Atis Klimovičs: Kur meklēt spēku no Gruzijas līdz Baltijai? 0
Gruzijā bieži nācies dzirdēt atziņu par nosvērtajiem un tālredzīgajiem Baltijas valstu iedzīvotājiem, kas mācējuši ātri sakārtot dzīvi pēc neatkarības atgūšanas un prasmīgi ar nepieciešamām reformām pievienojušies demokrātisko valstu saimei.
Tas, gruzīnu ieskatā, sasniegts, lielā mērā pateicoties triju neatkarīgu valstu pastāvēšanai tā saucamajā starpkaru laikā. Un, lai arī pamazām daudz ko pārdomājam, no jauna uzzinām par šo laiku, to skatot kritiskāk nekā iepriekš, patiesa aizvien šķiet atziņa, ka brīvību un neatkarību nekas nevar aizstāt.
Nav iespējams nepamanīt, ka mūsdienu Latvija, lai arī atšķirīgos apstākļos pastāvoša un daudzējādā ziņā mainījusies, ir iepriekšējās neatkarīgās valsts turpinājums. Un te nav runa vienīgi par juridiski formālo pusi. Mēs gluži vienkārši esam tiešie mantinieki, kuru sajūtas un morālo gandarījumu par valstisko pēctecību neviens nevar atņemt.
Gruzīniem tā visa nav, un to nespēj aizstāt senā pagātne ar leģendārajiem Gruzijas valdniekiem. Viņiem nav stāsta par starpkaru valsti, jo brīvība pirms simt gadiem tika atņemta ar varu un asinīm.
Jau 1921. gadā tikai pirms trim gadiem proklamēto valsti iekaroja sarkanā armija, bet Gruzijas valdība devās emigrācijā.
Vēl pēc trim gadiem padomju vara nežēlīgi apspieda neatkarības atbalstītāju organizēto sacelšanos. Sagūstītos cilvēkus čekisti ar ložmetējiem apšāva dzelzceļa kravas vagonos. Represijas turpinājās.
Lielus zaudējumus gruzīnu nācijai nodarīja Otrais pasaules karš – sarkanajā armijā tika iesaukti 700 tūkstoši jeb piektā daļa Gruzijas PSR iedzīvotāju.
Daudz negatīva mantojuma atstājusi padomju sociāli ekonomiskā sistēma, kas sevi liek manīt joprojām. Viens otrs īpaši kritiski noskaņots gruzīnu žurnālists uzskata, ka liela daļa tautiešu joprojām nav atbrīvojušies no postpadomju mentalitātes. Bet, atjaunojot valstiskumu, ir pietrūcis paaudzes, kas atcerētos normālu dzīvi un saimniecisko kultūru.
Domājot par grūtībām, kas daudzus sagaida epidēmijas izraisītās ekonomiskās krīzes dēļ, vērts atcerēties neatkarības pirmo posmu 90. gadu sākumā Latvijā, tāpat arī Gruzijā.
Zinot, kādas grūtības pieredzētas šeit, bet it īpaši Dienvidkaukāza valstī, atbilstošs varētu būt apgalvojums, ka mūs nekas nespēs nobiedēt. Turklāt bezcerīgs pagrimums un stagnācija Gruzijā turpinājās līdz pat 2003. gada nogalei, kad notika miermīlīgā Rožu revolūcija.
Tagad nebūs viegli aptvert, kā it kā jaunos ekonomiskajos apstākļos tik ilgi varēja saglabāties vecā neefektīvā un totāli korumpētā sistēma. Tomēr tā tas bija – jaunajam prezidentam Mihailam Saakašvili ar spēku nācās lauzt veco sistēmu, kas daudziem tomēr bija pa prātam.
Neliels piemērs – tika atlaista visa policija, un jau drīz Gruzija ieguva, iespējams, tobrīd vienu no vismazāk korumpētajām policijām pasaulē. Taisnības labad atzīsim – kādreiz piecītis ceļu policistam pat tika apdziedāts Latvijas TV joku šovā.
Latvijā tik traki kā Gruzijā nav bijis – nav bijis kara divās autonomijās, tāpat neesam dzīvojuši mēnešiem bez elektrības (Tbilisi tā bija vien dažas stundas dienā, bet laukos vispār elektrības nebija), neesam stāvējuši naktīs rindā pēc maizes, nav bijis arī atklāta Krievijas militārā iebrukuma kā 2008. gada augustā Gruzijā.
To uzskaitot, var pārņemt apjukums un neziņa īsi atbildēt – kā to iespējams izturēt. Iespējams, ir īstais laiks abām nācijām atcerēties, kur meklējams šāds spēks.
