Novēlu sev un kolēģiem cienīgas lomas, nevis reklāmas un šovus! Lidijai Pupurei – 75 1
Leģendārās Dailes teātra trešās studijas audzēknei Lidijai Pupurei 9. februārī aprit 75. gadskārta. Lidijas kundze gan teic, ka lielas dzimšanas dienas svinības nav viņai pie sirds. “Es vislabprātāk pasēdēšu kopā ar sev tuvajiem cilvēkiem,” atzīst aktrise. Pērnais gads viņai bija notikumiem bagāts – klajā nāca Ingrīdas Strodas grāmata “Lida citādā”, par Johana Sebastiana Baha lomu P. Barca lugā “Iespējamā tikšanās” Lidija Pupure tika nominēta “Spēlmaņu naktij” kā gada aktrise un valsts svētkos – 18. novembrī – māksliniecei tika pasniegts Triju Zvaigžņu ordenis. “Nezinu, vai to esmu pelnījusi! Pat apjuku!” izsaucas Lidija.
Novēl kolēģiem cienīgas lomas
Dailes teātrī viņai pašlaik rit 55. sezona, un Lidijai Pupurei kā aktrisei tā gadījusies mazliet tukšāka. Nesen pirmizrādi piedzīvoja J. Sapdaru luga “Klusā daba ar resno puisēnu”, kur Lidija atveido māsas Mirellas lomu. Diemžēl lieliskā izrāde Dailes teātrī – N. Erdmana “Finita la comedia” (Serafimas Iļjiņičnas lomā bija L. Pupure) no repertuāra noņemta. Iespējams, ka arī no M. Paniča lugas “Vigīlija. Sapnis par nomodu” Jaunajā Rīgas teātrī, kur par Greisas lomu 2012. gadā Lidija Pupure saņēma arī “Spēlmaņu nakts” nomināciju “Gada labākā aktrise otrā plāna lomā” drīz būs jāatvadās. Dailes teātrī aizvien tiek izrādītas lugas “Lēnprātīgā”, “Ērtas dzīvošanas mirklīši” un “Iespējamā tikšanās”.
“Par nākamo sezonu esmu dzirdējusi, ka dažiem režisoriem padomā mani uzrunāt. Vēl gan pailgs laika sprīdis jāpagaida,” atklāj Lidija Pupure. Viņa atzīst, ka aktieris ir pilnībā atkarīgs no režisora, un aktrise kolēģiem novēl tikai un vienīgi mākslinieka cienīgas lomas. “Es bieži redzu kāda kolēģa spējas, dotības, individualitāti, kādas nav citiem. Enerģētiku, spēku, pat harismu. Un ne vienmēr šādiem aktieriem, kuri skatītāju var paņemt it kā kulakā, atbilstošas lomas tiek uzticētas. Rezultātā daudzu kolēģu spēle un sajūtas aiziet tikai līdz piektajai, sestajai zāles rindai,” teātra ikdienu novērtē pieredzējusī māksliniece. Par sevi viņa teic, ka droši vien esot kāda lolota, tomēr nenospēlēta loma, bet šobrīd par to vairs nav vērts pārdzīvot – viss, viņasprāt, bijis skaists un vērtīgs.
Mikiņ, tev atkal ir skumji!
Jautāta par brīvo laiku, Lidija Pupure atzīst, ka dažkārt tā pietiek, dažkārt – pietrūkst. Viņai ļoti patīk puķes, mājās to daudz un žēl, ka nav lodžijas. Pašai sava dārziņa neesot, bet vienu brīdi braukusi uz Inčukalnu, kur māsai un viņas dēlam dzīvoklis. Zem tā logiem bijis neliels dārziņš ziediem. “Es tur sirsnīgi ņēmos un pasūtīju internetā visādas puķes. Teikšu – kā dumja! Pakļāvos skaistām reklāmām, bet puķes ne vienmēr dīga vai arī uzauga ne tādas, kā aprakstīts un nofotografēts. Mūs ir apsēdušas visas šīs bezgalīgās reklāmas. Ar cilvēkiem manipulē – skaistās reklāmas, spēles, šovi, lielās naudas izlozes.
Tie visi ir meli – viens liels bizness. Tiek spēlēts uz cilvēku vājībām,” secina aktrise un atgādina savu jaunību, kad apkārt valdīja dzelzs priekškars. Bija daudz absurda, un bija arī kas derīgs. “Tā saucamais krievu laiks mani padarīja viedāku, gudrāku, jo grūtos apstākļos daudz ir jāiemācās. Atšķirt melus no patiesības, piemēram. Daudzi no manas paaudzes to novērtē, un tāpēc šodien viņiem ir vieglāk dzīvot. Visas šīs nebūšanas mani gan satrauc, gan skumdina. Mani kādreiz sauca par Mikiņu un šādos brīžos bieži teica: ”Mikiņ, tev atkal skumji!”
Aktrise teic, ka gadi liek sevi dažās niansēs manīt. Ja kādreiz no darba uz darbu varēja pārorientēties piecu minūšu laikā, tagad esot grūtāk. Slodze Dailes teātrī bijusi liela, nospēlēts daudz brīnišķu lomu – tostarp Raiņa Baibiņa “Pūt, vējiņi!”, Vizbulīte “Indulī un Ārijā”, Blaumaņa Kristīne “Ugunī” un daudzas citas.
