“Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” izdevēja Emīlija Benjamiņa 20. gs. 20. gadu beigās.
“Jaunāko Ziņu” un “Atpūtas” izdevēja Emīlija Benjamiņa 20. gs. 20. gadu beigās.
Foto no žurnāla “Atpūta” (1928)

“No miljonāres skaistās dzīves Rīgā līdz badam Sibīrijā!” Latvijas preses karalienes Benjamiņas neticamie dzīves līkloči 41

Anita Bormane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

 

“Mans vīrs – dziļš jūsmotājs, es – drusku vīzdegunīga pilsētniece,” tā pati sevi un savu dzīvesbiedru Antonu Benjamiņu (1860–1939) reiz raksturojusi Emīlija Benjamiņa (1881–1941), izdevēja, sabiedriskā darbiniece, miljonāre.

 

LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 152
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Ko valdība pēc deviņu stundu ilgām sarunām nolēma par kovida ierobežojumiem? 91
4 stundas
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ziņas
20 eiro mēnesī – potētajiem pensionāriem, bet ne visiem. Kuriem valsts sola pabalstu? 222
Nedēļa
Lasīt citas ziņas

Lepna, pašpārliecināta, ambicioza, enerģiska, ļoti sievišķīga, paskopa vai varbūt drīzāk – praktiska… Plaša vēriena cilvēks, kopā ar vīru Antonu Benjamiņu izveidojusi “Jaunākās Ziņas” – īsteni pirmo latviešu masu avīzi. Cilvēks, kuram izdevās dzīvē izvilkt pilno laimestu, tomēr bija lemts dzīvi beigt Sibīrijā badā un aukstumā.

20. septembrī kinoteātrī “Splendid Palace” Latvijas un pasaules pirmizrādi piedzīvos vēsturiskā daudzsēriju filma “Emīlija. Latvijas preses karaliene” – stāsts sešās spēlfilmu un vienā dokumentālā sērijā, aptverot laiku no Emīlijas Benjamiņas izdotā žurnāla “Atpūta” pirmsākumiem 1924. gadā līdz viņas bojāejai Sibīrijā. Pēc pirmizrādes filma no 23. septembra būs pieejama skatītājiem izklaides platformā “Tet+”,  bet no 1. oktobra – kinoteātros visā Latvijā.

 

“Viss saistīts ar avīzēm”

CITI ŠOBRĪD LASA

Emīlija šai pasaulē ieradās 1881. gada 10. septembrī Rīgā dzelzceļa ierēdņa Andreja Simsona ģimenē. Viņas māte Ede strādājusi par ekspedīcijas darbinieci vācu laikrakstā “Zeitung für Stadt und Land” un piepelnījusies ar veļas mazgāšanu.

Kā raksta Antona Benjamiņa biogrāfs Līgotņu Jēkabs, Simsoni ienākuši Rīgā no Kokneses apkārtnes. Emīlija, kuru ģimenē sauca arī par Mīlu, bija vidējā no trim māsām.

Vēlāk viņa atcerējās, ka “daudz netrūka, ka es savas dzīves gaitas būtu iesākusi taisni starp avīzēm un autiņu vietā būtu ietīta avīžu papīrā”.

Lasīt viņa nav mācījusies kā citi bērni no ābeces, bet gan no avīzes (“Jaunākās Ziņas”, 19.12.1936.). “Viss, ko no savas agrākās dzīves varu atcerēties, vienmēr bija saistīts ar avīzēm. Mūsu mājā vienmēr bija visas Rīgas avīzes – kā latviešu, tā cittautiešu –, jo tēvs bija liels avīžu lasītājs. Man jāzina un par visu jāspriež līdzi.”

Avīzēs Emīlijai visvairāk paticis feļetons, un viņa seko līdzi arī stāstu, it sevišķi vesternu, varoņu gaitām un likteņiem. Kad 1886. gada rudenī sāk iznākt otrs latviešu dienas laikraksts “Dienas Lapa”, Ede pāriet strādāt tās ekspedīcijā. Meitene paaugusies bieži iet mātei līdzi, noskatās spiestuves darbā. Avīzes lasīdama, Emīlija iemācās vācu valodu, kuru vēl papildina Rīgas “Mädchen Gewerbeschule”, kas viņu gatavo veikalnieciskam darbam.

“Es redzēju, kā “Dienas Lapā” drukas mašīna tika griezta ar roku. Es redzēju, kā “Baltijas Vēstnesī” pirmo “dubultpresi” darbināja ar elektrību. Es piedzīvoju to lielo brīnumu, kad Rīgā uzstādīja pirmo rotācijas mašīnu. Nebija itin nekā jauna avīžu iespiešanas tehnikā, ko es nebūtu līdzi piedzīvojusi,” viņa atcerējās.

 

Flirtēšanas meistare

Kad Emīlijai aprit astoņpadsmit gadu, nomirst tēvs un viņai daudz nopietnāk jādomā par iztikšanu. Darbu ir iespējams atrast vairākos veikalos, tomēr meitene nolemj strādāt avīzes “Rigaer Tageblatt” kantorī.

“To brīnišķīgo laimes izjūtu es atceros vēl šodien: kad pirmās dienas vakarā pārnācu mājā, tad atkal nerunāju neko citu kā par avīzēm – bet šoreiz par ārzemju avīzēm. Vienpadsmit gadus es nostrādāju šai avīžu kantorī un atstāju to tikai tad, kad pati nodibināju savu,” viņa atcerējās.

Filmas “Emīlija. Latvijas preses karaliene” kadri

“Emīlijas jaunības gadi noritēja “Rīgas Vācu Avīzes” drukātavā. (Tur viņa), pateicoties savai čaklībai, enerģijai, izveicībai, piemīlībai un daudz kam citam, iztaisīja spīdošu karjeru. No mašīnas pielicējas viņa iekļuva avīzes kantorī. Nevajadzēja vairs strādāt saspiestā, kaitīgā gaisā, netīrām rokām. Emīliju mēs redzam glītā kleitā jau sēžam pie kases,” 1925. gada 29. augustā rakstu sērijā “Kā Bencis un Emīlija tika pie miljoniem” vēstīja žurnāls “Aizkulises”. “Viņa ir pilnīga, sārtiem vaigiem, mīļu smaidu, glīti ģērbta. Vīriešiem viņa patīk. Strādāja ekspedīcijā, skraidīja pa pilsētu, iekasēja naudu, meklēja sludinājumus.”

Savukārt Līgotņu Jēkabs uzsver, ka tajā laikā Emīlija “praktiskā darbā sīki iepazīstas ar dienas avīžu saimniecisko organizāciju, ekspedēšanas tehniku, izdalāmo vietu ierīkošanu, sludinājumu saņemšanu, rēķinu iekasēšanu utt.”

“Aizkulises” ziņo, ka Emīlija tajā laikā pelnījusi 25 rubļus mēnesī un ik pa brīdim “pienāca vēl šis tas klāt. Ļauds melš, ka Emīlijai gadījies arī piemirst pierakstīt pārdotus avīžu numurus… Bet, ka tādā kārtā viņa pelnījusies, tas maz ticams.” Ar citiem redakcijas darbiniekiem Emīlija pratusi ļoti labi sadzīvot. Darba bijis tik daudz, ka strādāt nācies no septiņiem rītā līdz septiņiem vakarā. Toties jau gadus vēlāk, “Jaunāko Ziņu” laikos, ņemot vērā viņas jaunības “nabadzīgos apstākļus” – tad Emīlija kopā ar māti dzīvoja Stabu ielas nama trešā stāva divistabu dzīvoklī –, daudziem gan dīvaina likās viņas saasinātā reakcija, ieraugot Nacionālās operas blakus ložā redakcijas kasieri.

“Kā gan nabaga kasiere varēja iedomāties sēdēt vienā rindā ar principialu!” sašutumu pauda “Aizkulises”. Nākamā dienā darbiniece saņēmusi “likumīgo” sodu, tiekot pārcelta par avīžu pārdevēju.

Jaunības gados Emīlija laiku pa laikam apmeklējusi teātri, tomēr vēl vairāk viņai patikušas balles un it sevišķi tādas dejas, kur, pēc Emīlijas mātes teiktā, “studenti viņu piespiežot ciešāk pie vestes”. Emīlijai briesmīgi paticis flirtēt, tomēr pirmo reizi viņa apprecējusies pavisam negaidīti.

Pie tā it kā vainīga bijusi Emīlijas māte, kura domājusi, ka viņas meita, izejot pie vīra, “nāks pie prāta, paliks solīdāka, neākstīsies ar vīriešiem caurām naktīm”. Turpat Stabu ielā istabiņu noīrējis kāds tirgonis, kurš brīvo laiku ziedojis teātrim. Ernstu Elku-Elksnīti (1878–1940), “jauno, skaisto zēnu, muļķīgo puiku, meita ar māti ātri vien apcēla”, un viņš “pat nepamanīja, ka Emīlija bija ar šķībām kājām.

Meičai bija 20 gadu, piemīlīga, uz visu gatava, un tā lieta bij darīta”, rakstīja “Aizkulises”. Savukārt pats Ernsts Elks-Elksnītis 1930. gada 31. augustā intervijā avīzei “Pēdējā Brīdī” stāstīja, ka “māsas Simson bij patīkamas jaunkundzes un arvien bija sastopamas Rīgas Latviešu biedrības sarīkojumos. Tur mēs arī iepazināmies un tā izšķīrās mans liktenis”.

 

Liktenīgā satikšanās

“Aizkulises” 1925. gadā vēstīja: “Jaunais vīrs nebija pirmais un nebija beidzamais Emīlijas iekarotājs.” Emīlija ar Ernstu Elku-Elksnīti nodzīvojuši kopā pusotru gadu, un šis laiks bijis bagāts dažādiem skandāliem. Jaunais vīrs bijis aizņemts ar veikaliem, un viņa sieva varējusi darīt, ko gribējusi. Emīlija tad kaislīgi nodevusies teātrim un arī pati spēlējusi “Gewerbeverein” iestudētajās lugās. Pēc “Aizkulišu” ziņām, vakaros pēc izrādēm notikušas ballītes, kur Emīlija, kam jau tad paticis krāšņi ģērbties un uzdzīvot, kaislīgi dejojusi un mēdzusi arī iedzert. Viens otrs jauno dāmu redzējis arī atsevišķos kabinetos, kur viņa “sagājusies ar svešiem vīriešiem”.

1904. gadā uz Rīgu no Vidzemes pārceļas dzīvot arī Antons Benjamiņš, pazīstams gan kā tautskolotājs (beidzis Cimzes skolotāju semināru), pats rakstījis kuplejas, bijis aktieris un režisors, rakstnieks (pret dzeršanu vērstās lugas “Miglā” autors), gan arī kā nedzērājs, apveltīts ar modernas ģērbšanās māku un labām manierēm. Viņš jau ir apprecējies ar Ogres Soklēnu saimnieku Jurjānu meitu Madi, kura dziedājusi Benjamiņa vadītajā korī. Kādā brīdī viņš atvēris veikalus Madlienā un Skrīveros, tomēr “centīgā, apaļīgā skolmeistara pasākumi bankrotēja”. Tad viņš pārcēlies uz Rīgu, kur pievērsies žurnālista karjerai kā latviešu lietu referents un teātra recenzents vācu avīzē “Rigaer Tageblatt” un pēc tam arī “Rigasche Rundschau”, bet 1907.–1908. gadā – kā žurnāla “Mājas Viesis” redaktors. Antons ir arī viens no Rīgas Jaunā teātra dibinātājiem, un, tieši pateicoties viņam, Emīlija kļūst par tā kasieri.

Antona meita Marta Benjamiņa vēl nepublicētās atmiņās raksta, ka “māte negribēja tēvam dot piekrišanu no viņas šķirties, tā ka viņi ar Emīliju daudzus gadus dzīvoja kopā nelaulājušies. Kā beidzot šķiršanās aktualizējās 1921.–1922. gadā, to nezinu, atceros gan, kad Mintauts (1893–1962, Valsts prezidenta Jāņa Čakstes dēls) taisījās pievienoties mūsu ģimenei, viņam nepatika, ka tēvs, vecs, cienījams vīrs, nav nokārtojis savas ģimenes attiecības.

Arī māte kaut kā tika pierunāta. Mantas attiecības toreiz tēva un Emīlijas starpā bija tādas, ka visi uzņēmumi, nekustamie īpašumi un kapitāli skaitījās tikai uz Emīlijas vienas vārda. Tās bija tēva bankrota sekas. Emīlijai nebija nekādas vēlēšanās šīs lietas grozīt, neskatoties uz to, ka uzņēmumi bija tēva radīti. (..) Ja nemaldos, tad tēvs un Emīlija salaulājās 1922. gada rudenī visā klusībā, mājās pie draudzes mācītāja. (..).”

 

“Jaunākās Ziņas” uzsāk ceļu

Līgotņu Jēkabs uzsver, ka šajā laikā, vēl strādādams Haima Blankenšteina “Rīta Vēstnesī”, Antons Benjamiņš, arī pārņemot tā laika Eiropas pieredzi, “uzmin laika prasību pēc jauna tipa laikraksta”, kas būtu adresēts visplašākajām tautas masām, un apspriež šo jautājumu ar Emīliju, kura tāpat visos sīkumos pārzina avīzes darbu.

“Mums bija tikai tik daudz, lai varētu iesākt un kādu laiku noturēties, jo to jau zinājām, ka jaunā avīze no sākuma nevarēs peļņu dot. Bet mums abiem bez mazās naudas summiņas un lielās darba gribas un spara bija viena cita lieta, kuru toreiz nemaz tik augstu nevērtēja. Mēs abi ar vīru bijām caurcaurēm avīžnieki,” Emīlija saka “Jaunāko Ziņu” 25. jubilejai veltītajā numurā 1936. gada 19. decembrī.

“Kāds bija jaunā laikraksta izdevējas (Emīlija Benjamiņa. – A. B.) un redaktora (Antons Benjamiņš. – A. B.) stāvoklis? Acīmredzot tas bija grūts. Abi tie nāca no latviešu literāriskās inteliģences aprindām un ne viens, ne otrs nevarēja lepoties ar kapitālu. Ar pašu ietaupījumiem un vekseļu palīdzību Parka ielā 3 (tag. A. Kalniņa ielā. – A. B.) tie bija iekārtojuši paši savu spiestuvi, kurā drukāja jauno avīzi. Tas bija viņu galvenais atbalsts. Citādi gan tikai tas, kas slēpjas cilvēkam Dieva dotās dāvanās: enerģija, ātra apķērība, neatlaidība, daudzgadīgi un vērtīgi piedzīvojumi savā speciālā laukā un vēl kas – zināms patstāvīgs skats uz dzīvi, cilvēkiem un laikmeta parādībām,” rakstīja Līgotņu Jēkabs.

Kā 1936. gada 19. decembrī “Jaunāko Ziņu” 25 gadu jubilejas numurā atcerējās avīzes darbinieks J. Krūms, “1911. gada rudenī Benjamiņa kunga dzīvoklī Tērbatas ielā notika vairākas apspriedes, piedaloties arī Benjamiņa kundzei. Doma par jauna laikraksta izdošanu, kas maksātu mazāko tā laika naudas vienību – kapeiku, radās Antonam Benjamiņa kungam. (..) Finansiālo jautājumu laimīgi atrisināja Emīlija Benjamiņa kundze, ziedodama jaunajam pasākumam savus ietaupījumus.”

Pirmais “Jaunāko Ziņu” numurs tika izlaists 1911. gada 8. decembrī (gribējuši jau 1. decembrī, bet atļaujas saņemšana ieilga), plkst. 7 no rīta 7000 eksemplāru metienā iespiežot ar rokas presi. Redakcija atradusies turpat Parka ielā 3 – šaurās, neērtās telpās, trūcīgā tehniskā iekārtojumā. Jau trešajā dienā avīzes eksemplāru skaits auga līdz 10 500, bet pēc trim mēnešiem – līdz 35 000 eksemplāru. Laikraksta pastāvēšana bija nodrošināta, un izdevēji jau varēja sākt domāt par rotācijas mašīnas iegādi.

“Jaunākās Ziņas” vērsās pret nedemokrātisku valsts iekārtu, pret cenzūru, prasīja nacionālu līdztiesību un sevišķi latviešu valodas lietošanu. Tā kā līdz Pirmajam pasaules karam vairāk nekā puse avīzes lasītāju bija strādnieki, tajā regulāri parādījās rubrika “Strādnieku dzīve”, tas pievērsās arī nacionālajai kultūrai, īpaši teātrim.

Pēc Emīlijas izvēles vēl lielākai lasītāju piesaistīšanai tika publicēti gari, bet spraigi prozas darbi turpinājumos. To autori tika sarunāti par lieliem honorāriem ar noteikumu, ka nedos savu daiļdarbu citam izdevumam. Sākoties Pirmajam pasaules karam, “Jaunākās Ziņas” kļuva par pirmo latviešu avīzi ar pastāvīgiem korespondentiem Maskavā un Petrogradā.

Kad no 1915. gada 1. jūlija “Jaunākās Ziņas” sāka bez maksas publicēt latviešu bēgļu sludinājumus – veselām lappusēm, sīkā iespiedumā –, tās kļuva par latviešu populārāko periodisko izdevumu – metiens pieauga no 96 000 (1915. gadā) līdz 98 000 eksemplāru 1917. gadā, bet 1938. gadā sasniedza fenomenālos caurmēra 200 000.

 

Attiecību dibināšanas māksla

Literāts un žurnālists Jānis Kārkliņš (1891–1975) atmiņu grāmatā “Latvijas preses karalis” par “Jaunāko Ziņu” ikdienu raksta: “Veiklie diplomāti zina, ka nepietiek tikai ar akreditāciju Valsts prezidenta pilī – kaut neoficiāli, tāda jāizdara arī Benjamiņu pilī, lai nodrošinātu visizplatītākā laikraksta labvēlību saviem uzdevumiem.”

Kā “Montreālas Latviešu Biedrības Ziņotājā” 1994. gada 1. decembrī atceras bijušais “Jaunāko Ziņu” kasieris Osānu Kārlis, “Jaunākās Ziņas” tiešām bija nodrošinājušas labus sakarus un labas attiecības ar cilvēkiem, kam teikšana un vara. Emīlija Benjamiņa, kam kabata bija biezāka, bieži piedalījusies ģenerāļu un ministru kāršu partijās, kur ticis spēlēts uz lielām likmēm, palīdzot zaudētājam.

Dažiem ministriem atgriežoties no ārzemju ceļojuma vai vasaras atvaļinājuma, Rīgas dzelzceļa stacijā viņus parasti sagaidījusi “Jaunāko Ziņu” izdevēja, piedaloties fotogrāfiem un žurnālistiem un ministriem, sniedzot kādu aploksni. Sabiedrisko lietu ministrs dzīvojis Benjamiņu lepnākajā īres namā Valdemāra ielā, par desmit istabu dzīvokli maksādams Ls 150 mēnesī.

Žurnāls “Forbes” (2015, Nr. 3) sarēķinājis, ka Benjamiņu bagātību apmērs mūslaiku naudā lēšams aptuveni 700 miljonu dolāru.

Benjamiņu īpašumos ietilpa “Jaunākās Ziņas” un žurnāls “Atpūta” (no 1924. gada) ar tipogrāfiju četru namu blokā Lielajā Kalēju ielā 29, rakstāmlietu veikals, ķīmiskā laboratorija “Burtnieks” ar pašu izstrādāto tipogrāfijas krāsu, dobspiedes un daiļdarbu spiestuvi, sietuve, daudzi personīgie nekustamie īpašumi, to skaitā no 1928. gada – Fābu pils Rīgā K. Barona ielā 12 – ar Venēcijas stikla lustrām, oriģinālām Luija XV laika mēbelēm, 18. gs. franču gobelēniem un vecmeistaru gleznām pie sienas, Antona miera osta – 1931. gadā iegādātais Valdeķu muižas centrs Kandavas tuvumā –, 1938. gadā tapusī Emīlijas rezidence Jūrmalā, Jūras ielā 29 – neoklasikas un modernisma mākslas darbs, kura burvību izdevējai bija iespēja baudīt tikai piecus mēnešus.

“Viņa bija ļoti ārišķīga, gribēja jebkurā sabiedrībā izcelties kā ievērojama dāma. Bija acīmredzot ļoti apmierināta, ka viņu visi godāja, slavēja, cildināja,” savus iespaidus par Latvijas Preses karalieni pauda literatūrzinātnieks Konstantīns Karulis.

Emīlija katru gadu braukusi uz ārzemēm, sevišķi iemīļojusi bija Berlīni un Parīzi, kurp devās iegādāties ne vien modes tērpus – Emīlija regulāri mirdzēja Latvijas sabiedrības krējumā ar savām skaistajām un modernajām kleitām –, bet arī lai veiktu kosmētiskās operācijas. Viņa vienmēr gribējusi izskatīties jauna, skaista, eleganta un sevišķu uzmanību pievērsusi savai frizūrai.

Benjamiņu mantojuma lietas, kas pēc Otrā pasaules kara Kanādā tika risinātas tiesas ceļā, bija sarežģītas. Emīlijai un Antonam savu bērnu nebija.

Ainārs Dimants savā rakstā “Reta uzvārda daudzinājums” (“Literatūra un Māksla”, 3.11.1990.), citējot Emīlijas māsu Anniju Simsoni, raksta, ka par savu vidējo māsu viņa atzinusi: “Savu lielo uzņēmumu “Jaunākās Ziņas” viņa vadīja ar slepenu domu, ka tur viņas vietā reiz būs audžudēls.” Šis statuss bija paredzēts Annijas Simsones un vācu aktiera, vēlāk – “Jaunāko Ziņu” Berlīnes korespondenta Rūdolfa Aihera dēlam Jurim.

Tomēr “te radās pavisam negaidīti šķēršļi: Antona Benjamiņa bērni no pirmās laulības (vecajam kungam bija pieci bērni. – A. B.) protestēja pret adopciju, kas zīmējās uz viņu tēvu. Tas sarūgtināja manas māsas prieku, bet pašu lietu negrozīja; viņa viena pati adoptēja manu dēlu! Pēc adopcijas mans dēls pieņēma vārdu Juris Benjamiņš. Mūsu vecāku attieksmes negrozījās, dēls arī turpmāk mani sauca par mammiņu un savu tēvu par papiņu, bet tagadējo adopcijas māti – par krustmāmiņu.”

 

Sāpju ceļā

Annija Simsone savās atmiņās arī raksta, ka 1940. un 1941. gadā, pēc padomju okupācijas, Emīlija kopā ar māsas vecāko dēlu Juri un vedeklu dzīvojusi triju istabu dzīvoklī K. Barona ielā 19. “Staltais nams K. Barona ielā 12 bija nacionalizēts. Majoru Jaunajā vasarnīcā (Jūras ielā 29. – A. B.) dzīvoja padomju ģenerālis ar sievu un Valdeķos bija ierīkota lauksaimniecības skola. Jebkāda darbība “Jaunākajās Ziņās” māsai bija kategoriski aizliegta – un tas viņai bija vissāpīgākais.”

“13. jūnija naktī piepeši atskanēja sitieni pa viņas dzīvokļa durvīm. Kad tās atvēra, trīs sarkanie “kungi” nekautrēdamies ienāca iekšā un prasīja pēc pilsones Emīlijas Benjamiņas. Ātri saģērbusies, māsa iznāca dzīvojamā istabā. Ciniski viņai paziņoja, lai sataisoties, jo esot jāiet viņiem līdzi… Pēc vedeklas izteicieniem, mana māsa bijusi pavisam mierīga, neesot ne raudājusi, ne lūgusies.

Tanī brīdī tomēr neviens neiedomājies, ka notiek deportācija uz Krieviju, licies, ka māsa apcietināta. Nedevuši arī viņai nekā vairāk līdzi kā mazu koferīti ar nakts veļu un kosmētiku. Otrā dienā noskaidrojās, ka notikusi deportācija uz Krieviju.” Emīlija Benjamiņa gājusi bojā drausmīgos apstākļos Usoļlaga vergu darba nometnē jau 1941. gada 23. septembrī.

Ir uzdots jautājums par to, kādēļ Emīlija nebēga prom no Latvijas, kad tas vēl bija iespējams? Pēc Jāņa Kārkliņa atbildes var spriest: sev neraksturīgi naivi cerējusi, ka viņai liks mieru; ka dzīvošanai pietiks ar tām dažām istabiņām Valdeķos un tiem dažiem briljantiņiem, kuri kaut kur paslēpušies, kā arī, protams, lielo depozītu ārzemju bankā…

“Jaunākās Ziņas” ir izdevums, kas, veikalnieciski gudri vadīts, savā veidā iemieso brīvās Latvijas laiku un garu. Palikdams Rīgā, it sevišķi Pirmā pasaules kara bēgļu un bermontiādes laikmetā, tas izvērtās par latviešu tautas likteņa kopības sastāvdaļu, bet vēlāk – gan demokrātijas, gan autoritārisma gados – tik nesaraujami sasaistījās ar brīvās Latvijas valsti, ka gluži nemanot kļuva par tās simbolu.

Tāpēc vēl jo skumjāk ir tas, kas notika 1940. gadā, kad, ienākot padomju okupantiem, tie tika attēloti kā padomju zemes neuzveicamie varoņi. J. Kārkliņš rakstīja: “Ja var teikt, ka Kārļa Ulmaņa laikā “Jaunākās Ziņas” pašas padevās”, tad “vēl noteiktāk jāsaka, ka, krieviem iebrūkot, šo laikrakstu brutāli izvaro mūsu tautai sveša vara, un tad – nogalina.” Bet abi Benjamiņi – Antons un Emīlija… Var jau būt, ka viņu dzīve bija tikai krāsains kaleidoskops, krāšņa vīzija, kas izgaisa līdz ar viņiem pašiem. Tomēr stāsts par viņu dzīvi ir tik ļoti skaists, entuziasma piestrāvots un traģisks.

 

Pateicos par atbalstu raksta tapšanā Latvijas Valsts prezidenta Jāņa Čakstes mazmazmeitai Kristīnei Čakstei.

 

Uzziņa

“Jaunāko Ziņu” vēstures hronikas:

• Iznāca no 1911. gada 8. decembra līdz 1940. gada 9. augustam ar pārtraukumiem tikai Pirmā pasaules kara vācu okupācijas (21.08.1917.–14.11.1918.) un padomju Latvijas laikā (4.01.1919.–25.05.1919.).

• Guva vairākus metiena rekordus, līdz pat 210–250 000 eksemplāru pēdējos pāris gados (vairāk nekā visām pārējām latviešu avīzēm kopā un pārsniedza 10% no valsts iedzīvotāju skaita).

• 20. gs. 30. gados redakcijas un tehniskajā personālā strādāja 455 darbinieki, nerēķinot līdzstrādniekus ārpus Rīgas.

SAISTĪTIE RAKSTI

• Starp nozīmīgākajiem darbiniekiem bija Rūdolfs Aihers, Arturs Bērziņš, Jānis Akuraters, Ernests Brusubārda, Kārlis Ducmanis, Anšlavs Eglītis, Artūrs Kroders, Jūlijs Madernieks, Emīls Melngailis, Jānis Porietis, Pāvils Rozītis, Anna Rūmane-Ķeniņa, Kārlis Skalbe, Jānis Ziemeļnieks.

• Redakcijā bija virkne darbinieku, kas sadarbojās ar padomju okupantiem – Tautas valdībā par Ministru prezidentu kļuva “Jaunāko Ziņu” veselības nodaļas redaktors Augusts Kirhenšteins, avīzes līdzstrādnieks pamatdarbā Vilis Lācis (iekšlietu ministrs), P. Blaus (sabiedrisko lietu ministrs), “Atpūtas” atbildīgais redaktors un kādreizējais “Jaunāko Ziņu” pastāvīgais korespondents Parīzē Jūlijs Lācis (tautas labklājības ministrs). Šai kolaborantiskajai “Jaunāko Ziņu” grupai pieskaita arī Paulu Galenieku, avīzes līdzstrādnieku no tās pirmajiem gadiem. Avīzes korespondents Kauņā Justs Paleckis kļuva par padomju okupētās Lietuvas Ministru prezidentu.

Avots: Nacionālā enciklopēdija

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 152
1 diena
LE
LETA
Ziņas
Ko valdība pēc deviņu stundu ilgām sarunām nolēma par kovida ierobežojumiem? 91
4 stundas
ZD
Zigfrīds Dzedulis
Ziņas
20 eiro mēnesī – potētajiem pensionāriem, bet ne visiem. Kuriem valsts sola pabalstu? 222
Nedēļa
LE
LETA
Ziņas
Atklāts, kurš Ivo Fomina koncertā ziņoja par viltus spridzekli 32
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai patiešām banānus? Noskaidrots, pēc kā garajās rindās “Lidl” veikalos Latvijā stāvējuši pircēji 97
1 diena
Lasīt citas ziņas
LE
LETA
Ziņas
No ceturtdienas uz četrām nedēļām Latvijā spēkā stāsies stingrais “lokdauns” 159
3 stundas
LE
LETA
Ziņas
Ko valdība pēc deviņu stundu ilgām sarunām nolēma par kovida ierobežojumiem? 91
4 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Lokdauna” ieviešanai Latvijai būs jāaizņemas papildus finanšu līdzekļi, atklāj Kariņš 31
1 stunda
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
Atstādināt var, atlaist – nereāli! Kamēr nav pabeigts kovida likums, darbinieki ir neaizsargāti 45
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
“Lokdauna” ieviešanai Latvijai būs jāaizņemas papildus finanšu līdzekļi, atklāj Kariņš 31
23:26
LE
LETA
Ziņas
Valdība pagaidām nav spriedusi par iespēju “lokdaunu” atcelt pirms 15.novembra 2
23:16
LE
LETA
Ziņas
Kariņš: Pagaidām nav gaidāmi kādi būtiski ceļošanas ierobežojumi 9
23:13
LE
LETA
Ziņas
Atklāts, kurš Ivo Fomina koncertā ziņoja par viltus spridzekli 32
6 stundas
EL
Egils Līcītis
Ziņas
Sēdes laikā ministri zvaigāja par akadēmiķiem, cēla pie deniņiem pirkstus un grozīja, uzvedās kā skolasbērni! Egila Līcīša feļetons 8
5 stundas
LE
LETA
Ziņas
SPKC: Latvija ir pirmajā vietā pasaulē pēc saslimstības ar Covid-19 tempa 94
6 stundas
LE
LETA
Ziņas
Mācības lokdaunā: pagarināts brīvlaiks, daži klātienē, daži attālināti 8
3 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Viņķele: Epidemioloģiskā uzraudzība kļūst neiespējama 83
11 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
Kā taupīt siltumu apkures cenu pieauguma laikā? 19
8 stundas
KS
Kārlis Streips
Ziņas
Kārlis Streips: No štovētiem kāpostiem līdz suši! Latvija nekad nav bijusi valsts ar tikai vienu tautu vai etnosu, un tāda tā nav arī šobaltdien 40
8 stundas
PA
Pēteris Apinis
Veselam
Pēteris Apinis: Latvijas veselības budžets kā septiņu aklu indiešu izpratne par ziloni 23
8 stundas
LE
LETA
Ziņas
Mesa nav vienīgais! Policija vērtēs epidemioloģiskās drošības prasību ievērošanu arī Brieža cīņas laikā 6
6 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Nerātns zilonēns atstāj savu vecmāmiņu bez kūkas 3
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai varam sagaidīt pirmo sniegu? Bricis par šīs nedēļas laika prognozi 8
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
JV: Valdībai nav citas izvēles, kā ieviest stingru mājsēdi tuvākajām nedēļām 69
11 stundas
GN
Gints Narogs
Ziņas
“Man ir līdz kaklam šejienes ierobežojumi!” Boksera Brieža promouteris kritizē Latvijas valdību 38
14 stundas
LE
LETA
Ziņas
Millers: Pašreizējā situācijā “lokdauna” noteikšana ir neizbēgama valdības mugurkaula trūkuma dēļ 36
9 stundas
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Cilvēki jau sāks mirt uz trepēm, ko tad darīs?”: mediķi un zinātnieki ceļ trauksmi – “lokdauns” jāievieš nekavējoties 152
1 diena
OZ
Olafs Zvejnieks
Ziņas
“Latvenergo” finanšu direktors Guntars Baļčūns: “Latvijas patērētajiem šobrīd ir izdevīgāk veļu mazgāt brīvdienās un naktīs” 47
Intervija 1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Vai patiešām banānus? Noskaidrots, pēc kā garajās rindās “Lidl” veikalos Latvijā stāvējuši pircēji 97
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. Speciālists skaidro, kāpēc šobrīd tik strauji pieaug gāzes un elektrības cenas. Cik ļoti tās vēl kāps? 40
1 diena
LA
LA.LV
Stāsti
Latvijas Paralimpiskās komitejas prezidente Daiga Dadzīte: “Jā, es “iebliezu” to poti!… Biju “antivakseru” statusā” 90
1 diena
LB
Laura Blumberga
Praktiski
Pašiem savs “citplanētietis”: trausls, bet plēsējs – ūdens iemītnieks aksolotls 4
1 diena
KO
kokteilis.lv
Kokteilis
“Spridzeklis kultūras namā, jāevakuējas!”: Ivo Fomina koncerts Tukumā noslēdzas neplānoti. Aizdomas par apzinātu kaitniecību 40
1 diena
LE
LETA
Ziņas
“Šī ir dubultslodze, kas situāciju ļoti sarežģī”: Stradiņa slimnīcas ārsti paredz ļoti smagu nākamo nedēļu 31
1 diena
LA
LA.LV
Ziņas
VIDEO. “Ir tiešām cilvēki, kas profesionāli pelna ar to naudu”: kā tiek “ražota” dezinformācija par Covid-19 160
1 diena
LP
LĪGA POMMERE
Kokteilis
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa: no 18. līdz 24. oktobrim
16 stundas