanāca, jo politiķi sabijās no sabiedrības pretdarbības. Tātad tarifu plānu mēģinās padarīt sarežģītāku un nesaprotamāku un iecerētos finanšu rezultātus sasniegt otrajā piegājienā.
Gribētos cerēt, ka monopolisti šajā piegājienā būs mēģinājuši kaut ko samazināt arī no savām izmaksām. Tā būtu vienīgā iespēja, kā tarifus patērētājiem necelt tik dramatiskā veidā. Atklāti sakot – par to man ir maza ticība. Nenoliedzami, ka kopumā kā valsts vairāk nekā 30 neatkarības gados esam sasnieguši daudz, bet varējām stipri vairāk. To redzam, skatoties uz kaimiņiem Lietuvā un Igaunijā, – viņi mums pagāja garām rūkdami un turpina atrauties.
