Atis Klimovičs
Atis Klimovičs
Foto: Ieva Lūka/LETA

Atis Klimovičs: “Vispār tādus kā tevi vajadzētu nošaut!” 14

Arī vienam žurnālistam bieži ir daudz lielāks spēks, nekā varētu iedomāties. Saprotams, tādā gadījumā, ja viņš stingri pieturas pie profesionālās ētikas un nepārkāpj vienu no svarīgākajiem žurnālista darbības principiem – stāstīt vienīgi to, ko pats redzējis un dzirdējis.

Reklāma
Reklāma
FOTO. Ziemeļkorejas līderis uzdāvina Putinam greznu portretu, kas lika apklust…
Eksperts nāk klajā ar fatālu paredzējumu: Krievija izmantos kodolieročus neatkarīgi no tā, vai Rietumi apbruņos Ukrainu 181
TV24
Rajevs: Es nesaprotu, kā var atteikties aizstāvēt savu dzimteni! Tev tas karavīra zvērests būs jādod vienalga!
Lasīt citas ziņas

Ja tas ir tā, atzinība no vienas puses un nopēlums no otras sekos. Par pēdējo parasti ir atbildīgi noziedznieki un autoritāri režīmi kopumā.

Tie labi saprot, kāds ir brīvu mediju spēks, un paradoksāli – pat labāk par demokrātisku valstu sabiedrību.
CITI ŠOBRĪD LASA

Tādēļ dara visu iespējamo, lai prese nevarētu atrasties notikumu vietā. Kad tas darīts un ierobežojumi stājušies spēkā, jau drīz žurnālists spiests atzīt, ka nevar veikt savu darbu. Par to esmu pārliecinājies personīgi, jo nu jau vairāk nekā 20 gadus man ir slēgta iebraukšana Krievijā. Tāds bija šīs valsts novērtējums manam Čečenijas notikumu atspoguļojumam Latvijas presē Pirmā un Otrā Čečenijas kara laikā.

Tagad jāatzīst, ka toreiz Latvijas valsts šo gadījumu neizmantoja, lai liegtu uzturēšanos kādam Krievijas žurnālistam, ko drīzāk nāktos saukt par propagandistu.

Uz Baltkrievijas–Latvijas robežas no mūsu kaimiņvalsts robežsardzes virsnieka, kas bija uzzinājis par manu profesiju, dzirdēju pilnīgi neviltotu attieksmi: “Vispār tādus kā tevi vajadzētu nošaut!”

Tā nav tikai vienkārša un pāķiska oficiera izpratne par lietām, tā arī labi raksturo austrumu kaimiņzemju politisko elišu attieksmi pret Baltijas valstīm. Mūsu panākumi tur tiek uztverti kā nelāgs ikdienas atgādinājums, ka nekā labāka par demokrātiju, lai kādi, daudzu ieskatā, ir tās mīnusi, pagaidām nav.

Tur savās melu fabrikās nekautrējas ražot viltus ziņas, lai sētu šeit iespējami negatīvāku noskaņojumu.

Skaidrs, ka neesam tik viegli tam sasniedzami, un tomēr jāapzinās, ka karā, arī informatīvajā, mums jākaro ar saviem ieročiem. Un tas ir jautājums par medijiem un to klātbūtni. Ir skaidrs, ka ne jau izklaidēties uz pilsētu pie Ņevas aizbraucis tūrists vai hokeja spēli Minskā vērojošs latviešu līdzjutējs ir labākais avots, kurā smelties informāciju par autoritārajām kaimiņzemēm.

To pa spēkam sagādāt vienīgi pieredzējušam preses pārstāvim, kura gadiem ilgusī darba rutīna likusi caur savu apziņu izlaist tūkstošiem ziņu, notikumu un faktu no dzīves kaimiņos. Tas beidzot jānovērtē, turklāt tieši tādēļ, ka nav ne vismazākā iemesla domāt, ka pēc pandēmijas krīzes beigām mūs beidzot liks mierā. Nē, ideoloģiskā cīņa nebeigsies, un skaidrs, ka tajā sava vieta ir medijiem. Taču ne jau kā valdības virzītiem propagandistiem.

Par laimi, Latvijā sabiedrība nav zaudējusi ticību pietiekami lielai daļai žurnālistu. Kā lai tantei Kuldīgā un onkulim Limbažos pastāsta to, ka, pārbraucot pāri mūsu austrumu robežai, Krievijā atklājas tik slikti ceļi, kādus šeit nekad neesam redzējuši, ja pat valsts līmeņa laikrakstiem vienkārši nav līdzekļa reportieru komandējumam?

Reklāma
Reklāma

Arī vislabāk situētie LTV un Latvijas Radio pateiks, ka šādi izdevumi tiem nav pa kabatai. Lūk, to derētu saprast politiķiem Latvijā, ka medijiem nepieciešams reāls atbalsts, kas ir visas sabiedrības un valsts interesēs.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.