Olafs Zvejnieks: Vai Rīgu izdosies ES reģionu līmenī izdalīt atsevišķi no pārējās Latvijas? 7
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija nākusi klajā ar ideju, kā panākt reģionu turības izlīdzināšanos jeb, runājot saprotamiem vārdiem, kā pievilkt Latgali līdz pārējo Latvijas reģionu līmenim, bet tos visus kopā – tuvināt Rīgai un Pierīgai.
VARAM idejas būtība – ES fondu līdzekļus Latvijas reģioniem sadalīt apgriezti proporcionāli to turībai, proti, atbilstoši to iekšzemes kopproduktam (IKP), mazāk turīgajiem reģioniem piešķirot lielākus līdzekļus, lai mazinātu to ekonomisko atpalicību. Idejas pamatā, šķiet, ir fakts, ka tieši Latgali ekonomisko sakaru pakāpeniskā saraušana ar Krieviju un Baltkrieviju trāpījusi kā kājas spēriens pa… teiksim tā – jutīgu vietu cilvēka kājstarpē.
“Ukrainas kara rezultātā vairākās nozarēs samazinātas vai pat pilnībā pārtrauktas ekonomiskās attiecības ar Krieviju un Baltkrieviju. Mūsu priekšrocības austrumu pierobežā ir zudušas, un jāņem vērā, ka investoru piesaiste būs sarežģītāka tieši atrašanās vietas dēļ, tāpēc ir jāmeklē papildu finansējums Eiropas līmenī, jo parastā kohēzija nav pietiekama,” ziņojot Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas Latgales apakškomisijā, pagājušajā nedēļā izteicās VARAM Valsts ilgtspējīgas attīstības plānošanas departamenta vadītājs Raivis Bremšmits.
“Lai virzītos uz saprātīgu reģionālās attīstības atšķirību līmeni, kopumā Latgalē būtu jārada vairāk nekā 1,5 miljardus eiro liels kopprodukta pieaugums, kas ļautu palielināt Latgales vidējo IKP līdz 75% no valsts vidējā rādītāja tuvāko 20–25 gadu laikā. Ir jāturpina spert milzīgus soļus,” teica Bremšmits, piebilstot, ka fokusu uz Latgali ir jāturpina noturēt.
Pirms rīdzinieki sāk šūmēties par to, ka Rīgai un Pierīgai tagad tiks mazāk fondu naudas, jāpiezīmē, ka Latgalei lielāka nauda no Eiropas struktūrfondiem tiek iedalīta jau vismaz pēdējos pāris gadus.
Būtu jāzina vēl arī tas, ka Eiropas kohēzijas politikā Latvija tiek skatīta kā viens reģions un tā strauji tuvojas 75% turības (IKP uz iedzīvotāju) robežai pret ES vidējo rādītāju. Pēc šī kritērija aprēķina arī vidējo kohēzijas fondu aploksni, kas šobrīd ir 73%. Taču šos skaistos skaitļus Latvija galvenokārt sasniedz, pateicoties Rīgai un Pierīgai. Latgalē iekšzemes kopprodukts uz vienu izdzīvotāju ir tikai 35% pret ES vidējo līmeni.
Tādēļ būtisks nākotnes kohēzijas finansējuma jautājums ir tas, vai Rīgu izdosies ES reģionu līmenī izdalīt atsevišķi no pārējās Latvijas. Tas būtiski ietekmētu fondu pieejamību arī līdzfinansējuma apmērā Latgales un pārējiem reģioniem, jo, pārsniedzot 75% turības robežu, kohēzijas finansējums Latvijai samazināsies. No reģionu attīstības viedokļa tas, vai izdosies Rīgu Eiropas līmenī atdalīt no pārējās Latvijas, ir ļoti svarīgs stratēģisks jautājums
Kopumā ideja par to, ka struktūrfondu līdzekļus dalīs apgriezti proporcionāli reģionu turībai, stipri atgādina daudzās sporta līgās praktizēto principu, ka sezonas vājākajām komandām ir pirmās izvēles tiesības jauno spēlētāju draftā (izvēlē). Pirmie dabū talantīgākos un perspektīvākos, un teorētiski tas pakāpeniski izlīdzina komandu iespējas. Tomēr tas ir tikai teorētiski, jo neviens nespēj atcelt komandu menedžeru un treneru meistarību, finansējuma apjomu un daudzus citus faktorus, kas nosaka tās vai citas komandas panākumus. Lai gan pirmās izvēles tiesības ir izlīdzinošs faktors, tas tomēr nav novērsis to, ka jebkurā sporta līgā ir elites komandas un ir pastarīši.
Nenoliedzot, ka Latvijai jāveic pasākumi, lai pievilktu Latgales kopīgo rocību līdz pārējo Latvijas reģionu līmenim, jāsaka, ka pastāv pamats arī skeptiskai attieksmei par šīs idejas sekmēm. Pirmais šķērslis, kas būtu jāmin, ir Eiropas Zaļais kurss un digitalizācija, kas ir šīs desmitgades dominējošās tēmas ES finansējuma ieguvē. Pastāv pietiekami daudz pētījumu, kas saka – gan Zaļais kurss, gan digitalizācija drīzāk veicinās reģionālo noslāņošanos, nevis veicinās to ekonomisko satuvināšanos.
Šie pētījumi teic, ka pilsētas un bagātākie reģioni kopumā labāk spēs izmantot digitalizācijas un zaļināšanas iespējas, pateicoties gan augstākam izglītības līmenim, gan labākām digitālajām prasmēm. Savukārt lauku reģioni un nabadzīgākie rajoni minēto faktoru dēļ drīzāk kļūs par zaļināšanas un digitalizācijas upuriem. Otrs faktors, kas būtu jāmin, ir tas, ka reģionu attīstība tomēr lielā mērā atkarīga no uzņēmējdarbības attīstības un inovatīviem projektiem tajos. Ja tiek radīta sistēma, kurā nabadzīgākie saņem vairāk naudas tāpēc vien, ka ir nabadzīgāki, tad tas drīzāk ir antistimuls uzņēmējdarbībai un inovācijām – jo kāpēc gan jācenšas, ja nauda ienāks tāpat.
To Latgales sakarā, starp citu, saka arī VARAM – ministrija atzīst, ka Latgalē trūkst jaunu un inovatīvu projektu un tādēļ trūkstot arī cilvēkresursu, jo jaunieši brauc tur, kur tādi ir un var nopelnīt. Visbeidzot, treškārt, jāpiemin tas, ka no struktūrfondu līdzekļu izmantošanas efektivitātes viedokļa ieguldījumi Latgalē ne vienmēr ir attaisnoti. Tiesa gan, negaidīts pozitīvais akcents Latgalei ir tas, ka no visiem Latvijas reģioniem tieši Latgale esot vissekmīgākā reemigrācijas procesa veicināšanā. Jaunais Latgales attīstības plāns šobrīd ceļo pa valdības un ministriju gaiteņiem, un gatavs tas varētu būt marta beigās, kad arī tiks demonstrēts sabiedrībai.
