Permakultūra – ne tikai tupeņi salmos 0
Ilze Pētersone, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez – arī populārā latviešu paruna ir viens no permakultūras pamatprincipiem. “Pirms kaut ko gatavojies darīt, izvērtē savas vērtības, vajadzības un spējas,” iesaka Latvijas Permakultūras biedrības vadītājs Elgars Felčs un skaidro, ka permakultūra māca ap sevi veidot sistēmas, kas ir uzturamas atbilstoši tavām vajadzībām.
Permakultūras saimniecība “Zadiņi”, kur dzīvo un saimnieko arī Elgara Felča ģimene, ir trimdas latvietes Ievas Zadiņas īpašums, kas tagadējiem iedzīvotājiem – trīs ģimenēm – uzticēts ar pilnvarojumu un vēlāk pieaugušo pārziņā pāries kā dāvinājums biedrībai “Zadiņi”.
Dārzi, dīķi un vistu mītne
“Zadiņos” visām ģimenēm ir savi dārzi, tiek turētas vistas, pīles, zosis, bites un savvaļas govis. Sešos dīķos audzē zivis. Pavasarī no bērziem iegūst sulu, šogad iztecinājuši 10 tonnas, kas aizceļoja pie zīmola “Birzī” īpašnieka Ervīna Labanovska. Ar asprātīgu tehnisko risinājumu izceļas vistu mītne, ko šeit sauc par vistu traktoru. Iestājoties siltākam laikam, putnus pārceļ uz slēgtu nožogojumu, kurā ierīkota gan naktsmītne ar laktu, gan dēšanas vieta. Katru dienu vistu traktors tiek pārbīdīts, lai iemītniekiem allaž pieejama svaiga zālīte. Pārvietošana notiek līdzīgi, kā stumjot ķerru – paceļ konstrukciju aiz rokturiem un uz riteņiem pastumj vajadzīgajā virzienā.
“Jautājums, kas būtu sev jāuzdod, kad, piemēram, vēlies ierīkot dārzu, ar kādu mērķi to veidosi un cik daudz laika tam vari veltīt, kādu funkciju tas dod un cik lielu ražu esi gatavs saņemt, zinot savu ieguldījumu,” skaidro Elgars Felčs. “Ja kāds iecerējis ražojošu saimniecību, lai, piemēram, tiešās pirkšanas pulciņam piegādātu dārzeņus un augļus, viņam būs attiecīgi jāplāno sava teritorija, bet citam tas būs kā hobijs vasaras mājā vai arī kā man – ierīkots pedagoģiskajiem mērķiem.”
Kurš uzvarēs – gārsa vai es?
Kā jau tipiskā permakultūras dārzā, 70 centimetrus līdz vienu metru platās dobes noklātas ar mulčas materiālu – šeit izmantots nekvalitatīvs siens no pašu laukiem. Saimnieks iesaka, ka labāk būtu lietot salmus, jo no tiem zemē nebirst sēklas kā no siena, bet 30 centimetru platos celiņus noklāt ar šķeldu. Mulča palīdz saglabāt augsnē mitrumu, tāpēc stādījumi, ja vien neuznāk ļoti liels sausums, jālaista ļoti reti. Laistīšanai tiek izmantots lietus ūdens. Elgars uzsver, ka svarīgi ir nesabojāt augsnes kapilāro sistēmu, kas paņem mitrumu no apakšas. Ja to savanda, tiek pārtraukta ūdens pārnese, zeme izžūst un jāķeras pie laistīšanas. Lai nodrošinātu skābekļa pienesi augsnei, var izmantot plato dakšu, kuru saimnieks gan nodemonstrē kursantiem, gan ļauj izmēģināt arī pašiem. Latvijā tādas neražo un veikalos arī nevarot iegādāties, ja nu vienīgi pasūtināt tīmeklī, šī atceļojusi no Beļģijas.
Lielākās rūpes “Zadiņu” dārzā sagādā gārsa, kas kupli saaugusi turpat blakus pļaviņā un spītīgi lien dobēs. “Katru pavasari jautāju – nu, gārsa, kurš uzvarēs – tu vai es?” par savu donkihotisko cīņu ar citām zālēm pasmaida Elgars. Ja paliek zaudētājos, viens no veidiem, kā homo sapiens gūstot virsroku – uz visu sezonu noklāj pretinieka pulkus ar daudzgadīgu plēvi.
Dārza dobes, kas ierīkotas nogāzes aizvējā, Felči izmanto pedagoģijai – gan saviem bērniem, gan permakultūras interesentiem. “Šis nav dārzs, no kura mana ģimene pelna, pamatā tas pilda pedagoģisko funkciju. Bērni palīdz izretināt burkānus, atskrien pēc lociņiem un dillēm pusdienām,” skaidro saimnieks. Netālu uzstādītā rotaļu māja nav nejaušība, jo vecāki iecerējuši, ka dārza tuvums mudinās jauno paaudzi apmeklēt dārzu un ar gardu muti notiesāt pa kādam burkānam, redīsam vai salātu lapai. Kad tētim gadās brīvāks brīdis pievērsties dārza darbiem, viņš bērnus aicina palīgos – arī tā var jauki un vērtīgi kopā pavadīt laiku.
Savukārt nodarbībā kursu dalībniekiem viņš padalās, kā pats saka, ar veiksmēm, neveiksmēm, sapņiem un murgiem.
No pilsētas uz māju mežā
Permakultūras interesentiem “Zadiņos” durvis ir plaši atvērtas. Piesakās brīvprātīgie, tiek rīkoti kursi, festivāli un citi saieti. Arī mūsu ciemošanās diena sakrita ar permakultūras kursiem. “Neesam ekokopiena, kura vēlas dzīvot noslēgtu dzīvi un pasludināt sevi par cilvēkiem, kas ir gudrāki par citiem,” skaidro Elgara Felca dzīvesbiedre Veronika. Bažījušies, kā viņus pieņems vietējie ļaudis, taču – velti. “Bērnus palaidām bērnudārzā, iesaistījāmies skolas pasākumos, palīdzējām. Aicinājām pie sevis uz pasākumiem un parādījām, ka esam visiem atvērta vieta,” stāsta Elgars. Tiesa, ar laiku bijis jāiemācās noteikt robežas, lai permakultūras interesenti nekļūtu par apgrūtinājumu pašiem mājiniekiem. Labu, saskaņotu attiecību veidošana ir viens no permakultūras pamatiem, jo tā balstās uz trīs ētikas pamatprincipiem – rūpēm par zemi, rūpēm par cilvēkiem un taisnīgu sadali. “Ja kāds no tiem iztrūkst, tā vairs nebūs permakultūra. Teiksim, kā zeroveisteris atkritumus radīšu, cik vien iespējams maz, taču tajā pašā laikā būšu izšķērdīgs kādā citā dzīves veidā. Permakultūra visu ņem vērā!” skaidro Elgars.
Pārcelšanās no ērtas pilsētas dzīves uz saimniecību gluži vai meža vidū katram nākusi atšķirīgi. Elgaram – kā atgriešanās bērnībā, kad vasaras pavadītas laukos pie vecvecākiem ar visiem lauku darbiem, ieskaitot siena vākšanu un nakšņošanu kūtsaugšas siena pantā. Pilsētnieci Veroniku, kas uz Latviju, sekojot vīram, bija pārcēlusies no dzimtās Polijas, gan nācās ilgāk pierunāt. “Man tas bija pilnīgs šoks, jo esmu divsimtprocentu pilsētniece, kurai priekšstats par laukiem veidojies Polijā – māja pie mājas, žogs un neliels dārziņš.”
Pandēmiju Zadiņos gandrīz nav izjutuši. Arī salīdzinot ar dzīvi pilsētā, svaru kausi pamazām nosliecas par labu laukiem. “Kad aizbraucam pie maniem vecākiem ciemos uz Krakovu, saprotu, ka ar vairākiem bērniem tur man nekad nebūtu tāda brīvība kā šeit, kur viņus varu mierīgi palaist laukā, un tas nav neliels spēļlaukumiņš starp daudzstāvu mājām,” spriež Veronika.
Nestrēbt karstu!
Permakultūras kursu dalībniekiem, kuru vidū vairums nāk no dažādiem Latvijas novadiem, pāris – no Igaunijas un viena viešņa – no Lielbritānijas, bija iespēja izmēģināt roku arī praktiskos darbos.
Talseniece Sandra Poriņa dārzkopībai pievērsusies tikai pirms trīs gadiem, kad nomainījusi darba vietu un atlicis laiks piemājas dārzam. “Izmantoju iespēju atgriezties pie zemes, kas notiek arī citur pasaulē, un iepazīstu arvien vairāk cilvēku, kas saprot, cik tam ir liela vērtība. Tā taču ir brīnišķīga sajūta, kad no rīta vari iziet dārzā noplūkt savus lociņus un pagatavot tos brokastīm!” Sākusi no nulles, taču jau tagad Sandrai ir sava siltumnīca ar tomātiem un fizāļiem, kur permakutūras kursu ietekmē augsni noteikti apklās ar mulču, lai stādījumi nav tik bieži jālaista. Dobes viņa apmalos ar glīti savītiem kociņiem – atkal jau kursos iegūta pieredze no kādas dalībnieces.
Esmu pietiekami ilgus gadus sapņojusi, tagad sapņus jāsāk īstenot – Daiga Liepa ir apņēmības pilna iekopt tēva dāvāto 40 ha lielo īpašumu Bauskas novadā, liekot lietā permakultūras metodes. “Man gribas ogu un augļu dārzu, lazdas, kokus un augus, kas der pirtsslotām un skrubjiem, garšaugus, un esmu sapratusi, ka pēc permakultūras principiem visu tur varu ietvert.” Jau tagad viņa tos izmantojusi, ielabojot smilšaino zemi savā Rīgas dārzā, un pēc ilgiem laikiem viņai esot padevusies laba zemeņu raža, stādus pat neesot vajadzējis laistīt, tāpēc ka zeme bijusi noklāta ar mulču.
Pēc zināšanām, lai apsaimniekotu savu Turaidas meža īpašumu, bija atbraucis Andris Strapcāns, kurš plašāk pazīstams kā Siguldas Zaļās villas kvartāla veidotājs. “Mani interesē, kā integrēt dabā cilvēka dzīvi, būt saskaņā ar vidi, lai neizjauktu dabas harmoniju, taču vienlaikus dārzs un mežs kļūtu vienots,” spriež Andris. Savā jaunajā dzīvesvietā Turaidā viņš ar jaunrades darbiem nesteidzas, vispirms attīrījis no liekā un tagad to iepazīst. Kursi devuši apstiprinājumu, ka svarīgākais ir īpašuma plānošana. “Kā senāk lēnām un prātīgi to darīja mūsu senči, gan izvēloties vietu mājai un citām ēkām, gan kopjot zemi un mežu. Mūsdienās cilvēki, strauji uzsākot darbus, bieži vien daudz ko vērtīgu iznīcina, bet nevajag strēbt karstu! To šodien māca permakultūra.”
Video skat. la.lv
EKSPERTA VIEDOKLIS
Metodes Latvijas apstākļiem vēl jāadaptē
Gundega Jēkabsone, viena no Latvijas Permakultūras biedrības dibinātājām, agronome, saimnieko bioloģiskajā zemnieku saimniecībā “Geidas”: “Vai visu saimniecību varētu balstīt tikai uz permakultūras pamatiem un nopelnīt ar to iztiku, nevaru apgalvot. Taču permakultūra ir kā ideāls, uz ko tiekties.
Kas Latvijā klibo – būtu jāpārbauda visu permakultūras metožu piemērotība mūsu augsnei un klimatam, ar ko mūsu izglītotāji mēdz grēkot. Daļa salasās, ka ārzemēs izmanto bezaršanas tehnoloģiju un zaļo mulču, kad noliec augus un sēj “pa tiešo”, bet nu jau Latvijas pētniecības institūti to ir izmēģinājuši un atzinuši, ka nesanāk. Latvijā ir aukstie un vēlie pavasari, tāpēc mums ir svarīgi pēc iespējas ātrāk sēt, bet mulča to neļauj. Esmu izmēģinājusi arī paņēmienu ar ganību rotāciju, kas ir izmantojama, taču, pielāgojot konkrētajiem Latvijas apstākļiem. Toties ļoti būtiski ir palielināt augsnē organisko vielu apjomu, un tagad visu savu dārzkopības attīstību virzu šajā virzienā.
Iespējams, ka permakultūra no sākuma Latvijā kaut kādās izpausmēs ir bijusi nesaprasta, jo ienākusi ar jauno, nepaskaidrojot veco un bāzes zināšanas, uz kā tā balstās. Arī cilvēki, kas darbojas permakultūras laukā, ir dažādi. Bijām pieci cilvēki, kas to 2011. gadā apguva Austrijā, jo kā biozemnieki interesējāmies par dažādām vides tēmām un dabai draudzīgu saimniekošanu. No mācībām atgriezos ļoti iedvesmota, jo permakultūra iedod plašāku un sistēmiskāku izpratni par lietām.
Patlaban sevi uzskatu par “autsaideri”, salīdzinot ar īstajiem permakultūristiem, jo esmu izaugusi lauku sētā un cenšos tur sabalansēt dažādus saimniekošanas veidus, izmantojot arī permakultūras pamatprincipus.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
